Tas bija liels kolektīvs, daudz darbinieku, vairākas struktūras, kam katrai savs priekšnieks vai priekšniece. Galvenokārt – priekšniece. Visi darbinieki cits citu lāgā nepazina, varbūt sejā – jā, bet lielākoties saziņa un sadarbība sanāca ar savas struktūrvienības kolēģiem. Vienā no tām ieviesās intrigants. Jā, vīrietis, lai gan mūslaikos stereotipi par čūsku vecenēm sievietēm ir pagātnes palieka. Bet pirms gadiem divdesmit uz vīrieti tiešām nelūkojās kā uz gaisa jaucēju. Bet Viņš tāds bija. Un droši vien ir joprojām. Kā saka, vilks kažoku met, bet tikumu – ne.
Kādā no iknedēļas plānošanām priekšniece iepazīstināja ar jauno kolēģi. No krēsla piecēlās šmaugs, kalsns vīrietis ar noslieci uz plikpaurību. Viņš atbruņojoši smaidīja un labi nostādītā balsī iepazīstināja ar sevi. Runāja Viņš raiti, pareizos teikumos, skatījās te uz vienu, te otru, te vēl citu cilvēku apspriežu zālē. Tāda sajūta, ka katram ielūkojās acīs, vērsās pie katra, nevis izdabāja tikai priekšniecei. Bet pat tad, kad vēlāk tikai slimam ezim nebija saprotams, ka viņš tā kā lišķējas ap priekšnieci, tā kā izdabā viņai, lielākajai kolektīva daļai tas nešķita nosodīšanas vērts. Priekšniece staroja, padotie varēja uzelpot, jo neviens viņus vairs nedricelēja par sīkumiem.
Tāpēc Viņš ātri iekaroja kolektīva patikšanu. Viņš bija sabiedrisks, atsaucīgs, labprāt piedalījās kopīgā pusdienošanā, nesēdēja kā mēli norijis. Starp citu, labi dejoja. Bija zinošs kultūras jautājumos, daudz lasījis. Ar viņu nebija kauns iziet tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā, kas šajā darbavietā notika itin bieži. Drīz vien Viņš pārstāvēja savu darbavietu tur, kur zibēja fotoaparāti un televīzijas kameras.
Un Viņš nebija skops. Jā, tā bija Viņa labākā īpašība. Un laikam vienīgā. Nē, vēl Viņam piemita dabas dota izcila stila izjūta. Viņš noteikti būtu bijis lielisks stilists. Diemžēl Viņš nestrādāja par stilistu.
Ātri vien Viņš tika paaugstināts par nodaļas vadītāju. Viņam vairs nevajadzēja strādāt, lai sūri, grūti pelnītu iztiku. Viņam bija padotie, kurus Viņš izrīkoja, kamēr pats izvēlējās pildīt tikai tos pienākumus, kurus vai nu gribēja, vai arī kas sagādāja prieku pašam. Viņš joprojām bija tas pats atsaucīgais, sabiedriskais kolēģis, tikai nu jau «ieberzies» uzticībā ne tikai savas, bet arī citu nodaļu dāmu vidū. Viņš mēdza it kā nejauši izmest pa frāzei: tev ir jauna lūpukrāsa, šī piestāv labāk; šis fasons slaidina; ja tu izbalinātu šķipsnas, izskatītos daudz jaunāka; o, tev ir jauna kleita!; tu tik labi izskaties, vai esi notievējusi?; tavai sejas formai šī frizūra lieliski piestāv!
Turklāt Viņš prata neaizvainot un spēlēt uz pareizajām stīgām. Saprotams, Viņš neteica: «Tu esi resna, nevelc vairs šo kleitu!» Viņš mācēja smalkjūtīgi norādīt uz sieviešu figūras un izskata trūkumiem un vienlaikus dot padomu, kā tos labot. Tāpēc sievietes viņu dievināja, un vairākas sāka uzticēt intīmus sīkumus. Sak, man šodien romantiska tikšanās, paskaties, kā šī apakšveļa piestāv. Vai arī: kāpēc mani atkal pamet, kāpēc man nekas attiecībās nesanāk? Viņš bija kļuvis arī par attiecību treneri, turklāt bez seksuālas piešprices...
Tā kā sievietes bija aizņemtas ne tikai ar saviem amata pienākumiem, bet arī ar izskata un attiecību problēmām, ko Viņš palīdzēja risināt, naivākas būtnes pat nemanīja, ka Viņš kļuvis par pelēko kardinālu. Priekšniece ar viņu konsultējās ne tikai tad, kad vajadzēja izvēlēties tērpu, ko vilkt uz saviesīgu pasākumu, bet arī darba jautājumos. Par savu vietnieku viņa Viņu nevarēja pieņemt, šī amata vieta bija aizņemta. Tur strādāja dāma ar, kā mēdz sacīt, pautiem, un Viņš neriskēja ar viņu cīkstēties. Viņam pietika ar pašreizējo statusu - bija pietuvināts «augšām», tikai bez juridiskas atbildības, ko Viņam, protams, nevajadzēja.
Viņš bija kļuvis par priekšnieces padomdevēju un šajā paša nodrošinātajā statusā darbojās ar baudu. Un ar vērienu. Viņš tika aicināts uz sapulcēm pie paša galvenākā priekšnieka, kad vajadzēja prezentēt koncepcijas un plānus. No šīm sapulcēm atgriezies, Viņš kolēģiem stāstīja: priekšniece ir tik stulba, ka Viņš viņas vietā raksta koncepcijas un plānus. Ka pats galvenākais priekšnieks uzklausa pirmām kārtām Viņu. Ka bez Viņa priekšniece neko nespēj, pat parunāt nejēdz, tāpēc aicina Viņu par galveno runātāju. Vispār Viņš ir tas, kurš šo nodaļu notur virs ūdens. Bez Viņa visi darbinieki jau būtu vai nu atlaisti, vai arī palikuši bez algas paaugstinājuma. Un vēl - priekšniece ir tik neglīta, ka neriskē rādīties saviesīgos pasākumos, kur tikai Viņš spēj mirdzēt ar izskatu un intelektu. Tad apdomājieties, kāpēc vajadzīga tāda priekšniece?
Daļa noticēja. Daļa neņēma par pilnu Viņa pļāpāšanu. Bet Viņš tikmēr sēja šaubas kolektīvā. Šaubas par priekšnieces kompetenci.
No darba pēkšņi tika atlaisti divi darbinieki. Zinoši, izglītoti, pieredzējuši. Kolektīvam to pateica ar atpakaļejošu datumu. Abi jau bija prom, nenostrādājuši pat likumā noteikto laiku. Žvikts, vienā dienā viņi vairs darbā neparādījās... Vajagot optimizēt izmaksas - tāds bija priekšnieces skaidrojums. Un mēs, pārējie, taču spējam ar pienākumiem tikt galā, vai ne? Pārējie strādāja, tikai ar manāmu pārslodzi.
Viens no atlaistajiem bija ar plašu sirdi. Ticīgs cilvēks. Viņš nemeklēja vainīgos. Otra atlaistā gan protestēja, tik un tā bija spiesta aiziet. Nodaļas darbiniekos virmoja neizpratne. Viņi vainoja priekšnieci.
Drīz viņiem pievienojās jauns darbinieks. Jauks, kluss, piemīlīgs, izpalīdzīgs. Acīs nevienam nelēca. Strādāja čakli. Kolektīvā kāds zināja stāstīt, ka jaunais darbinieks ir Viņa radinieks. Kā mēdz teikt, abi to nedz apstiprināja, nedz noliedza. Daļai kolektīva šie raduraksti bija vienaldzīgi, pārējiem - kā nu kuram. Skaļāk kurnošajiem Viņš mācēja atrast atslēdziņu, un visai drīz pat viskašķīgākās sievietes ar Viņu un Viņa radagabalu jau sirsnīgi čaloja.
Pēc daudziem gadiem, bijušajiem kolēģiem satiekoties, protams, kāds gribēja rakņāties pagātnē. «Vai tu zini, kāpēc tevi atlaida?» viņš vaicāja ticīgajam labdabim. «Nē,» tas atbildēja. «Bet es zinu,» turpināja neatlaidīgais. Viņam to bija izstāstījusi priekšniece, kurai Viņš bija iestāstījis, ka divi darbinieki ļoti slikti strādā. Tik ļoti slikti, ka ar skubu jāatlaiž. Un viņa noticēja. Un atlaida. «Viņš prata pamatot, lai gan es šaubījos, jo redzēju, ka šie abi darbinieki labi strādā. Kaut kāds prāta aptumsums iestājās, aizgāju viņa pavadā,» pēc vairākiem gadiem atzīsies priekšniece un jutīsies vainīga.
Starp citu, Viņš panāca arī viņas atbrīvošanu no amata. Un tikai tad, kā pati sacīja, viņai atvērās acis. Bet bija par vēlu.
Tieši tā - viņš panāca, ka priekšnieci atbrīvo no darba. Viņš tik ilgi pilināja galvenajam priekšniekam, ka nodaļas vadītāja nav nekam derīga, līdz tas noticēja. Kā bija, kā ne, reiz ikgadējā atestācijā priekšniece nesavāca vajadzīgo punktu skaitu. Viņai piedāvāja zemāku amatu. Viņa izvēlējās aiziet. Galu galā, pienācis pensijas vecums.
Ja domājat, ka Viņš ir karjerists... Nē, viņš negribēja viņas amatu. Un, izrādījās, viņam nebija attiecīgās izglītības, lai ieņemtu vadošu posteni. To Viņš apzinājās, tāpēc turpināja darboties pagrīdē. Tātad vecā priekšniece bija atlaista, lai dzīvo jaunā!
Bet bija kāds šķērslis - jaunās priekšnieces neoficiālais dzīvesbiedrs, kurš strādāja tajā pašā nodaļā. Tomēr Viņš prata iekarot jaunās priekšnieces un viņas neformālā vīra uzticēšanos. Salda mēle visos laikos bijusi labs kapitāls, un jaunajai priekšniecei patika, ka viņai acīmredzami nepieglaimojas, tomēr respektē. To viņš prata. Jaunā priekšniece bija ienācēja kolektīvā, jutās nedroši, un te priekšā cilvēks, kurš atsaucīgi ievada dzīvē, sadzīvē un aizkulisēs.
Viņš neuzkrītoši panāca, ka atlaiž bijušās priekšnieces vietnieci, to - ar dzelzs pautiem. Jo reiz viņai gadījās vājuma brīdis, kurā bija klātesošs Viņš. Cilvēkam mēdz būt nebūšanas, melnā svītra, kas ievelkas vairāku mēnešu garumā. Lūk, dāmai ar pautiem pienāca tāds dramatisks periods. Viņa un Viņš darbavietas kafejnīcā iedzēra. Viņa zaudēja modrību un izplāja savas sirdssāpes. Ne tikai privātajā dzīvē, bet arī saistībā ar darbu. Jaunā priekšniece piekasās, ir nekompetenta, prasa darīt to, kas nav likumīgi, jau izteikusi rājienu... Tovakar Viņš pierunāja dāmu ar pautiem uzrakstīt atlūgumu. Uzreiz. Un pabāzt to zem jaunās priekšnieces kabineta durvīm. Tā bija piektdiena.
Pirmdien jaunā priekšniece nekavējoties atlaida savu vietnieci, it kā būtu gaidījusi šādu rīcību. Dāma ar pautiem nezināja, ka Viņš jau iepriekš bija nobruģējis ceļu, sak, tava vietniece par tevi runā riebeklības, noskaņo kolektīvu, lai gan neko nejēdz, būtu labāk, ja tu viņu atlaistu.
Par viņas vietnieku kļuva Viņš. Darbs kaulus nelauza, atbildības bija vēl mazāk nekā iepriekš. Viņa radinieks arī turpināja dzīvot zaļi, pareizāk sakot, ieņemt Viņa iepriekšējo - nodaļas vadītāja - amatu. Viņa radinieks pieļāva kļūdas, šķērdējot līdzekļus ar plašu žestu, tiesa, savā labā. Nu gan kolektīvā sākās rūgšana un rūkšana. Viņa ietekme bija kļuvusi acīmredzama, un radnieciskās saites arī. Tie divi atlaistie nebija vienīgie. No Viņa labvēlības bija atkarīgs visu nodaļas darbinieku profesionālais liktenis - vai viņiem būs palikt vai aiziet. Pievīlās tie, kuri paļāvās uz jaunās priekšnieces vīra veselo saprātu un loģisko domāšanu. Jaunās priekšnieces vīrs arī bija Viņa apmāts, jo Viņš prata tik pareizi runāt, ka iemidzināja gandrīz ikviena modrību.
Lieki teikt, ka jaunā priekšniece un viņas vīrs no šīs darbavietas tika izēsti. Protams, viņi bija kolektīvam apnikuši, tomēr, kā zināms, pat lāci var iemācīt dejot, kur nu vēl izdresēt dumju priekšnieci. Taču Viņš spēja noorganizēt kolektīvu vēstuli ar lūgumu šo nekompetento priekšnieci atlaist. Tas izdevās, vien Viņš nebija pieļāvis iespēju, ka priekšnieces vietā nāks priekšnieks, uz kuru viņa žilbinājums neatstās cerēto iespaidu. Jaunais priekšnieks nekādu tīrīšanu neuzsāka. Viss ritēja savu gaitu, tāpēc Viņš zaudēja modrību. Viņš ik pa laikam iegriezās priekšnieka kabinetā ar sarunām un priekšlikumiem. Priekšnieks neteica ne jā, ne nē.
Negaidīti priekšnieks Viņam piedāvāja citu amatu, ne vairs būt par vietnieku. Viņš piekrita, bet saglabāja ļaunu prātu. Kā tad tā - priekšnieks Viņu nenovērtē! Pēc dažiem mēnešiem priekšnieks panāca, ka Viņš aiziet no darba, jo Viņa radinieks bija izšķērdējis darbavietas līdzekļus. Tik un tā Viņš nevainoja savu radagabalu, bet gan priekšnieku.
Ja gribat ticēt, ka dots devējam atdodas, ka kā mežā sauc, atskan, ka pastāv tamlīdzīgi karmas likumi, tad šis bija tāds gadījums. Viņš atrada citu darbu. Sieviešu kolektīvā. Tās, kuras bija ievākušas informāciju, iebilda. Viņas bija dzirdējušas par Viņa paņēmieniem. Cilvēks bez morāles, viņas sacīja. Tik un tā priekšniece Viņu pieņēma. Un zibenīgi aplauzās. Viņš dzēra kā smagais ormanis, bet Viņa pienākumus nācās pildīt priekšniecei pašai. Viņai tas apnika. Viņš pieprasīja algas pielikumu un gribēja, lai jaunajā darbavietā atrodas amats Viņa radiniekam. Viņš bija paguvis salaist ragos vairākas ilggadējas darbinieces, priekšnieces draudzenes. Šajā gadījumā draudzība bija pāri visam. No šī darba Viņam vajadzēja aiziet. Cik zināms, Viņam vairs nav veicies atrast labi atalgotu darbu.
Pēc vairākiem gadiem Viņš sastapa dāmu ar pautiem. Viņa, nosacīti runājot, piespieda Viņu pie sienas: «Kāpēc tu to darīji?» «Man patīk izjust varu,» Viņš bija atklāts, «es tāds esmu, ir aizraujoši spēlēties ar cilvēku dzīvēm.» «Tu esi intrigants,» viņa sašuta. «Jā, tikai nesaki man to acīs. Aiz muguras drīksti runāt, ko gribi,» Viņš atļāva. «Bet es saku acīs.» «Tāpēc tu man nepatīc,» Viņš beidzot atzinās.
***
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!