Nora Kalniņa. Kāpiens Akropolē franču krāsās un košās Jaungada ballītes
Kordiriģente un mūziķe Nora Kalniņa smej, ka atrast un izvēlēties vienu mīļāko fotogrāfiju esot bijis sarežģīti. «Tāpēc šoreiz stāsts būs par divām man mīļām fotogrāfijām, kuras, protams, tā vai citādi ir saistītas ar koriem un kordziedāšanu. Abās fotogrāfijās iemūžinātais laiks man saistās ar vieglu dzīvi, studentu laikiem, labām ballītēm, pasēdēšanām. Neliegšos, ka esmu to kārtīgi izbaudījusi. Varbūt tāpēc tagad gribas vairāk miera un komforta,» viņa ar smaidu piebilst.
Kopā ar diriģentu uz Akropoles kāpnēm
Pirmā Noras izvēlētā fotogrāfija tapusi 2011. gadā, kad viņa vēl dziedāja diriģenta Māra Sirmā vadītajā Valsts akadēmiskajā korī «Latvija». «Ar kori bijām devušies braucienā uz Atēnām. Tā bija tāda īsti karsta diena - man liekas, bija kādi 45 grādi, kad mēs - es un manas draudzenes un kora biedrenes Eva un Evita - ar pēdējiem spēkiem kāpām augšā Akropolē, jo - ja jau reiz tur bijām, gribējās novērtēt to grieķisko greznumu un šo brīnišķīgo kultūras šūpuli. Kādā brīdī sapratām, ka nejaušības pēc esam saģērbušās Francijas karoga krāsās, tāpēc ļoti vēlējāmies nofotografēties uz skaistā, baltā marmora fona. Tā smuki, izmeklēti sasēdāmies, un - kur gadījies, kur ne - mums garām nāca diriģents Māris Sirmais, kurš arī bija nolēmis iekarot Akropoli. Tā nu viņš - hop! - ielēca starp mums, un tā nu vēsturei saglabājušās bildes, kurās esam redzamas kopā ar Māri sēžam uz marmora kāpnēm Atēnās.» Tagad, skatoties uz šo fotogrāfiju, Nora rezumē: «Ir pagājis laiks, un korī «Latvija» vairs dzied tikai viena no mums, un mēs nekad nezinām, kā izvērtīsies dzīve…»
Kora Jaungads 80. gadu stilā
«Savukārt otra mana izvēlētā bilde tapusi 2009. gadā Vecgada vakarā, un tajā redzams draugu pulciņš, kas savulaik satikās korī «Kamēr…», un toreiz vēl daudzi no mums joprojām dziedāja šajā korī. Mūsu draugu pulciņam bija tradīcija jauno gadu sagaidīt kopā pie kāda no mums, un katru reizi šīm svinībām bija paredzēta kāda īpaša ievirze vai vēstījums: reiz bija bavāriešu Jaungads, pie manis Rīgā reiz bija supervaroņu Jaungads; kādreiz uz pasākumu ieradāmies vakarkleitās un smokingos. Savukārt šis Jaungads bija sarīkots 80. gadu stilā ar domu - kā jauno gadu būtu sagaidījuši mūsu vecāki. Atceros, ka biju uzpucējusies mammas kleitā,» Nora, atminoties četrpadsmit gadus seno ballīti, smej un piebilst - viņasprāt, šī jaunā gada sagaidīšanas tradīcija bijusi pavisam īpaša. «Patiesībā to tradīciju mēs turpinām arī tagad, tikai - mazākās grupiņās. Vienā - tie, kuriem ir bērni, citā - bezbērnu ģimenes. Taču ticu, ka tad, kad mūsu atvases būs paaugušās, mūsu kompānija atkal svinēs svētkus kopā. Rīgā jau parasti Jaungads mēdz būt drūms un pelēks, taču laba kompānija visu var izglābt!»