VAKARA ZIŅAS. Rituāls vai māņticība? Mēs paši varam veidot rituālus un piesaistīt sev veiksmi

© Pixabay

Sportistus mēdz dēvēt par māņticīgiem. Tiešām, reizēm cilvēkam no malas var šķist, ka viņi ar ļoti dīvainām darbībām cenšas pievilināt veiksmi un atvairīt izgāšanos. Kādreiz gribas ķecerīgi izjaukt šo ierasto lietu kārtību, lai paskatītos, kas notiks. Kāds ar pārliecību sacīs, ka šīs darbības ir māņticība, bet cits – ka tie ir rituāli.

Kā tad ir?

Ja raugāmies no definīcijas, tad māņticība ir ticība tam, ka parādības, notikumi ir pārdabisku spēku izpausmes, bet rituāls - darbību kopums, kas tiek izpildīts ar simbolisku nozīmi. Vai arī - rituāls ļauj mobilizēties dienas notikumiem, darbam, svarīgai sarunai.

Ir cilvēki, kuri katru rītu sāk vienādi. Pamostas, paņem telefonu, izlasa jaunākās ziņas, pēc tam uzvāra kafiju, nesteidzoties izdzer... Tā, protams, nav māņticība, tas ir rituāls, kas cilvēku sagatavo dienai. Ir cilvēki, kuriem tas vajadzīgs - ja ikrīta vai ikvakara rituāls tiek izlaists, tad spriedze kāpj. Ja apstākļi neļauj veikt rituālu ilgāku laiku, tad var notikt psiholoģiska krīze - cilvēki vai nu sastrīdas, vai izšķiras. Rituāli ieteicami psiholoģiski nestabilākiem cilvēkiem, tādiem, kas ekspresīvi izpauž savas emocijas. Ja veic rituālus, tad cilvēks var mobilizēt sevi un vairs neuztraukties par dienas notikumiem vai arī uztvert tos bez pārlieka satraukuma.

Par māņticību var runāt tad, ja cilvēks nekritiski, nepārbaudot uzskata kādu apgalvojumu par vienīgo patieso. Kāds kaut ko novērojis, pastāstījis citam, un tā rodas māņticība.

Piemēram, melns kaķis pārskries ceļu, un notiks nelaime. Anglijā, gluži pretēji, melns mincis tika uzskatīts par laimes un seksuālās pievilcības simbolu. Ja nezina, ka bailes no kaķa - sātana sāka kultivēt viduslaikos, tad var turpināt akli baidīties, kā to dara Amerikā, kur aizvien zeļ un plaukst fobija no melniem kaķiem. Ja padomāšu, ka kaut kas slikts notiks, un sākšu melno kaķi saistīt ar dienas notikumiem, pats vien tādu noskaņu radu. Ja uzspļauju melnam kaķim, tad tas man neko sliktu neradīs. Piemērs no dzīves. «Gāju uz darbu. Redzu, pretī nāk divi krietni paburzīti vīrieši, velk bleķa vannu. Skaidrs - dodas revidēt atkritumu konteinerus. Pēkšņi no krūmāja izlien melns kaķis un aizsoļo pāri taciņai. Dzirdu, ka viens no vīriešiem saka otram: «Pagaidi, lai viņa pāriet, tad iesim mēs.» Es zinu cilvēku, kurš patiešām neiet un nebrauc tālāk, ja ceļu šķērso melns kaķis, bet griežas riņķī un dodas atpakaļ, lai meklētu citu ceļu. Mani tādi nieki neietekmē. Arī toreiz kā gāju, tā aizgāju, pie sevis nodomāju, ka dzīve viņus tāpat krietni situsi, lai tagad bītos no melna kaķa. Kad biju šķērsojusi «bīstamo» līniju, abi bleķa vannas «operatori» arī devās tālāk,» atceras kāda sieviete. Viņai sastapšanās ar melno kaķi atnesa veiksmi - todien darbavietā uzzināja, ka tiek palielināts atalgojums.

Mēs paši varam veidot rituālus un piesaistīt sev veiksmi. Ja izpildām to, ko citi teikuši, tātad veicam citu cilvēku rituālu. Un neaizmirsīsim arī par ieradumu - tā es, pat nedomājot, daru, tā esmu pieradis, un viss.

