Pazīstamā zvērkope un lācenītes Ilzītes «mamma» Velga Vītola atzīst, ka izvēlēties vienu vismīļāko fotogrāfiju neesot bijis viegli. «Pārskatot savu albumu, atradu šo melnbalto fotogrāfiju, kura tapusi manā pašā pirmajā darba dienā Gaujas Nacionālajā parkā – 1981. gada 1. aprīlī. Nešauboties varu teikt, ka visos šajos gados, kurus esmu pavadījusi Līgatnē, tā bija laimīgākā diena manā mūžā!» saka Velga, stāstot par izvēlēto fotogrāfiju, kurā viņa iemūžināta pie jaunceltnes un automašīnas «Zaporožec».
«Toreiz mani nofotografēja brālis, kurš bija atbraucis man līdzi. Diemžēl vairs ne viņš, ne mani vecāki vairs nav šajā saulē. Taču bez viņu atbalsta man toreiz nekas nebūtu sanācis! Atskatoties droši varu teikt, ka tajā dienā, kad sāku strādāt GNP, piepildīju savu mūža sapni, par kuru biju domājusi kopš piecu gadu vecuma. Es gribēju dzīvot mājiņā meža vidū un lai man apkārt būtu pieradināti meža zvēri. Un tā diena bija punkts, kad, nezinot, kas ar mani notiks tālāk, mans sapnis piepildījās. Tobrīd biju ļoti, ļoti laimīga, un tas arī ir redzams šajā fotogrāfijā. Kā tas toreiz tur sākās, tā arī turpinājās - ar maniem bērniem, ar visiem dzīvniekiem, ar lācenīti Ilzīti, esmu bijusi mamma vilkam, aļņiem un kam tik vēl ne… Līgatnē strādāju joprojām; tiesa gan - uz pusslodzi, un tagad rit jau mans četrdesmit trešais darba gads. Joprojām esmu ļoti pateicīga toreizējam GNP direktoram Gunāram Skribam, kurš mani toreiz pieņēma darbā, neskatoties uz visādiem šķēršļiem.»
Par savu pirmo mītni Velga atminas: «Sākotnēji parka vadībai bija doma, ka tā varētu būt sarga mājiņa, jo tobrīd tur apkārt jau bija izbūvēti trīs vai četri lielie dzīvnieku voljēri. Turklāt māju patiesībā tobrīd vēl tikai turpināja celt, un, kad man to ierādīja, tur jau nekā nebija: ne dzīvojamās istabas, ne virtuves, ne elektrības, ne ūdens, ne tualetes… Un tomēr, par spīti visam, es tobrīd biju pasaulē laimīgākais cilvēks! Atceros, kā toreiz brālis pie manis palika pa nakti. Mēs uz līdzpaņemtās elektriskās plītiņas uzcepām kartupeļus un pēc tam uzkāpām skatu tornī, kur atkorķējām šampanieti, lai nosvinētu šo dienu. Brālis toreiz man teica, ka es atrodos nevis uz zemes, bet mākoņos, piebilstot - tu taču saproti, ka nāksies nolaisties zemē un ka visu laiku nebūsi tik augstu? Bet, lai vai kā, esmu palikusi pusē un tā pa īstam uz zemes nemaz neesmu nolaidusies.»
Gar savu pirmo māju Velga vairākkārt dienā staigā joprojām, jo gar to ved viņas ceļš gan uz lācenītes Ilzītes voljēru un uz bebru mītni. Uz turieni viņa dodas arī 1. aprīlī - dienā, kad pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem sāka strādāt GNP, «un katru gadu daba mani ar kaut ko apsveic. Tā es tur staigāju pa tām vecajām takām un reizēm arī mēģinu fotografēt. Kad svinēju darba 40 gadu jubileju, parka vadītāja atļāva mums ar dēlu pie tās mājas piebraukt ar mašīnu un apstāties tieši tajā vietā, kur toreiz stāvēju pie tēva atdotās mašīnas. Es pat mēģināju atdarināt pozu, kādā stāvēju pie jaunās mājas savā pirmajā darba dienā. Dēls mani nofotografēja, un tā nu tapa fotogrāfija ar četrdesmit gadu starpību...» To stāstot, Velga smej, ka atšķirība starp abām fotogrāfijām gan esot bijusi diezgan pamanāma, jo mūsdienās tapusī bilde bijusi krāsaina, «turklāt pa šiem četrdesmit gadiem apkārtējie koki arī ir krietni paaugušies».