VAKARA ZIŅAS. Latviete, kura biznesu uzbūvēja ar pusotru mārciņu

© DACES GAILES ARHĪVS

Kad Dace Gaile pirms vairāk nekā astoņpadsmit gadiem pārcēlās uz Angliju, viņai pat prātā nenāca, ka pēc vairākiem gadiem kļūs par ļoti veiksmīgu uzņēmēju, apgādājot visdažādāko pasākumu rīkotājus ar spīguļsienām (jeb flitersienām), par kuru rakstīs vai visi lielākie Apvienotās Karalistes biznesa (un ne tikai) laikraksti.

«Turklāt esmu pierādījusi, ka lielos biznesus var veidot ne tikai Londonā, bet arī tādā nosacītā mazpilsētā, kāda ir Mansfīlda,» ar lepnumu saka Dace, kura ir uzņēmuma «SolaAir Sequin Walls UK» dibinātāja un «All Things Decor Ltd» rīkotājdirektore. «Nekad dzīvē nedomāju, ka man būs bizness; nevarēju iedomāties, kāds tas būs, jo pat neplānoju un nezināju, ka ko tādu varētu darīt. Tagad, kad aizeju uz savu ofisu un padomāju, kas ir sasniegts, tad saprotu - patiesībā taču es šo organizāciju esmu uzbūvējusi! Un tad man šķiet - jā, tas ir liels sasniegums, jo mums ir daudz nomināciju, tostarp arī valsts mērogā, gan starptautiskas, ir sešciparu apgrozījums.»

Dace strādā arī ar lielajām britu telekompānijām un lielajiem pasākumiem, iznomājot viņiem flitersienas. «Šķiet, mans vislielākais sasniegums laikam ir tas, ka dziedātāja Adele, atgriežoties «Brit’s Award», savam šovam un skatuvei izvēlējās tieši mūsu sienu. Un, to redzot televīzijā, nodomāju - o, mums taču ir produkts, kuru atvedu uz Angliju! Tas brīžam liekas nedaudz nereāli…»

Pirmajā biznesā iegulda pusotru mārciņu

Kādu brīdi Anglijā Dace strādāja dažādus darbiņus, tostarp izdeva laikrakstu «AngloBaltic News» un pēc tam arī žurnālu angļu valodā. «Šajā laikā iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, arī ar skaistumkonkursa «Miss England Contests» rīkotājiem. Šajā konkursā kā žūrijas dalībniece esmu joprojām, tāpēc vienmēr saku - svarīgas ir uzbūvētas attiecības, jo cilvēki, ar kuriem ir gan draudzība, gan biznesa attiecības, vienmēr vēlāk dzīvē var noderēt.» Mazliet atkāpjoties no savas pašreizējās nodarbes, Dace atzīst - šķitis, ka viņa tomēr nebūs biznesa sieviete, tādēļ sākusi meklēt darbu. «Aizsūtīju pieteikumu uz trim vakancēm, visās trijās vietās mani uzaicināja uz darba interviju, un visās man pēc tam arī piedāvāja darbu. Tā nu sāku strādāt Mansfīldas pilsētas pašvaldībā. Mans uzdevums bija pilsētas centra attīstīšana, un manā pārraudzībā bija 64 tirgotāji. Man šis darbs tiešām ļoti patika, jutos savā vietā.»

Tad pienāca brīdis, kad priekšniecība Dacei uzdeva noorganizēt Mansfīldas Ziemassvētku tirdziņu. «Sākumā man tas šķita nepaveicams uzdevums, taču tad vietējās feisbuka grupās meklēju dažādus tirgotājus un amatniekus, un man izdevās sarīkot labāko Ziemassvētku tirdziņu pēdējos divdesmit gados. Atradu gan dziedātājus, gan ēdinātājus, daudzi ražotāji nāca mani atbalstīt.» Pētot britu amatnieku piedāvājumu, Dace secinājusi, ka viņu izstrādājumu kvalitāte ir ļoti dažāda, un «man šķiet, ka mēs, latvieši, ja vien darinājums nav kvalitatīvs, tādu nemaz nepārdotu… Skatoties uz to, ko tirgoja angļi, sapratu - es varētu pārdot jebko!» Tolaik Dacei pēc rēķinu nomaksas bija palikusi tieši pusotra mārciņa, ko ieguldīt kādā biznesā: «Aizgāju uz veikalu, kur viss maksā vienu mārciņu, nopirku lenti un «e-bay» iegādājos lampiņas, kas darbojas ar baterijām. Uztaisīju gaismas lenti un ieliku feisbukā ar domu, ka varbūt kāds nopirks, jo tiešām tobrīd ar biznesu nodarboties vairāk negribēju. Vienīgā doma bija nopelnīt pārsimt mārciņu, lai es varētu palīdzēt saviem dēliem. Taču manus izstrādājumus sāka pirkt, un uz Ziemassvētkiem jau biju pārdevusi pārsimt pašdarināto lentīšu. Nopelnīju 400 mārciņu un biju ļoti priecīga.»

