Limbažos greizsirdīga sieviete nogalina savu sāncensi

Asiņains un traģisks Limbažos izvērties 25. jūnijs: no durtām brūcēm mirusi 57 gadus vecā Tamāra, bet viņas 45 gadus vecais kaimiņš Eduards paspējis izsaukt mediķus, kas viņu paglābuši no noasiņošanas.

Noasiņojusi apakšveļā

Abus sadūrusi 52 gadus vecā kaimiņiene Anita, kurai uznākusi greizsirdības lēkme. Anita aizturēšanas brīdī bijusi smagā alkohola reibumā, visticamāk, arī noziegums pastrādāts dzērumā.

Cēsu ielas 17. nams, kur notika asiņainā izrēķināšanās, padomju gados bija kopmītne, tagad tā vismaz ārēji ir parasta daudzdzīvokļu māja. Jau daudzus gadus nams ir avārijas stāvoklī, taču te dzīvo gan ģimenes ar maziem bērniem, gan sirmgalvji. «Te tikai kādas četras ģimenes ir normālas, pārējie ir nelabvēlīgais kontingents. Patiesībā te ir pasaku valstība un viss notiekošais ir jāuztver ar smaidu, citādi var sajukt prātā,» »VZ« smejoties teic Jānis, kurš uz pavisam neilgu laiku ieradies dzimtenē no Norvēģijas. «Tur man ir vienmuļa dzīve, bet te dažu dienu laikā «menti» bija atbraukuši jau piecas reizes. Teicu viņiem, lai uztaisa kabinetu tepat.» «Te nav iespējams normāli dzīvot, gribu ātrāk atrast citu dzīvesvietu,» saka pirmajā stāvā dzīvojošā Irīna, kurai ir mazs bērniņš. Tamāras, kas bijusi ne vien laba kaimiņiene, bet arī draudzenes mamma, nāve satriekusi jauno sievieti. Tieši Irīna atrada mirušo. «Todien biju ogās. Atnācu pēcpusdien mājās, pie kaimiņienes bija klusums, domāju, ka viņa guļ. Man piezvanīja Tamāras meita un teica, ka mamma neceļot klausuli. Saku, ka durvis aizslēgtas. Meita lūdza, lai iekāpju pa logu un paskatos, kas iekšā notiek. Istabā viss bija pieliets ar asinīm, uz grīdas mētājās Tamāras halāts. Viņu pašu es atradu koridorā, ģērbušos tikai krūšturī un «trusikos», viņa stāvēja uz ceļiem, atspiedusies pret kurpju skapīti. Viss ķermenis bija asinīs, viss koridors bija ar asinīm. Izlēcu pa logu ārā un piezvanīju ātrajiem. Viņi man teica, lai iekāpju atpakaļ un paskatos viņai pulsu,» Irīna ir sašutusi par šādu lūgumu. «Es taču jau tā tur gandrīz noģību!» Drīz notikuma vietā ieradušies mediķi un policija, kas aizturējusi iespējamo vainīgo. «Anita stāvēja pie mājas stūra un skatījās,» atceras Irīna. Par to, ka tieši Anita sadūrusi Tamāru, nevienam no klātesošajiem kaimiņiem neesot bijis šaubu.

