Tautsaimniecība

Tas, kā Latvijas iedzīvotāji turpina izdzīvot pašreizējās dārdzības apstākļos, nebeidz pārsteigt. Ir sen zināms, ka daudzi mūsu privātā sektora darba devēji nav nekādi eņģeļi, taču fakts, ka kopējā situācija atalgojuma jomā ir tik bēdīga, rada atbildes uz jautājumiem, kādēļ mūsu valsts iekšējais patēriņš ir kopumā tik vājš, kādēļ bankām trūkst maksātspējīgu kredītņēmēju. Tā ir arī atbilde, kāpēc pārtikas tirdzniecība, kas tradicionāli ir visai noturīga pret ekonomiskajiem satricinājumiem, lielās inflācijas iespaidā gada laikā var piedzīvot pat 6–7% vērtu kritumu brīdī, kad valsts iedzīvotāju skaits pat ir pieaudzis.

Pēdējais gads Latvijas un citu Eiropas valstu patērētājiem nesis vienu pārbaudījumu pēc otra, raizes sagādājot gan augstajām energoresursu cenām, gan lielajai inflācijai kopumā, gan arī centrālo banku procentu likmju celšanas kampaņām, kas ievērojami, pat vairākos simtos eiro ir sadārdzinājušas ikmēneša kredītu maksājumus par nekustamo īpašumu.

Lai arī atsevišķās ekonomikas jomās jūnijā noskaņojums ir nedaudz labāks, tas pamatā ir saistīts ar sezonālo faktoru iedarbību un kopumā biznesa perspektīvu vērtējums ir diezgan padrūms. Turklāt iespējams, ka nākamajos mēnešos tas pasliktināsies vēl vairāk.

Eiropas Centrālās bankas pēdējā gada laikā veiktais procentu likmju kāpums, sadārdzinot aizdevumus, varētu būt nodarījis lielu postu mājsaimniecību budžetiem un var krietni iedragāt nākotnes ekonomiskās izaugsmes tempus. Tomēr ļoti bieži ekonomikas procesu kontekstā notiekošais nav vērtējams kā tikai labs vai slikts. Tā noticis arī šajā gadījumā, jo pavērušās plašākas iespējas drošākiem ieguldījumiem, turklāt tādiem, kuru atdeve ilgtermiņā var apsteigt inflācijas rādītājus.

Visai reti gadās situācijas, kad ekonomikas procesu kontekstā var priecāties par izaugsmi, kas mērāma ar negatīvu skaitli. Tomēr attiecībā uz Latvijas mazumtirdzniecības nozari patlaban ir izveidojusies tieši šāda situācija. Nozare kopumā strādā ar nelieliem mīnusiem, taču varam priecāties par to, ka nav vēl sliktāk.

Lai arī gribētos runāt, ka sabalansētā tautsaimniecībā visam būtu jānotiek tandēmā, par mūsu valsts uzņēmēju apetīti dažādās nozarēs to diemžēl nevaram teikt. Lai arī publiski nav pieejami dati par to, kurš mazumtirgotājs un cik lielus uzcenojumus piemēro konkrētai precei, aizvien vairāk šķiet, ka gan atsevišķu lauksaimniecības organizāciju sūdzības, gan arī zemkopības ministra neapmierinātība ar tirgotāju uzcenojumiem ir visai pamatota.

Lai gan sabiedriskie mediji ir pasteigušies jaunāko Latvijas Bankas šī gada ekonomikas izaugsmes prognozi pasludināt par nezin kādu sasniegumu, realitāte ir gluži cita. Ekonomika šogad buksēs, eksporta apjomi kritīsies, un pat apbrīnojami augstajam patēriņa līmenim agri vai vēlu ir jākrītas, jo Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu resursi patiesībā ir krietni ierobežoti.

Inflācijas frontē jaunumi un secinājumi ir gan labi, gan slikti. Viena no labajām ziņām ir tā, ka pavasarī inflācijas kritums Latvijā kļuvis izteiktāks un tagad patēriņa cenu indeksa skrējiens gada izteiksmē jeb gada inflācija ir līdzīga tai, kāda tā ir abās pārējās Baltijas valstīs.

Kamēr viena sabiedrības daļa aizvien biežāk runā par nonākšanu krīzes situācijā, cita materiālā ziņā jūtas visai komfortabli un ar saviem tēriņiem pat spēj aktivizēt valsts tautsaimniecību. Tomēr, visticamāk, šādam stāvoklim ir vien pagaidu raksturs. Ziņas par mūsu ekonomikas virzību un hipotēzes par iedzīvotāju iespējām nopelnīt iztiku ir pretrunīgas – gan skaudras, gan optimisma pilnas, tomēr šķiet, ka pēdējā laikā kopējā garšas buķetē sevi piesaka aizvien nepatīkamākas notis.

Latvijas ekonomiskais sniegums ir raibs kā dzeņa vēders, vienas ekonomikas nozares ietvaros uzņēmumiem piedzīvojot gan vērā ņemamu izaugsmi, gan samērā izteiktu kritumu. Tomēr kopējais signāls ir vērsts situācijas pasliktinājuma virzienā, ko apliecina arī atsevišķu uzņēmēju aptauju dati. Tādējādi varam teikt, ka gan pasaules ekonomikas atslābums, gan inflācijas izraisītā iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās jau ir sākusi negatīvi ietekmēt Latvijas ekonomiskās izaugsmes ātrumu.