Pēc neveiksmes nemet plinti krūmos

Bija skaidrs, ka pēc Ziemassvētkiem šādi rotājumi vairs nebūs aktuāli, tāpēc Dace sāka meklēt idejas, ko vēl varētu pati uztaisīt pārdošanai. «Uzgāju papīra ziedu darinātājas, un man šķita, ka es tādus varētu taisīt pati - ar domu, ka tie varētu noderēt pasākumiem, ballīšu telpu dekorēšanai. Taisīju, liku feisbukā, dažiem likās, ka es varētu rīkot meistarklases. Tikmēr cilvēki bija ievērojuši manus darinātos ziedus un interesējās, vai es varētu uztaisīt fotosienu. Noņēmu aizkarus, piestiprināju ziedus un pirmo fotosienu taisīju anglietei, kura rīkoja ballīti pirms bērniņa piedzimšanas. Tajā dienā bija tik traks vējš, ka pēc divām stundām fotosiena sabruka… Un man bija tāds kauns, ka pat gribēju atdot nopelnīto naudu. Taču pasākuma rīkotāji man teica: Dace, tas varēja beigties sliktāk; tagad viss ir kārtībā, jo visi ir dzīvi. Turklāt sapratu, ka vienmēr, kad kaut kas tāds notiek, man pretī pagadās pareizie cilvēki. Bija patīkami dzirdēt uzmundrinājumus un aicinājumu turpināt darīt iesākto, jo Mansfīlda tomēr ir tāds mazs miestiņš, kur sliktas ziņas izplatās ļoti ātri…»

No Losandželosas līdz britu talantu šovam

Pēc kāda laika Dacei instagramā piesekojies kāds konts, kas reklamēja spīguļsienas (jeb fliteru sienas). «To ieraugot, nodomāju - Anglijā nekā tāda nav! Bija drusku iekrājusies nauda, tāpēc sameklēju rūpnīcu, kas šīs sienas ražoja, un apjautājos, vai tādu var iegādāties. Tās ir mazas, spīdīgas plāksnītes, no kurām var veidot lielās sienas,» viņa skaidro un smej, ka faktiski Anglijā pasākumu noformēšanā viss notiekot vienā stilā: «Piemēram, ja esi apmeklējis vairākas kāzas, tev joprojām liksies, ka esi tajās pašās kāzās, jo visi greznojumi ir identiski. Tāpēc es gribēju kaut ko atšķirīgu.» Kad no rūpnīcas atsūtīja pirmo sienu, kāda dāma lūgusi noformēt pasākumu, kuru apmeklēs dažādas slavenības. «Tur uzbūvēju pirmo spīguļsienu. Tad šādu sienu uzliku kādai latvietei, kur to ieraudzīja viņas biznesa partneri no Austrālijas un jautāja, vai pēc mēneša es tādu varētu uzlikt kādā konferencē Losandželosā. Apsolīju, ka izdarīšu, lai gan nesapratu, kā to paveikt. Taču viss beidzās labi, un, lidojot atpakaļ no Losandželosas, domāju - nu, tas man tāds dzīves «hailaits», ar kuru droši vien viss beigsies.»

