Diemžēl gandrīz katru dienu no Ukrainas pienāk skumjas ziņas - okupanti tur turpina savus posta darbus, laupot ukraiņu dzīvības. Tikmēr Eiropa turpina "uzsist pa plecu" Ukrainai ar domu - jūs tur turaties! Birokrātijas labirintos runas, runas, runas... darbi manāmi retāk.
"Šādos brīžos es saprotu, ka kopš nokļūšanas politikā tomēr esmu mainījies. Agrāk mani pārņēma dusmas. Tagad kauns. Kauns, ka mēs tur sēžam pie galdiem, kāpjam tribīnēs, atbalstām rezolūcijas. Tā vietā, lai vienkārši izdarītu to, kas darāms. Labi, ka konvojs vismaz vēl ir," vietnē "X" raksta Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks.
Šādos brīžos es saprotu, ka kopš nokļūšanas politikā tomēr esmu mainījies. Agrāk mani pārņēma dusmas. Tagad kauns. Kauns, ka mēs tur sēžam pie galdiem, kāpjam tribīnēs, atbalstam rezulūcijas. Tā vietā, lai vienkārši izdarītu to, kas darāms. Labi, ka konvojs vismaz vel ir. https://t.co/fkNU8B4Knz
— UkReinis Pozņaks (@poznaks) October 30, 2024
Maija: Reini, mēs pat neesam beiguši ar Krieviju tirgoties. Neesam robežu slēguši. Autobusi arī iet turpu šurpu katru dienu.
Kristīna: Reini, kāpjot tribīnē, skaļi un drosmīgi izsakiet visu savu kaunu tā, lai vēl kādam paliek kauns. Ticu, ka arī viena cilvēka enerģija un drosme var mainīt pūli.
Biete: Ko domā ukraiņi, redzot to, ka viņus rietumi vazā aiz deguna... Vatņiki lēnām uzvar..
Es pats: To dusmu nevajag pazaudēt, to dusmu vajag iesviest visādiem šolcveidīgajiem sejā, jo šis karš tomēr nav nenovēršami Spānijas kalnu plūdi, bet noziegums, kuru daļēji sponsorē arī Eiropa.
