VAKARA ZIŅAS. Dzintra Kolāta mīļākās fotogrāfijas

«Manuprāt, šīs abas fotogrāfijas, kuras tapušas vienā punktā un kuras šķir vairāk nekā piecdesmit gadu, lieliski parāda dzīves pēctecību un dzīvības staru, kurš, cerams, vēl kādu laiku nebeigsies,» par savām mīļākajām fotogrāfijām saka Dzintris Kolāts. © Privāts arhīvs

«Šis fotogrāfiju pāris, kuru izvēlējos, ir interesantas ar vairākiem laika nogriežņu un paaudžu saskares punktiem. Interesanti, ka patiesībā visu darīju nejauši un tikai vēlāk ievēroju dažas sakritības,» par savām izvēlētajām fotogrāfijām saka pazīstamais žurnālists un gids Dzintris Kolāts, piebilstot – viņaprāt, tajās lieliski attēlota pēctecība un dzīvības stars, kurš, cerams, vēl kādu laiku nebeigsies.

Privāts arhīvs

Melnbaltajā fotogrāfijā, kura tapusi pirms vairāk nekā 50 gadiem, redzami Dzintra vecvecāki (par viņiem Dzintris saka: «Šie cilvēki ar savu dzīves pieredzi manī atstājuši ļoti dziļus nospiedumus, īpaši jau vectēvs.») un, protams, viņš pats: «Brīdī, kad pie «Diždzintaru» mājas, kas tagad ir manā īpašumā, tapa šī fotogrāfija, man varēja būt trīs gadi. Tas varētu būt 1962. vai 1963. gads, tātad - aptuveni pirms sešdesmit gadiem. Otrajā bildē, kura tapusi pirms gadiem sešiem, iemūžināts jaunais vectēvs - respektīvi, es, kopā ar savu vecāko mazdēlu. Laiks jau ir aizskrējis, jo brīdī, kad tapa šī bilde, manam mazdēlam bija trīs gadi vai pat mazliet mazāk.»

Tikai vēlāk Dzintris esot atklājis dažas dīvainas sakritības un secinājis, ka abas fotogrāfijas tapušas gandrīz vai vienā un tajā pašā vietā - pie mājas stūra un ogulāju krūmiem, tikai viena pirms sešdesmit, bet otra - pirms sešiem gadiem. «Abām fotogrāfijām ir 54 gadu starpība, ir nomainījušās paaudzes, taču paaudžu attiecības un ģeogrāfiskā vieta ir palikusi tā pati. Un, jā, man šīs sakritības šķiet ļoti interesantas. Brīdī, kad tapa otrā fotogrāfija, mans mazdēls vēl bija maziņš un priecīgs par fotografēšanas mirkli. Tagad droši vien vajadzētu fotografēt citus manus mazdēlus un mazmeitu,» Dzintris prāto. «Šis fotogrāfiju pāris manī atstāj emocionālas pēdas, liekot domāt par paaudžu maiņām un tām vērtībām, kuras, paaudzēm mainoties, paliek. Ik pa brīdim es tās apskatu, ir forša sajūta, un gandrīz vai kāda asara ielec acīs… Iespējams, kaut kad taps nākamā fotogrāfija, un tad jau būs trīs bildes; un kad kāds no maniem mazdēliem būs kļuvis par vectēvu, varbūt vēl taps kāda šāda fotogrāfija. Varbūt par šo ideju man jāuzraksta kaut kur mājā uz sienas, jo to jau darīs citi cilvēki…»

Svarīgākais