Tikai pāris dienas līdz Latvijas 95. gadadienai nenodzīvoja viens no cienījamākajiem šīs valsts dēliem – atraktīvais un garā mūždien spēcīgais Dailes teātra aktieris Harijs Spanovskis (55). Latvijā vīrišķīgākā tembra īpašnieka sirds pārstāja pukstēt agrā 16. novembra rītā.
Par Harija Spanovska veselības likstām visiem sen bija zināms – operācijā aktierim tika izgriezts trīs ceturtdaļas kuņģa. It kā situācija uzlabojās, taču diemžēl ne līdz galam... Pats Harijs Spanovskis par to visu nesatraucās, dzīvoja uz pilnu tvaiku, pīpēja kā traks un tikai ar alkohola maitāšanu piebremzēja. Intervijā »VZ« viņš gan pirms kāda laika bilda, ka pēc gada atturības kopā ar dakteri derētu iemalkot kādu konjaciņu, bet, vai viņš to izdarīja, kaut kā tā arī nesanāca laika apvaicāties... Kad Dailes teātris uzsāka sezonu, «Epikūra dārzā» Spanovska ļoti pietrūka – jau tad bija aizdomas, ka viņam radušies sarežģījumi ar veselību.
Tā arī bija: pēc »VZ« rīcībā esošās informācijas, pēdējos pāris mēnešus tuviniekiem jau bijis skaidrs, ka jautājums ir nevis «vai», bet «kad»... Brīnumi diemžēl nenotika, tomēr Spanovskis mira savu tuvāko ieskauts. Žurnālā «Ieva» ir publicēts pēdējais materiāls par aktieri, kuru, cik var noprast, viņš vēl pats pārlasījis un atbalstam pacēlis īkšķi – Spanovskim paticis tur vēstītais. «Kad atgūšu spēkus, parunāsim par lomām, ko esmu nospēlējis,» intervijā žurnālam teicis Spanovskis. «Man nekad par tām nejautā. Vienmēr prasa par privāto dzīvi, bet mana dzīve taču ir bijusi teātris un dziesma.» Žēl, taču par Harija daiļradi tiešām dzirdēts mazāk nekā par viņa privāto dzīvi. Skarbi, taču šīs nedēļas beigās viņš varbūt pirmoreiz (!) tiks pie prestižās «Spēlmaņu nakts» balvas – Spanovskis nominēts šai balvai par savu lomu izrādē «Eņģeļi Amerikā».
Teātra kritiķe Līvija Dūmiņa gluži loģiski norāda, ka «Harija Spanovska aiziešana neilgi pirms «Spēlmaņu nakts» lika domāt par Dieva nolikto kārtību, pār kuru mums, cilvēkiem, nav varas, ka ir notikumi, sarunas, tikšanās, kas paliks pusceļā». Mārtiņa Eihes «Eņģeļos» Spanovskis ir spēlējis tā, it kā zinātu, ka tā ir viņa mūža pēdējā loma. «Harijs Spanovskis pieder dziedošo aktieru saimei, dziedāt sācis Operetes teātrī, kura soliste bija aktiera mamma – Inta Spanovska. Viņa balss izskanējusi tālu aiz Dailes teātra sienām, ļāvusi iemantot popularitāti. Jāatgādina sadarbība ar Raimondu Paulu, kurā tapis ne viens vien tā sauktais šlāgeris jeb populāra dziesma, ko tauta zina un dzied. Kā «Trīs lietas» ar Māras Zālītes vārdiem,» tā Līvija Dūmiņa.
Lai nu ko, bet harismas trūkumu Spanovskim nevarētu pārmest – ilgus 16 (!) gadus viņš personificēja aplam apnikušo seriālu «Hameleonu rotaļas», kuru bez Hara nebija iespējams pat iedomāties. «Regīnas Razumas, Katrīnes Pasternakas, Ligitas Skujiņas, Jāņa Jarāna, Jura Frinberga, Gundara Āboliņa, Andreja Žagara kursabiedrs pirms pieciem gadiem, 50. jubileju sagaidot, sacījis: «Es esmu nospēlējis tās lomas, kas man piedāvātas. Dažkārt esmu vīlies, ka neesmu spēlējis, ko esmu gribējis, kas man apsolīta, bet pēkšņi teātra konjunktūras dēļ neesmu lomu sarakstā. Kāpēc jāpārdzīvo? Rūgtums, kaut kādas mieles, sāpe paliek. Ja tā sāpe paliek lielāka, vienalga jādzīvo tālāk.» (Vineta Briška, «Patiesie stāsti». 2008.22.02.) Citētajā intervijā Spanovskis atzinies: «Ar gadiem parādās arvien lielāka atbildība, pirms kāpju uz skatuves. Jaunībā nav bailes kaut ko zaudēt, pat ja zaudē, vēl ir laiks to atgūt. Bet ar gadiem saproti to, ka var nepaspēt.»
Pārlapojot, ko par Hariju Spanovski šajās dienās teikuši viņa draugi un līdzgaitnieki, atradās daudz skaistu frāžu. Taču pašu labāko laikam tomēr pateica komponists Raimonds Pauls LTV raidījumā «Panorāma»: «Pats galvenais, ka viņš bija labs cilvēks. Tas mūsdienās ir retums.» Jā, tā ir!