VAKARA ZIŅAS. Barševskis dzen pēdas vabolei 37 gadus

Entomologam, Daugavpils universitātes profesoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim un erudītam cilvēkam Arvīdam Barševskim ir ļoti interesants darbs. Pētot dažādu kukaiņu sugas, kā arī atklājot aizvien jaunas, viņš apbraukājis gandrīz visu pasauli. Ar Arvīda Barševska starpniecību Latvijas vārds izskanējis pasaulē, jo daudzas jaunatklātās kukaiņu sugas zinātnieks nosaucis latviešu kultūrā pazīstamu cilvēku vārdos. Paša Barševska vārdu pasaulē nes ap 20 vaboļu sugu.

Tautās iznes Latvijas vārdu

«Savos darba gados esmu apceļojis vairāk nekā 60 pasaules valstu. Pašas interesantākās ir divas - Filipīnas, kur katru gadu braucu ekspedīcijās, un Tadžikistāna, par kuru esmu uzrakstījis arī grāmatu «Tur, aiz tuksnešiem un kalnu grēdām». Kopš 2012. gada pamatā pētu vaboles saistībā ar Filipīnām. Tā ir viena no 18 daudzveidīgākajām pasaules valstīm, kurā mīt 80 procentu no zināmās dzīvības, tropiskais reģions ar ārkārtīgi lielu biodaudzveidību,» sarunu uzsāk zinātnieks. Džungļi ir neaprakstāma bagātību krātuve. Katrs otrais kukainis, kurš palido garām, esot vēl neatklāts - pētnieku nereģistrēts. «No Filipīnās sastopamajām vabolēm, kā tiek lēsts, tikai 40 procenti ir aprakstītas. Es pats tur esmu atklājis un aprakstījis tuvu pie simt sugām. Zinātnē tas ir būtisks notikums.»

Latvijā, Daugavpils universitātē, ir vienīgais vaboļu pētīšanas centrs Baltijā, tomēr pasaulē šajā ziņā ir ārkārtīgi liela konkurence. Pētniekam jāspēj strādāt maksimāli ātri, jo jāapsteidz, iespējams, kāds no zinātniekiem citur Eiropā vai ASV. «Man tā reiz gadījās. Es un Spānijas kolēģis vienlaicīgi aprakstījām vienu un to pašu kukaiņu sugu, bet mans žurnāla raksts iznāca burtiski nedēļu pirms spāņa publikācijas. Tā nu manis dotajam sugas nosaukumam un aprakstam bija prioritāte,» pasmej Arvīds Barševskis. «Ar savu darbu es arī cenšos iemūžināt Latvijas zinātni un kultūru. Vienu no jaunatklātajām kukaiņu sugām esmu veltījis akadēmiķim Jānim Stradiņam viņa 80 gadu jubilejā, arī režisoram Jānim Streičam 80. gadadienā. Viņi abi bija priecīgi pārsteigti par šādu dāvanu. Ir vaboļu suga, kas nosaukta dzejnieka un publicista Imanta Ziedoņa vārdā, arī mūziķa un dzejnieka Guntara Rača vārdā. Filipīnās ir vabole, nosaukta Daugavpils vārdā. Tādējādi Latvijas vārds tiek iemūžināts pasaules vēsturē,» lepojas Arvīds Barševskis, uzsverot - kamēr būs dzīvā daba uz zemeslodes, šīs radības pētnieka dotos vārdus nezaudēs. «Filipīnas ir tik svarīgi pētīt, jo tās pašlaik uzskatāmas par vienu no «karstākajiem» biodaudzveidības punktiem, kur džungļi neatgriezeniski iet zudumā. Ko paspēs aprakstīt un atklāt, tas arī būs. Filipīnās katru dienu izzūd diezgan daudz sugu, kuras tā arī paliek neatklātas,» konstatē Arvīds Barševskis.

Jāsaņem augstāko spēku atļauja

Arvīds Barševskis Filipīnās piedalījies īpašos iesvētīšanas rituālos, lai saņemtu augstāko spēku atļauju saviem pētījumiem. Vulkāna pakājē tika izvietotas zinātnieku teltis, taču par to vispirms bija jāvienojas ar vietējo cilti un jāveic noteikti rituāli, lai dievi nedusmojas, ka cilvēki iejauksies dabas noteiktajos ritmos un ķers kukaiņus šajā teritorijā. Tas esot bijis ļoti interesanti.

Tadžikistānā nevar neiemīlēties

Otra viņam īpaši mīļa vieta pētījumiem ir Tadžikistāna - senā persiešu zeme ar neatkārtojamu kultūru. Arvīdu Barševski tā fascinējot, un viņš turp braucot jau daudzus gadus. «Man Tadžikistānā ļoti patīk vienkāršie cilvēki un bagātīgais tautas tradīciju mantojums, kas iet rokrokā ar musulmanismu. Vietējie to glabā jau vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Esmu Tadžikistānā piedalījies kāzās, draugi uzaicināja. Tur tosta vietā cilvēks ceļas un lasa, piemēram, kādu Haijama gudrību, seno persiešu klasiķu vārsmas. Redzu - jo vienkāršāks cilvēks, jo kultūras bagātāks. Tur pastāv ticība, ka ikviens viesis ir Allāha sūtnis, ja esi ciemiņš, tev atdos pēdējo. Pat ja namatēvs dzīvo badā, ciemiņš tiks pacienāts ar vislabāko,» sajūsmināts ir profesors un salīdzina, ka Rīgā vai Daugavpilī naktī viņš nejustos droši tumšākā parka nostūrī, bet Tadžikistānā neviens pāri nenodarīs. Pretējā gadījumā Allāhs dusmotos. Arī juridiskās normas tur ir stingras.

«Tadžikistānā pirmoreiz biju, kad vēl mācījos toreizējā Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Šķiet, tas bija 1985. gadā, un mēs devāmies uz PSRS mēroga olimpiādi bioloģijā. Dalībniekiem bija neskaitāmas ekskursijas, un man jau toreiz iepatikās mežonīgie kalni, šaurās aizas, šīs zemes daba, un es visu laiku sapņoju, kā atkal tur nokļūt. Ap 2010. gadu vienā no Sibīrijas augstskolām iepazinos ar universitātes prorektoru no Tadžikistānas, un sekoja uzaicinājums doties turp. Tagad katru gadu braucu,» pasmaida Arvīds Barševskis.

Profesors ir pārliecināts, ka arī pēc 1000 gadiem tadžiku tautas mentalitāte saglabāsies, tā ir dziļi gēnos ierakstīta, nepakļaujoties globālajam spiedienam. Jau Afganistānas un Sīrijas piemērs apliecina, ka šīs tautas nav radušas pakļauties svešām tradīcijām un ļoti respektē savējās. Ja arī ciemiņš tās respektēs, viņš tiks godāts un cienīts. «Vienmēr, kad aizbraucu uz Tadžikistānu, draugi mani ved uz arvien jaunām vaboļu atrašanās vietām kalnos. Savukārt viens no maniem krievu kolēģiem Aleksejs Šavrins, atklājot Tadžikistānā jaunu vaboļu sugu, nosauca to manā vārdā, tā izrādot cieņu. Tas bija stimuls man braukt turp un pētīt šīs interesantās radības,» palepojas erudītais kukaiņu pētnieks.

Fanātiķa prieks

Arvīdam Barševskim ļoti patīkot arī Kipra, bet ne kā kūrortzeme. «Turp esmu braucis vairākus gadus, visu laiku palicis vienā un tajā pašā viesu namā pie diviem sirmgalvjiem. Viņi ilgus gadus nodzīvojuši ASV, kur abiem Ņujorkā, Longailendā, piederēja restorāns. Sasniedzot vecumu, abi nolēma atgriezties tēva mājās. Tagad uztur viesu namu Kiprā - lauku nostūrī, kalnos, Vavlas ciemā. Es turp esmu devies ekspedīcijās - tas ir mazs ciemats ar fantastisku dabu, bet arī daudzām indīgām čūskām,» sajūsminās aizrautīgais dabas pētnieks. «Ar studentiem tur atradām sēnes, kas izrādījās īsta delikatese, un tad zīmējām vecajam kungam plānu, kā tās atrast, lai pēc tam pagatavotu maltītē. Apkārt ir daba, kalnu klusums, cilvēku - maz. Man tā šķiet lieliska atmosfēra,» turpina Arvīds Barševskis. Uz salas ir ļoti savrupa vaboļu fauna un daudz dabas retumu sastopams tikai tur. «Esmu bieži braucis uz Kipru un nekad nedomāju, ka šajā civilizētajā kūrortzemē ir Dieva pamesti nostūrīši, kur tikai pa šauriem celiņiem var aizbraukt un fantastiski pavadīt laiku,» saka zinātnieks.

Stāstot par Latvijas vabolēm, viņš atzīst, ka ļoti maz kas esot unikāls. Tikai retas atsevišķas sugas. Mūsu reģions ir plašs, tas nav nodalīts īpašām robežām, un Latvijā jaunas vaboļu sugas grūti atrast. Tad jāmeklē pilnīgi neordinārās vietās, piemēram, grauzēju apdzīvotās alās. Pērn nejauši Slīteres Zilajos kalnos uz koka stumbra ieraudzījis tievu, garu vaboli un sapratis, ka tas ir unikāls retums. Ja tobrīd kukaini nenoķers, neviens nenoticēs, ka to redzējis. Sākumā ar telefonu mēģinājis nofotografēt, bet vaboli iztraucējis un tā pacēlusies gaisā. Tad ar roku notriecis zālē un tur atradis. Izrādījās, ka tieši šo koksngraužu sugu ‘Oberea linearis’ Arvīds bija meklējis kopš 1984. gada, kopš uzsāka pētīt vaboles. Tad nu viņa zinātnieka fanātiķa prieks bijis neaprakstāms!

Arī bīstamas situācijas

Viņš ir arī taigas fans. «Vairākus gadus kopā ar Latvijas Dabas muzeja kolēģiem esam braukuši ekspedīcijās uz Burejas rezervātu. Pat krievu zinātnieki to ir ļoti maz pētījuši, jo rezervāts atrodas grūti aizsniedzamā vietā. Astoņas stundas no Maskavas jālido ar lidmašīnu, tālāk 16 stundas ar vilcienu. Tad jābrauc 102 kilometri pa upes gultnēm ar milzīgiem pašgājējiem. Un vēl 70 kilometri ar motorlaivu pret straumi, kamēr nonāc šajā rezervātā. Daba tur ir nepārspējama! Jāteic gan, ka vienā no šādām ekspedīcijām gandrīz aizgājām bojā, jo kalnu upē nolija lietus un mūsu laivu sāka mētāt un virzīt uz zaru sanesumu. Vietējie saka, ja ienesot tajā, nevienu cilvēku nevarot dabūt ārā. Taču pusmetru no sanesuma mūsu laiva aizpeldēja tam garām. Mums paveicās!» bīstamo piedzīvojumu atceras aizrautīgais zinātnieks.

Kopš bērna kājas

Daugavpils universitātes vaboļu pētīšanas centrs ir zināms visā pasaulē, un tas ir liels profesora Arvīda Barševska nopelns. «Es mīlu šos kukaiņus. Pētījumi ir vajadzīgi, lai neaizmirstu šos mūsu mazos brāļus arī aizsargāt,” viņš uzsver. «Daugavpils universitātei ir Baltijā lielākā vaboļu kolekcija, un rēķinām, ka tajā iekļauti 13-14 tūkstoši sugu. Man gandrīz ar katru no tām kāda darīšana bijusi.»

Arvīds Barševskis stāsta, ka viņa dzimtā puse ir Izvalta Krāslavas novadā. «Tur es mācījos skolā, un tajā pusē ir fantastiska daba, ainavas, Latgales pauguri. Man skolas gados patika putnus vērot, vākt herbāriju, jau tad interesēja dabas daudzveidība, tomēr nekad nedomāju, ka pētīšu vaboles.» 1983. gadā iestājies toreizējā Daugavpils pedagoģiskajā institūtā un gatavojies pētīt Daugavas ūdeņus. Pēc pirmā kursa beigšanas bijusi plānotā lauka prakse - studenti staigājuši pa mežiem, un kopā ar viņiem bijusi brīnišķīga pasniedzēja, toreizējā Latvijas Dabas muzeja Entomoloģijas nodaļas vadītāja Aija Zilspārne. Viņa tik interesanti stāstījusi par kukaiņiem, ka Arvīdam radusies noturīga interese. Pasniedzēja savu audzēkni iepazīstinājusi ar tā laika Latvijas vadošo vaboļpētnieku Mihailu Stipro, kurš kļuva par Barševska pirmo skolotāju pētniecībā. Astoņdesmitajos gados Arvīds, būdams otrā kursa students, pēc Mihaila Stiprā ieteikuma aizbraucis uz Maskavu, uz Pedagoģisko institūtu pie tolaik slavenās profesores Šarovas, kura jauno censoni ievirzījusi pareizajās akadēmiskajās sliedēs. «Viņa tolaik bija zinātnes korifejs, es parasts studentiņš. Viņa atrada laiku, tikās ar mani un ilgus gadus palīdzēja, konsultēja, ieteica.»

Pasaule ir fenomenāla

Kas ir interesantākais kukaiņu pētniecībā? Arvīds Barševskis saka: «Visu laiku - jaunatklāšanas prieks. Mans sapņu reģions ir neskartie Dienvidaustrumāzijas rajoni. Protams, vēl joprojām Filipīnas - katru reizi, kad turp aizbraucu, ir dvēseles bauda. Tās noteikti ir Indonēzijas salas, kur ir dažādi unikāli dzīvnieki. Ir arī zemes, kurp noteikti negribētu braukt, piemēram, Āfrikas valstis. Nepatīk kriminogēnā situācija un vienkārši nevelk. Negribu pētīt Rietumeiropu, jo tur viss kļuvis nedabīgs, neskaitot Vidusjūras reģionu un Alpus. Man ļoti patīk Krievijas Sibīrijas daļa. Tur dzīvo fenomenāli cilvēki ar plašu dvēseli un ir ļoti daudz neskartu vietu. Man ļoti patīk arī Karēlija. Pasaule ir tik interesanta, ka gribas pēc iespējas visur pabūt. Man ļoti paveicies, ka, darot savu darbu, esmu apceļojis tik daudzas zemes.»