Pēc atgriešanās Dace salikusi bildes savos sociālajos tīklos, gan kolēģe, gan dēli viņai teica: sāc ar savām sienām apgādāt pasākumus, tirgot spīguļsienas un darīt kaut ko labāku! «Kad atteicos no veikala un visu enerģiju pievērsu jaunajam biznesam, tas aizgāja kā sniega bumba. Tad ar mani sāka sazināties slavenības, lūdzot viņu pasākumus apgādāt ar flitersienām. Pirmais lūgums mani samulsināja, jo instagramā saņēmu ziņu no šova «Britain’s Got Talent» rīkotājiem, kuri lūdza nākamajā dienā flitersienu uzlikt TV personības Amandas Holdenas ģērbtuvē. Biju pārliecināta, ka mani kāds «nes cauri», aizgāju gulēt, jo neticēju, ka kaut kas tāds var būt! Taču, papētot rakstītāju, sapratu - viss ir pa īstam.» Nākamajā dienā Dace ar palīgiem uzbūvējusi sienu Amandas ģērbtuvē, un, atceroties šo brīdi, Dace smejas: acīmredzot briti nav sapratuši, ka viņiem ir darīšana ar uzņēmīgajām latvietēm. «Amanda mani īpaši nepopularizēja, taču, kad es pati ieliku šo bildi soctīklos, tad viss aizgāja. Tādu izaugsmi biznesam nebiju piedzīvojusi, un man šķita - tā nevar būt! No otras puses, likās - bet varbūt tā notiek ar visiem. Varbūt mans produkts bija vietā un laikā, jo tobrīd mani pamanīja visi Anglijas pasākumu rīkotāji.»

Pēc laika Dace saskārās ar situāciju, ka cilvēki sāka sazināties tieši ar rūpnīcu un pirkt paneļus. «Nesapratu, ko darīt, jo vairāk nekā divdesmit gadu biju cīnījusies ar projektiem. Un tagad, kad kaut ko biju sasniegusi, viņi visi grib to, kas ir mans! Taču man izdevās nokārtot ekskluzīvas tiesības, ka viņu ražojumus varu tirgot visā Anglijā un arī Īrijā.»

Pašreiz Dacei ir divi biznesi, un viņa ar flitersienām apgādā dažādus konkursus, teātrus, kafejnīcas, kur šie paneļi tiek izmantoti interjerā un, kā saka Dace, tiešām piesaista uzmanību. «Cilvēki liek soctīklos bildes, izmantojot mūsu paneļus kā selfijsienas, un patiesībā tas ir ļoti labs mārketinga ierocis, par ko daudzi nemaz neiedomājas. Gandrīz visi mani klienti pie šīm spīguļsienām uzņem bildes, tās publicē soctīklos, pēc tam šīs sienas sāk iegādāties ļoti daudzi uzņēmumi, tādējādi pierādot, ka šis bezmaksas mārketings labi strādā un rodas atgriezeniskā saite.» Protams, bizness prasa iedziļināšanos, tāpat jāmaksā nodokļi un jārisina dažādas problēmas: «Nevar mierīgi aiziet gulēt, jo tu nezini, ko atnesīs nākamā diena. Taču man ļoti patīk tas, ko es daru!»

Par savām mājām sauc Angliju

Vai Dacei paliek laika domāt par latviskajām lietām, un kā viņai visvairāk pietrūkst no Latvijas? «Visvairāk man pietrūkst mammas, un man ļoti gribētos, lai viņa ir tuvāk. Taču katru rītu pulksten septiņos mēs sazināmies un ļoti daudz sarunājamies. Man pietrūkst brāļa ģimenes. Taču Anglija ir kļuvusi par manām mājām, jo astoņpadsmit gadu, kas te pavadīti, ir ļoti ilgs laiks. Te ir mans bizness!» Turklāt, kā Dace atgādina, viņas galvenais mērķis bija palīdzēt jaunākajam dēlam izstudēt universitātē: «Viņš šogad beigs studēt maģistrantūrā, ķīmijas inženiera specialitātē, un visticamāk paliks Anglijā. Savukārt vecākais dēls man ir liels palīgs biznesā, tā ka ar lepnumu varu teikt, ka dēlus man ir izdevies izaudzināt.» Dace stāsta, ka viņi katru nedēļu brauc uz latviešu veikalu, kur var dabūt gan rupjmaizi, gan pelēkos zirņus un kefīru; šādus tādus kārumus reizēm atsūta Daces mamma. «Protams, Latvijas man arī pietrūkst, taču, kad beidzamo reizi biju mājās, man jau ļoti ātri gribējās braukt atpakaļ. Tiešām esmu pieradusi dzīvot šeit, lai gan angliskā vide un cilvēki ļoti atšķiras, atšķiras arī paradumi un tradīcijas. Te jūtos kā savējā, savukārt, aizbraucot uz Latviju, man liekas, ka es tur vairs neiederos.» Arī latviskos pasākumus Dace vairs pārāk bieži neapmeklē, «taču Ziemassvētkos mums vienmēr galdā ir latviešu ēdieni, un mājās mēs visi trīs vienmēr runājam latviski. Taču bizness tik ļoti ir pārņēmis manu dzīvi, ka par to pārāk nedomāju».

Svarīgākais