VAKARA ZIŅAS. Valdzinošās svētās Ģertrūdes krustapuķes

Pēc tam, kad 23. jūlija pēcpusdienā karojošs bezdievis izdemolēja Rīgas Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu, apgāžot kristāmtrauku, sasitot apgaismojuma lampu, sapluinījot svētbildi, ar koku piedraudot dievnama dežurantei, izkaisot smiltis un draudot noslaktēt mācītājus, uz šī dievnama pusi pavērsās arī to cilvēku, kuri ikdienā tempļiem vienaldzīgi iet garām, skati. Pacēla acis augstāk pret debesīm; un ir tā vērts, jo tur var ieraudzīt izsmalcinātās krustapuķes…

Ziedu pušķis

Iespējams, pat dažs labs dievticīgais nav pamanījis krāšņās puķes, kuras plaukst virs 1869. gadā pabeigtās neogotikas formās veidotās baznīcas fasādes. Pirms astoņiem gadiem tur, pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) finansējumam, kā arī advokāta Andra Grūtupa ziedojumam, tika pilnībā pabeigta 67 krustapuķu atjaunošana vai izgatavošana par jaunu, kā arī nostiprināti tās balstošie jumta un fasādes dekoratīvie tornīši. Šādas krustapuķes Latvijā rotā uz vienas rokas saskaitāmas sakrālās celtnes. Bieži šur tur ir pa vienai šādai ziedošai dekorācijai, bet Vecajā Ģertrūdē - vesels ziedu pušķis.

Vecās Ģertrūdes krustapuķes «vīst» un lūst

Jau 1998. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija sniedza atzinumu, ka Vecās Ģertrūdes baznīcas jumta dekori ir avārijas stāvoklī, taču pati krustapuķu demontāža, lai tās neuzgāztos gan ticīgajiem, gan neticīgajiem uz galvas un varētu tās atjaunot, tika uzsākta tikai 2008. gadā.

Lielā mērā uz to pamudināja vienas «svētās puķes» nogāšanās. 2007. gada nogalē kādā ziemas naktī viens dekoratīvais tornītis ar visu krustapuķi no baznīcas jumta ieslīdēja sniega kupenā pie sakristejas kāpnēm. Neviens toreiz necieta, un tornīša «piezemēšanās» mēģinājumu atklāja, tikai nokūstot kupenai. Tad arī sākās akcija «Ģertrūde skumst», kuras laikā cilvēki tika aicināti ziedot naudu dekoratīvo tornīšu restaurācijai.

Ģertrūde vairs neskumst

Pirms astoņiem gadiem, kad tika pabeigta visu Ģertrūdes krustaziedu restaurācija, darbu veicēja, akciju sabiedrības «Būvuzņēmums Restaurators» būvniecības un restaurācijas projektu vadītājs Alberts Jukonis pastāstīja: «Kad Vecā Ģertrūdes baznīca tika celta, neviens jau nedomāja par to, ka pēc 150 gadiem jumta dekorus vajadzēs mainīt. Līdz ar to tika izgatavotas viengabalainas dekoru formas, kuras visdrīzāk tika atlietas jau uzstādīto tornīšu galos vēl paša būvniecības procesa laikā.

Vienīgais stiprinājums, kas sasaistīja betona krustapuķi ar dekoratīvo tornīti, bija tērauda stienis. Taču gadu gaitā, ilgstoši sūcoties cauri betonam, mitrums neizbēgami izraisa koroziju, kas tēraudu var izplest līdz pat četrām reizēm. Tas šajā gadījumā arī notika, un rezultātā palēnām sadrupa gan pašas krustapuķes, gan arī tornīši, uz kurām tās bija nostiprinātas.»

Lai situācija neatkārtotos, restauratoriem nācās izdomāt pilnīgi jaunu krustapuķu koncepciju: sākot ar materiāliem un īpašu pārklājumu, kas neļauj mitrumam sūkties cauri betonam, un beidzot ar pašu krustapuķu konstrukciju, kuras tagad ir atlietas pa detaļām un uzstādīšanas procesā speciāli iebetonētas tornīšos kopā ar nerūsējošā tērauda stieni.