Likteni neizaicina

Sportistu izdarības pirms sacensībām vai spēlēm tiešām izraisa, mazākais, neizpratni. Viņi uzvelk un aizšņorē apavus noteiktā secībā, piemēram, sāk ar labo kāju. Vai arī valkā vecas, nemazgātas aproces. Neskujas, lai komanda neciestu zaudējumu. Viņi var «burties» ap hokeja nūju, pirms spēles obligāti pievilkties pie basketbola groza stīpas, nespert kāju vārtu laukumā un tamlīdzīgi. Un katrreiz sportisti dara vienu un to pašu, jo jelkādas izmaiņas var draudēt ar izgāšanos, neizdošanos, zaudējumu.

Pirms vairākiem gadiem žurnālā «Maratons» daži Latvijas sportisti ir pastāstījuši gan par savu dienas režīmu, gan par novērojumiem un sakritībām, kas ietekmē vai varētu ietekmēt viņu sportisko karjeru. Viens vairāk joka pēc, cits nopietnāk piesauc arī māņticību.

Mūsu slavenākā maratonskrējēja Jeļena Prokopčuka novērojusi, ka profesionāļiem nevajag skriet vairāk par diviem maratoniem sezonā, jo trešais esot neveiksmīgs. Tā noticis ne reizi vien ar tiem, kuri šo likumsakarību ignorē. Slēpotājs Juris Ģērmanis ar velosipēdu nebraucot māņticības dēļ. Viņam gadījies divas reizes iekļūt avārijās, braucot pēc velosipēda. Tas noticis ar pusgada intervālu. Sportists gan piebilst, ka vispār jau laika nepietiekot vēl kādai nodarbei ārpus slēpošanas un treniņiem. Arī hokejists Krišjānis Rēdlihs atklājis: «Esmu māņticīgs, tāpēc man ir grafiks, kur visas darbības ir secīgas - slidošana, ēšana, atpūta. Lietu kārtība nemainās, tas ir kā rituāls.»

Krāsu spēks

Pitsburgas hokeja komandas «Penguins» spēlētāji vairs nevelk zilos kreklus, jo, tiklīdz tie bija mugurā, tā spēlētāji guva savainojumus. Uz krāsu ietekmi varam raudzīties, kā paši vēlamies. Katram no mums ir savas mīļākās un netīkamākās krāsas, no kurām izvairāmies. Piemēram, zilās krāsas enerģētika «nodrošina» neuzmanību, lielāku sapņošanu, traukšanos uz priekšu bez situācijas novērtēšanas. Varbūt tāpēc zilā krāsa var radīt lielāku traumatismu. Sarkanā krāsa komandām piešķir agresivitāti un cīņas sparu. Baltā ir neitrāla, tajā visgrūtāk izpaust agresivitāti, mērķtiecīgumu, bet ir visvieglāk komandai atrast saspēli savā starpā. Brūnā apzīmē neatlaidību, stabilitāti, jo brūns ir zemes krāsa. Teiksim, aizsargi varētu tērpties brūnā. Varbūt arī vārtsargi.

Kā rodas rituāli

Gadās, ka sportisti noskata kādu rīcību un paši padara to par rituālu, piešķir tam pašu izdomātu nozīmi, spēku.

* Amerikāņu futbolists Terels Ovens kādā spēlē izskrēja stadiona vidū un sāka lēkāt pa pretinieka komandas logo. Tā viņš izrādīja prieku par uzvaru. Futbola zvaigzne, pašam negribot, bija radījis jaunu rituālu, kuru vēlāk nošpikoja un izmantoja daudzas komandas, uzvarot pretinieka laukumā. * Čikāgas «Bulls» bija NBA pirmā komanda, kas iedibināja iespaidīgu rituālu: pirms izskriet laukumā, tika nodzēstas gaismas un katru spēlētāju pavadīja dažādi gaismas specefekti, pat lāzeri un uguņošana. Spēlētāji laukumā devās noteiktā secībā, un leģendārais Maikls Džordans kā aizsargs allaž laukumā ieskrēja pēdējais.

* Pēc teroristu uzbrukuma Dvīņu torņiem katru svētdienu ASV Nacionālās beisbola līgas spēlēs tika atskaņota dziesma «Dievs, svētī Ameriku», taču «Yankees» komandas spēlēs šī dziesma skanēja katru reizi. Ar patriotismu tur ir visai maz sakara - ja dziesmu izpilda īpaši lēni, tad pretinieku komandai tiek kavēta iesildīšanās.