Igaunija joprojām tiek uzskatīta par vienu no visdārgākajām Baltijas valstīm. “Neatkarīgā” nolēma pārbaudīt, vai tas atbilst patiesībai. Atklājās, ka atsevišķām pārtikas preču grupām cenas ir ievērojami zemākas nekā Latvijā.

Esam salīdzinājuši trīs populārāko pārtikas produktu cenas Latvijā ar cenām attīstītākās Eiropas Savienības valstīs. Dažos gadījumos Latvijas preces izrādījās dārgākas. Vienīgais veids, kā ietaupīt, ir iegādāties veikalu tīklu piedāvāto lēto zīmolu produktus, kuru kvalitāte ir neprognozējama.

Neraugoties uz to, ka saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā pagājušais gads Latvijas tautsaimniecībā ir bijis nedrošības pilns, uzņēmējdarbība bijusi tendēta paplašināties, ko apliecina arī visai strauji pieaugušais aizdevumu portfelis.

Cenām koriģējoties lejup pēc iepriekš straujā augšupskrējiena, Latvijas apstrādes rūpniecība ir piedzīvojusi deflāciju, kuras iespaidā produkcijas cenu līmenis pret iepriekšējo mēnesi samazinās. Arī aprīlī salīdzinājumā ar martu saražotās produkcijas tirgus vērtība saruka par 1,2%. Turklāt šāda ievirze ir vērojama jau trīs mēnešus pēc kārtas, un aprīlī pagaidām sasniegts lielākais krituma temps, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija.

Lai gan pēdējā laikā Latvijas tautsaimniecības izaugsmes skanējumā iezogas ne tikai pa kādai negatīvai notij, bet pat veselam sēru maršam, situācija ne visās jomās ir slikta. Gan no parasta iedzīvotāja, gan no tautsaimniecības veselības viedokļa esam saņēmuši pozitīvu informāciju attiecībā uz nodarbinātības attīstību un bezdarba līmeņa krišanos un šajā ziņā esam nonākuši pie pirmskovida laika rādītājiem.

Pēc Krievijas karaspēka pilna mēroga iebrukuma tās kaimiņvalstī Ukrainā ik pa laikam aktualitāti iegūst ziņas par to, ka kādi Eiropas valstu uzņēmumi ir pārkāpuši kaimiņvalstij noteikto sankciju režīmu vai pat veikuši piegādes Krievijas armijai. Tāpat tiek atgādināts, ka daudzi Eiropas valstu uzņēmumi, sevišķi no Francijas, neizrāda vēlmi pamest Krievijas tirgu.

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomiskā labklājība jau tuvākajā nākotnē būs atkarīga no tā, cik daudz mūsu uzņēmumiem izdosies eksportēt dažādus pakalpojumus vai saražotās preces, jo ar vietējo tirgu izaugsmi var tikai kādu brīdi noturēt, nevis palielināt ilgtermiņā. Tomēr eksporta apjomi būs atkarīgi no pieprasījuma ārējās tirdzniecības partnervalstīs. Diemžēl šī gada sākums nav pārāk iepriecinošs, kas jau sāk negatīvi atspoguļoties konjunktūras datos.

Augstā inflācija un aizvien pieaugošas procentu likmes ir sarežģījušas iespējas tikt pie jauniem kredītiem gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Dzirdēts, ka Eiropas valstīs nosacījumi kredītu pieejai ir kļuvuši stingrāki nekā iepriekš. Savukārt Latvijā vismaz pāris no tā dēvētā lielā četrinieka bankām apgalvo, ka nekādus papildu ierobežojumus aizdevumu saņemšanai neizvirzot.

Kā jau “Neatkarīgās” slejās tika paredzēts, iepriekšējos mēnešos pasaules naftas tirgus konjunktūra ir vērsta uz cenas samazinājumu un šai tendencei neko daudz nespēj līdzēt arī aprīlī izskanējušie arābu valstu paziņojumi par ieguves apjomu samazināšanu. Tas cenu ziņā ir patērētājiem pozitīvi ietekmējis arī Latvijas degvielas tirgu, un izskatās, ka turpinās ietekmēt vēl, tiesa, vairs ne tik būtiski, kā tas notika iepriekš.

Valsts pārvaldei, uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir jārēķinās, ka tēriņus var nākties samazināt, jo to diktēs ekonomiskā situācija. Ir kāds makroekonomiskais indikators, kas nepārprotami vēsta par ļoti ticamu naudas plūsmas samazināšanos ekonomikā, kas gan valsts budžetam, gan privātajam sektoram nozīmē ienākumu samazināšanos. Eksports ir sācis bremzēties, un potenciālais kaitējuma apmērs, ko varam piedzīvot no eksporta ieņēmumu krituma, var pat krietni pārspēt augstās inflācijas radītās blaknes.