Krustapuķu atjaunošanas un nostiprināšanas darbs bijis milzīgs, atzina restauratori. Pašas puķes ir sešu veidu. Tas nozīmē, ka katram veidam bija jāizgatavo savs formu komplekts, jāatlej detaļas un jānostiprina tās uz celtnes jumta vai fasādes. Papildus pašu krustapuķu restaurācijas darbam nācās atjaunot arī to pamatnes tornīšus.

Gotiskais plaukums

Tagadējo ceļotāju, svētceļnieku un viesnīcnieku aizgādnes vārdā nosaukto Veco Ģertrūdes baznīcu pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko projekta uzbūvēja pēc tam, kad nojauca pilsētas aizsargmūrus un Rīgu beidza uzskatīt par militāru cietoksni, kas atļāva arī priekšpilsētās celt mūra ēkas. Dievnama torņa smailē krustapuķe nostiprināta 1866. gada 10. augustā.

Vēsturiski Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca bija vācbaltu draudzes pārraudzībā, bet pēc Latvijas valsts nodibināšanas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tajā iemitinājās arī divas latviešu draudzes. Pēc vācu repatriācijas 1939. gadā tā kļuva par «tīru» latviešu baznīcu, kura darbojās arī visus padomju laikus. Baznīcas vizītkarte ir jau minētās krustapuķes.

Fiāles (dekoratīvi celtnes tornīši) un krustapuķes Eiropā pirmo reizi parādījās viduslaikos un kļuva par gotikas stila raksturīgākajiem dekoratīvajiem elementiem. 19. gadsimtā, atdzimstot interesei par gotikas sasniegumiem baznīcu celtniecībā, fiāles un krustapuķes no agrīnās gotikas piedzīvoja vairākas attīstības fāzes. Tradicionāla gotikas fiāle sastāv no divām daļām - plāna kvadrātiska stabiņa un to noslēdzošas prizmveida smailes.

Krustapuķes ir gotikas arhitektūrā izplatīts elements, kas noslēdz tornīšu smailes un veidots kā ziedpumpurs ar četriem vertikāliem atzarojumiem. Bieži šo elementu izkala no akmens. Visumā nosaukums «krustapuķe» ir aptuvens, jo nebūt ne katrai puķei ir krusta forma. Tomēr gotisko baznīcu smaiļu dekorēšanā šai puķei ir tieši krusta forma, kura profilā pasvītro dekoratīvā elementa kristīgo nozīmi.

Arī citur

Krustapuķes sastopamas ne tikai Vecajā Ģertrūdē, bet arī dažos citos Latvijas baznīcu torņos. Senatnē celtajās Latvijas gotiskajās baznīcās krustapuķes nav saglabājušās (vai arī nav bijušas). Toties neogotikas un historicisma celtnēs šo dekoratīvo elementu izmantojuši vairāki arhitekti. Piemēram, tā ļoti labi redzama uz Rīgas Svētā Pāvila baznīcas torņa smailes, jo arī šī baznīca būvēta neogotikas stilā.

Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāles zvanu torni rotā četras betona krustapuķes, kuras pirms pāris gadiem atjaunotas, pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumam. Jelgavas krustapuķes augstums ir 1,9 metri, un baznīcas tornī tās uzstādītas apmēram 40 metru augstumā. Uzņēmuma «Koka ēka», kurš restaurēja krustapuķes, pārstāvis Edgars Purviņš paudis, ka Otrā pasaules kara laikā katedrāles tornis nodega un līdz ar to krustapuķes ļoti cieta: «Dievs bija līdzējis, ka līdz 2018. gadam, kad tika demontētas vecās krustapuķes, neviens betona gabals nebija nokritis lejā baznīcas pagalmā.» Vecās oriģinālās krustapuķes bija bīstamā stāvoklī.

Zīmīgi, ka visi lielākie Latvijas dievnami, kuri lepojas ar krustapuķēm, arī padomju okupācijas laikā nav tikuši slēgti un tajos pulcējušies dievlūdzēji. Tā ka varētu uzskatīt, ka gotiskajām krustapuķēm ir kaut kāds maģisks aizsardzības spēks.