1985. gada 28. oktobrī profesionālā amerikāņu futbola kluba Ņujorkas «Giants» spēlētājs Džims Bērts izlēja sporta dzēriena pudeli uz sava trenera galvas, lai izrādītu dusmas. Kā bija, kā ne, bet nākamajā sezonā spēlētāji treneri aplēja katru reizi pēc būtiskas uzvaras un izcīnīja čempionu titulu.

* Ņujorkas «Islanders», izcīnot četrus Stenlija kausus pēc kārtas, bija viena no labākajām NHL komandām pagājušā gadsimta 80. gados. Vienlaikus hokejisti bija māņticīgi, jo pārstāja skūt bārdu izslēgšanas spēļu laikā. Komanda spēlētāji neskuvās pat divus mēnešus, līdz kļuva par čempioniem.

* Dziesmu «Take Me Out to the Ball Game» no 20. gadsimta 70. gadu sākuma līdz 1981. gadam beisbola kluba «White Sox» spēlēs Čikāgā dziedāja slavenais sporta komentētājs Harijs Karejs. Kaut arī tas sākās kā nevainīgs joks, visbeidzot dziesmas skandēšana izvērtās par noturīgu tradīciju.

* Ja hokejā mājinieku komandas spēlētājs vienā spēlē gūst trīs vārtus, fani savas cepures met uz ledus. Tāda tradīcija sportā esot radusies Kanādā, kur komandu «Guelph Miltmore Mad Hatters» sponsorēja cepuru ražotājs «Biltmore Hat Company». Uzņēmuma īpašnieks metis savu cepuri uz ledus katrreiz, tiklīdz kāds no komandas spēlētājiem guva trīs vārtus.

* 1936. gadā tika aizsākta kāda tradīcija, kuru piedzīvoja arī slavenais bokseris Maiks Taisons. Tiesa, negatīvā nozīmē. Pirms daudziem desmitiem gadu Ohaio universitātes futbola komandas sacensībās augstskolas orķestra mūziķi uznāca laukumā un, smieklīgi raustot taures un jautri lēkājot, veidoja trīskāršu O burtu, vēlāk izveidojot uzrakstu «Ohaio» laukumā. Uzlikt punktu uz burta «i» esot ļoti liels gods, to parasti uzticot slavenībām. Pēc tam, kad 1990. gadā Džeimss Duglass uzvarēja neuzvaramo Maiku Taisonu, arī viņš kļuva par tādu slavenību.

* ASV, Detroitā, izslēgšanas spēļu laikā uz laukuma tiek uzmests astoņkājis, ja «Red Wings» hokejisti ir guvuši vārtus. To uzskata par īpašu veiksmes pievilināšanas rituālu.

* Pirms starptautiskām spēlēm Jaunzēlandes regbija izlase «All Blacks» izpilda tradicionālo maoru deju.

Sportistam - vajag!

Ja komanda sastājas aplī, izkliedz saukli un aiziet - vieni spēlētāji apsēsties, citi spēlēt, tas ir rituāls. Tajā mirklī visi, kas stāv aplī (pat tie spēlētāji, kuri nespēlēs), var atdot savu spēku tiem, kuri izies uz laukuma. Visi, kuri piedalās rituālā, ir vienoti. Ja hokejisti pirms spēlēm klausās smagā roka grupas «AC/DC» mūziku, arī tā ir tradīcija, kas mobilizē spēlētājus. Rituālu piekritēji uzskata, ka tādi sportisti vienmēr būs stiprāki nekā tie, kuri iztiek bez rituāla. Rituāls var iedot papildu spēku un motivāciju. Jo ātrāk sportists saprot, kāds rituāls, kādas mehāniskas darbības viņam palīdz koncentrēties, jo ātrāk viņš var atrast veidu, kā sevi mobilizēt.

Vēl tikai piebilde: rituāls sportistam dod spēku, mobilizē uz konkrētu laiku, bet viņam ir jāprot atbrīvoties. Ja bokseris arī uz ielas uzvedīsies kā ringā, tas nozīmē, ka viņš nav spējis iziet no tēla. Jāapzinās arī, ka nevajadzētu kļūt atkarīgiem no rituāla un paļauties tikai uz to.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais