VAKARA ZIŅAS. Neparasta draudzība: Krakšķis un Daina

© DĀVIS NESTERS

«Man, lūdzu, desmit kilogramus svaigu reņģīšu,» šāds lūgums nereti izraisa izbrīnu pārdevējos. Kam gan tādi zivju krājumi vajadzīgi? «Mūsu Krakšķim,» lepni atbild auceniece Daina Nestere, kuras saimniecībā jau 13 gadus kopā ar citiem mājdzīvniekiem dzīvo arī stārķis. Daina stāsta, ka jaunības gados viņš piepalīdzējis suņiem pildīt sarga funkcijas, jo svešus ļaudis īpaši uzmanīja, taču šobrīd vairāk tīk rušināties dārzā un laiski pastaigāt pa pagalmu.

Ģimenē ienāca nejauši

Daina norāda, ka allaž uz savvaļā redzamajiem svēteļiem raudzījusies ar apbrīnu un nespēja iedomāties, ka reiz šāds graciozs putns gozēsies viņas sētā un būs paglaudāms kā jebkurš mums tiks ierasts mājdzīvnieks. «Krakšķis mūsu ģimenē ienāca pavisam nejauši - Aucē pie kādas no daudzīvokļu mājām no ligzdas tika izgrūsts, bet varbūt pats izkrita stārķa mazulis. Izdzīvoja. Apkaimes iedzīvotāji viņu sāka apgādāt ar ēdienu, stārķis pie cilvēkiem pierada. Tuvojās rudens, bija skaidrs, ka putnam ir jāsameklē pastāvīga mājvieta - viņš pats par sevi parūpēties neprata,» stāsta Daina.

Zagles dabū trūkties

Kad viņa uzzinājusi par radušos situāciju, nešaubīgi zināja - svētelim jādod pajumte savā saimniecībā. Gan jau vistām kūtī nebūs nekas iebilstams pret jaunu kaimiņu, nodomāja stārķa saimniece. Nedz vistām, nedz stārķim iebildumu citam pret citu nebija. Un tā tas ir līdz šodienai - ir mierīga līdzāspastāvēšana, izņemot gadījumus, ja kāda no dējējām nodomājusi notiesāt Krakšķa reņģīti. Uz šādu izgājienu stārķis nepiever acis, bet gan liek lietā savu knābi, un zagle dabū trūkties. Lai šādus ēdienu kariņus novērstu, lielākoties Krakšķis tiek barots, kad ir izgājis savā ikdienas pastaigā pa pagalmu un neviena vista viņa kārumam neuzglūn. Apetīte viņam laba - dienā tiek apēsts apmēram puskilograms reņģu. Tā arī ir viņa galvenā maltīte. Jā, vasarā viņš mēdz ko paknābāt dārzā, bet tās tik tādas uzkodas.

Ko tie cilvēki saprot no celtniecības!

Savukārt ar suņu meiteni Rellu un kaķeni Pičuku stārķim ir neitrālas attiecības: ne Krakšķi interesē viņu ikdienas gaitas, ne viņus stārķa. Viņš labprāt uzturas cilvēku kompānijā - viņa acuraugi, protams, ir Krakšķa galvenie aprūpētāji un barotāji: Daina un viņas vīrs Ivars. Piemēram, ja Daina rosīsies dārzā, tad stārķis ies līdzi. Ja Ivaram būs kas darāms garāžā, Krakšķim arī būs tur jāielūkojas, varbūt kas jāpiepalīdz.

«Reiz, kad laboju trimmeri, blakus tam biju nolicis darbarīkus, rezerves daļas. Uz brīdi no darba novērsos, drīz vien instrumenti vairs neatradās savā vietā. Krakšķis tos bija izmētājis,» stāsta Ivars. Viņš atceras, ka, labu gribēdams, palīdzējis stārķim ligzdas vīšanā. «Ielieku zariņu, bet Krakšķis ar knābi aši izņem ārā un to novieto citā vietā ligzdas pamatnē. Krakšķaprāt, es neko no būvniecības nesapratu, un viņš visu gribēja darīt pa savam,» stāsta Ivars.

View this post on Instagram

A post shared by Klak Klak (@krakskis)

Svešas olas neperēs

Arī svešas olas perēt putns atteicās. «Pirms trīs gadiem Krakšķis pirmo reizi sāka taisīt sev ligzdu, tajā gadā viņš izdēja pat četras olas, tad arī aizdomājāmies par stārķa dzimumu. Laikam tomēr dāma, taču vārdu tādēļ nemainījām. Nodomājām, ja jau perē, paliksim apakšā arī vistu olas. Kā tad! Ātri vien vistu olas tika noslīcinātas dzeramajā traukā,» stāsta Daina. Bet paša putna izperētās olas bijušas tukšas. Lai tiktu pie stārķēniem, tomēr vajadzīgi divi. Bet savvaļas putni Krakšķi nepieņem, arī viņam no tiem ir bail - ja kāds pārlido pār pagalmu, Krakšķis meklē, kur paslēpties.

Liktenīgā diena

Krakšķis pats gan vairs nevar pacelties spārnos. Kad stārķis bija aptuveni četrus gadus vecs, notika nelaime: attālāko māju kaimiņš ar izkapti pļāvis zāli un tīši vai netīši (pats gan sacījās, ka putnu sev tuvumā nav pat redzējis) ar izkapti traumējis spārnu. «Mēs todien bijām dārzā. Ar vīru saucām, lai stārķis nāk pagalmā, bet viņš nevēlējās nākt. Pēc neilga laika izdzirdējām izmisīgu putna klabināšanu - viņš ieskrēja pagalmā ar asiņainu spārnu. Diemžēl daļu no tā nācās amputēt, un Krakšķim lidojuma burvība kopš tā laika ir liegta. Pirms tam viņš itin bieži devās tuvākos un tālākos ceļojumos. Piemēram, kad es ar velosipēdu braucu uz pilsētas centru, viņš lidoja līdzi. Kad devos no centra mājup, Krakšķis mani tur jau gaidīja, jo bija atlidojis pirmais,» atceras Daina.

Arī ciemiņš jāpabaro

Starp citu, vienu gadu bija izveidojusies situācija, kad viņas saimniecībā mitinājušies pat pieci stārķi: viena ievainojumi izrādījās pārāk nopietni, un viņa dzīvība izdzisa, vēl divi pārlaida ziemu, atkopās un pavasarī devās tālēs zilajās. Ceturtais tika atdots radiniekiem, jo piecus putnus vienlaikus pabarot nav ļoti lēts prieks. Arī šobrīd jau divas vasaras ciemos ierodas kāds savvaļas stārķis.

«Krakšķim ir trauciņš, kur mēs ieliekam reņģes, un, kad viņš vēlas, pacienājas. Sāku ievērot, ka apēsto zivju daudzums pēkšņi sāk krasi palielināties, līdz piefiksējām, ka pie mums regulāri ierodas ciemiņš, kas arī reņģītes nesmādē. Nu neko, ciemiņu nevar laist prom tukšu vēderu, līdz ar to zivju krājumi pēdējās divas vasaras plok straujāk. Protams, savvaļas stārķim mēs nevaram ļoti tuvu pietuvoties, taču viņš no mums paniski nebaidās. Varam stāvēt atstatus, kamēr viņš mielojas. Ja kādu dienu trauciņš tomēr nav brīvi pieejams, viesis uzlaižas uz jumta un gaida, kad saimniece pratīsies un viņu pabaros. Gaidu, kad kādu vasaru viņš ieradīsies ar visu savu ģimeni,» smejoties stāsta Daina.

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais