VAKARA ZIŅAS. Pētniece Liliana Švarca uzskatīja, ka "Mona Liza" īstenībā ir Leonardo da Vinči pašportrets

Viena no visvairāk apspriestajām un par noslēpumainu atzītajām gleznām joprojām ir «Mona Liza» jeb «Džokonda». Lai gan pagājuši jau vairāk nekā 500 gadu kopš renesanses laikmeta spožākā vīra Leonardo da Vinči nāves, viņa daiļrade turpina fascinēt tos, kas vēlas atklāt pasaulslavenā meistardarba noslēpumus. Pateicoties jaunākajām attēlu apstrādes tehnoloģijām, mākslas detektīviem ir izdevies izvirzīt jaunas versijas par modeles identitāti, vēsta TV kanāls «National Geographic». Raidījuma «Senās mistērijas» jaunā sezona aicina uzzināt par pārsteidzošiem cilvēces noslēpumiem, ko atklāj pasaules vadošie pētnieki, arheologi, vēsturnieki un citi savas jomas profesionāļi.

Vai tā ir ideālā sieviete?

Vairums zinātnieku un mākslas vēsturnieku piekrīt, ka gleznā ir attēlota Florences tirgotāja Frančesko del Džokondo sieva Liza (1479-1542), tomēr gadsimtu garumā parādījušās arī citas teorijas. Leonardo da Vinči biogrāfs Seržs Bramlijs 1994. gadā rakstīja, ka pastāv dažādas versijas par gleznā attēlotās personas identitāti, un katra no tām ir vairāk vai mazāk ticama. Piemēram, teorija par to, ka patiesībā neviens nav pozējis šim portretam un mākslinieks vienkārši uzzīmējis savu ideālo sievieti.

Ir varianti

Tehnoloģiju attīstība palīdzējusi pētniekiem dziļāk ieskatīties ne tikai Monas Lizas slavenajā smaidā, bet arī viņas acīs un izdarīt pārsteidzošus atklājumus, kas varētu norādīt uz modeles personību. Tiek uzskatīts, ka da Vinči (1452-1519) «Monu Lizu» sāka gleznot 1503. gadā. Darba izstrādes laiks ildzis no trim līdz četriem gadiem, taču vēsturnieki lēš, ka mākslas darbs tika pabeigts ap 1517. gadu.

• 1987. gadā māksliniece un pētniece Liliana Švarca dalījās ar atklājumu, ka «Mona Liza» īstenībā ir Leonardo da Vinči pašportrets. Savus apgalvojumus viņa pamatoja ar divu dažādu gleznu sejas vaibstu digitālās analīzes rezultātiem. Proti, viņa salīdzināja «Monu Lizu» ar citu da Vinči gleznu «Vīrieša portrets», kurā ir attēlots pats mākslinieks.
• 2004. gadā itāļu vēsturnieks Džuzepe Palanti publicēja sevis rakstīto grāmatu «Mona Liza ir atklāta: Leonardo modeles patiesā identitāte». Tajā viņš apkopoja pierādījumus, kas apstiprina vispārpieņemto versiju par Lizu delDžakondo. Palanti apgalvoja, ka Leonardo tēvs draudzējās ar Lizas vīru un pasūtīja viņas portretu kā dāvanu draugiem, atzīmējot viņu otrā dēla piedzimšanu
• 2014. gadā kāds cits pētnieks Andželo Paratiko izteica apgalvojumu, ka Mona Liza patiesībā ir Leonardo da Vinči māte, kas it kā bijusi ķīniešu izcelsmes verdzene. Jāpiebilst, ka agrāk izskanēja arī versijas, ka mākslinieka māte bija verdzene no Vidējiem Austrumiem. Slavenais psihoanalīzes pamatlicējs Zīgmunds Freids arī pieļāva, ka Leonardo uzzīmēja savas mātes smaidu, kuru glabāja savās atmiņās.
• Mona Liza varēja būt arī itāļu muižniece Katerīna Sforca (1463-1509), kuru toreizējais Romas pāvests Aleksandrs VI (1431-1503) apvainoja mēģinājumā noindēt un ieslodzīja cietoksnī.
• Pastāv pieņēmums, ka Leonardo attēlotā sieviete ir Izabella d'Este jeb Aragonas Izabella (1248-1271). Viņa bija Francijas karaļa Filipa III (1245-1285) sieva un karaliene konsorte.

Kods, kas redzams acīs

Silvano Vinčeti, kas sevi sauc par mākslas detektīvu, izvirzījis vēl vienu versiju par slavenajā gleznā attēloto modeli. Viņš apgalvo, ka, daudzkārt palielinot attēlu, saskatījis burtu «S» Monas Lizas kreisajā acī un burtu «L» - labajā. Taču tas nebija vienīgais viņa atklājums. Vinčeti arī ieraudzīja ciparu 72 zem tilta, kas ir da Vinči gleznas fonā.

Mākslas detektīvs uzskata, ka šie burti un cipars norāda uz modeles identitāti, precīzāku gleznas tapšanas gadu un ir pierādījums tam, ka Leonardo aizrāvies ar reliģiju un mistiku. Jāatzīmē, ka Vinčeti nav personīgi pētījis gleznu, kas atrodas Luvras muzejā Parīzē. Viņa atklājumi ir balstīti uz augstas izšķirtspējas gleznas fotogrāfijām. Tās tikušas digitāli apstrādātas kādā Romas laboratorijā.

Burts «L» ir uzzīmēts tieši tāpat kā citās Leonardo gleznās un, visticamāk, norāda uz viņa vārda pirmo burtu vai arī uz Lizu del Džakondo. Savukārt cipara 72 nozīme ir atrodama kabalā. Tā ir jūdaisma reliģijas mistiska mācība, kuras pamatā ir Vecās Derības vārdu un skaitļu simboliska interpretācija. Šis skaitlis nozīmīgs arī kristietībā, jo septiņi ir asociācija ar pasaules radīšanu. Turpretim cipars divi var norādīt uz sievietes un vīrieša divējādo dabu. Sava veida iņ un jan.

Vinčeti uzskata, ka burts «S» norāda uz Sforcas klanu, kas valdīja Milānā. Ir zināms, ka da Vinči pavadīja tur laiku starp 1482. un 1499. un vēlāk 1506.-1507. gadā. Pēc zinātnieka domām, tas varētu nozīmēt, ka darbu pie «Monas Lizas» viņš neuzsāka 1503. gadā. «S» var norādīt arī uz Leonardo mācekļa Salai iesaukas pirmo burtu. Džans Džakomo Kaproti, kurš bija pazīstams ar iesauku Salai, sāka mācīties pie meistara jau desmit gadu vecumā un pavadīja kopā ar Leonardo apmēram 25 gadus. Puisis daudzkārt pozēja da Vinči gleznām, piemēram, «Svētajam Jānim Kristītājam» un «Angelo Incarnato».

Vinčeti salīdzināja «Monu Lizu» ar citām Leonardo gleznām, kurām pozēja Salai, un secināja, ka deguns, piere, žokļa līnija un smaids ir gandrīz identiski. Tas deva iemeslu apgalvot, ka gleznā attēlots Leonardo māceklis, kuram, iespējams, ar da Vinči bija arī romantiskas attiecības.

Melis, zaglis un uzdzīvotājs

Džans Džakomo Kaproti da Oreno jeb Salai piedzima 1480. gadā. Pēc 10 gadiem viņš nonāca da Vinči mājās kā māceklis un kalps, bet puikas tēvs strādāja māksliniekam piederošajā vīna dārzā. Laikabiedri aprakstīja Salai kā izskatīgu jaunekli ar sprogainiem matiem. Pats Leonardo gan reiz nosaucis Salai par meli, zagli un uzdzīvotāju. Jāpiebilst, ka publiski zināmas bija vismaz piecas zādzības, kuras viņš paveica, dzīvojot pie gleznotāja.

Ceturtdaļgadsimts, ko Salai pavadīja ar da Vinči, palīdzēja viņam izkopt mākslinieka talantu. Viņš ir «Kailās Monas Lizas» jeb «Monna Vanna» autors. Šī glezna, tāpat kā «Mona Liza», šobrīd ir redzama Luvras muzeja kolekcijā. Mākslas zinātnieki uzskata Salai par Madrides «Prado» muzejā izstādītas «Monas Lizas» kopijas autoru.

Pēc da Vinči nāves 1519. gadā Salai mantoja pusi no vīna dārza, kurā strādājis viņa tēvs. Leonardo novēlēja savam māceklim arī mākslas darbus, starp kuriem, iespējams, bija slavenā «Mona Liza». Tā kopā ar citām Leonardo gleznām pēcāk nonāca Romas pāvesta īpašumā.

Salai nomira piecus gadus pēc sava skolotāja nāves - Salai tika ievainots duelī.

Kas slēpjas zem Monas Lizas

Zinātnieks Paskāls Kote vairāk nekā 15 gadus pētīja da Vinči meistardarbu ar īpašas atstarotās gaismas tehnoloģijas palīdzību. Viņš apgalvo, ka šī tehnoloģija ļauj iegūt precīzāku priekšstatu par krāsas kārtām nekā infrasarkano staru analīze un skenēšana. Abas šīs metodes izmantoja iepriekšējos gleznas pētījumos. Kote nonāca pie secinājuma, ka zem visiem zināmā portreta paslēpts cits sievietes sejas attēlojums. Proti, sieviete sēž ar sānu pret skatītājiem, un tās sejā nav noslēpumainā smaida. Viņai ir lielāks deguns un galva, mazākas lūpas, un šī sieviete būtiski atšķiras no tās Monas Lizas, pie kuras esam pieraduši. Tomēr mākslas eksperti norāda, ka gleznojums zem mākslas darba nav nekas neparasts - ir zināms, ka Leonardo daudzkārt uzlaboja savus šedevrus.

Patriotiska un nekaunīga zādzība

1911. gada 21. augusta rītā notika kāda ļoti slavena zādzība - no Luvras muzeja tika iznesta glezna «Mona Liza». Neticami, bet tā bija. Zādzība netika atklāta līdz nākamās dienas rītam. Kad dārgā mākslas darba zudību atklāja, sākās jezga: policija izmeklēja; Francijas laikrakstos parādījās piedāvājums par milzu naudu tam, kurš kaut ko zinātu par zagli vai gleznas atrašanās vietu; uz ielas apturēja vai katru, kurš nesa aizdomīgu saini. Izmeklētāji iztaujāja arī gleznotāju Pablo Pikaso, jo viņa draugs dzejnieks Gijoms Apolinērs bija aizdomīgi izrunājies. Labā ziņa: ne viens, ne otrs nebija vainīgs. Tomēr garnadzis bija panācis to, ko droši vien nebija plānojis: kad muzeju atkal atvēra apmeklētājiem, pie tā sastājās gara rinda, un pie muzeja zāles sienas, kur iepriekš atradās nozagtā glezna, cilvēki lika ziedus.

Pēc vairāk nekā diviem gadiem - 1913. gada 12. decembrī - šī lieta tika atrisināta: izrādījās, ka gleznu nozadzis Luvras darbinieks, itāļu mākslinieks. Viņš it kā uzskatījis, ka Itālijai ir tiesības saņemt šo gleznu, kas atrodas citas valsts muzejā, bet cita versija liecina, ka garnadzis gribējis palīdzēt savam draugam viltot slaveno gleznu, lai kopijas varētu pārdot. Tā kā zagļa draugs pārāk ilgi čammājās ar pārdošanu, garnadzis sevi atklāja pats - viņš gleznu mēģināja ieskapēt Florences muzeja vadītājam un tika atmaskots. Zaglim piesprieda neilgu cietumsodu, toties glezna ieguva negaidītu slavu. Pirms tam to nebūt nepielūdza kā pašlaik un nelauzīja galvu par attēlotās sievietes neparasto smaidu. Lūk, jums pierādījums tam, ka arī slikta reklāma ir reklāma. Cilvēki gribēja redzēt mākslas darbu, kuru varēja no muzeja iznest salīdzinoši viegli, toties ne tik ātri - atrast.

Kā bankā

Varētu teikt, ka pašlaik «Mona Liza» ir viens no visrūpīgāk sargātajiem mākslas darbiem pasaulē, kā bankā - tas atrodas aiz necauršaujama stikla kupola. Un labi, ka tā, jo pērn Luvras muzejā gleznai uzbruka kāds par padzīvojušu sievieti pārģērbies vides aktīvists. Viņš sēdēja ratiņkrēslā un meta ar kūkas gabalu Leonardo da Vinči gleznai «Mona Liza». Aizturēšanas brīdī viņš saucis: «Domājiet par Zemi!» Pēcāk vīrietis skaidrojis, ka tādā veidā centies likt aizdomāties par planētas nākotni. Pēc viņa skaidrojuma, mākslinieki liekot domāt par to pašu.

«Mona Liza» ir viena no vērtīgākajām gleznām pasaulē. 1962. gadā glezna apdrošināta par 100 miljoniem ASV dolāru, kas iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā augstākais gleznas apdrošināšanas novērtējums pasaulē. 2012. gadā, ņemot vērā inflāciju, šī naudas summa atbilst aptuveni 870 miljoniem ASV dolāru (aptuveni 800 miljoni eiro).