Dūriens rokā – liktenīgs

Rīta agrumā ap pulksten četriem Irīna izdzirdējusi kaimiņienes dzīvoklī bļaustīšanos. «Iegāju pie Tamāras, viņa bija sadzērusies un nevarēja pretoties, bet Anita bija viņai uzkritusi virsū un sita. Norāvu Anitu nost un izvedu no dzīvokļa. Anita bija neapmierināta un teica: kāpēc tu mani norāvi nost, es viņu gribēju nodurt.» Pēc tam Irīna aizslēgusi Tamāras dzīvokļa durvis no ārpuses, savukārt atslēgu atdevusi Tamārai pa logu un pati devusies uz mežu. Kurā brīdī Anita, visticamāk, pa logu, iekļuvusi Tamāras dzīvoklī un viņu sadūrusi, kaimiņienei nav ne jausmas. Vēlāk Anita likumsargiem sacījusi, ka iedūrusi Tamārai tikai vienu reizi. Ernas kundze zina teikt, ka liktenīgais dūriens bijis rokā, kad ieradušies mediķi, sieviete vēl bijusi dzīva, taču vairs ne glābjama – asins zudums bija pārāk liels. «Dūrēja bija trāpījusi artērijā. Ja Tamāra nebūtu tik stiprā alkohola reibumā, viņa pati sev būtu varējusi palīdzēt un apturēt asiņošanu, bet viņa nespēja pat ātro palīdzību izsaukt,» skaidro kundze, kas savulaik pati strādājusi slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Erna un citi kaimiņi mirušo atceras kā mierīgu un labu cilvēku. Tiesa, viņa mīlējusi iedzert, taču tad allaž bijusi klusa un bez izlēcieniem. Pirms kāda laika Tamāra atradusi darbu slimnīcā par sanitāri. «Darbā visi viņu slavēja, viņa labi strādāja,» zina teikt Erna. Savukārt par Anitu nevienam nekas labs nav sakāms – bravūrīga, naidīgi noskaņota un agresīva. Pirms vairākiem gadiem Anita sadūrusi savu vīru Eināru. Viņš gan izdzīvojis.

Iedūrusi mīļotajam

Konflikts starp Tamāru un Anitu, kas vienā mājā mitušas vismaz 15 gadus un reizēm kopā iedzērušas, izcēlies par abām stipri jaunākā Eduarda dēļ. Vīrietis pirms nepilniem trim gadiem atbrīvojies no ieslodzījuma, pašvaldība viņam ierādījusi dzīvokli blakus Anitai, starp abiem sākusies draudzība. Tamārai bijis vīrs, un abas ģimenes mierīgi pastāvējušas līdzās, taču pirms nepilniem diviem mēnešiem Tamāras Saša nomiris. Ap-stākļi sakrituši tā, ka pēdējā laikā Anita bieži nav bijusi mājās, jo braukusi pie dēla auklēt dažus mēnešus veco mazdēlu. «Anita bija iedomājusies, ka Tamāra grib savākt to cietumnieku, un bija nenormāli greizsirdīga,» atklāj kaimiņi. Viņi gan nesaprot, kas sievieti tā vilcis pie bijušā cietumnieka, kurš izcietis desmit gadu ilgu cietumsodu par slepkavību – viņš Limbažos ar bisi nošāvis cilvēku.

«Es aizstāvēju draugu un nogalināju nelieti, kurš traucēja dzīvot visai pilsētai,» teju lepns par reiz izdarīto noziegumu sarunā ar »VZ« ir pats Eduards. Viņš aizstāv Anitu: «Saprotiet, Anitai bijusi ļoti grūta dzīve – viņa pazaudēja vienu vīru, otru, trešo. Viņa baidījās, ka pazaudēs mani. Kad Tamārai nomira vīrs, Anita bija pie dēla un iedomājās, ka es ar Tamāru...» Eduards pārmet Tamārai, ka viņa pati Anitu sakacinājusi, jo pateikusi, ka Eduards viņai uzmācies. Eduards gan taisnojas, ka viņam ar Tamāru attiecību nav bijis, nospļaujas un saka: «Kam viņa tāda vajadzīga!» Vēl pēc brīža viņš atklāj, ka pazīstot Tamāru jau gadus trīsdesmit un tolaik, jaunībā, viņiem «bija kontakts». «Arī to tā muļķe Tamāra izmeta Anitai,» dusmīgs ir vīrietis. Tomēr arī pats nav rīkojies labāk un licis uzbangot Anitas greizsirdībai. «Anita visu laiku bija pie dēla, es visu laiku mājās viens. Piezvanīju viņai, māte pacēla klausuli, prasu, kur Anita. Esot iznesusi miskasti. Liku nodot, ka eju pie kaimiņienes viņu krāpt. Pats nekur negāju, skatījos televizoru,» nosmīn Eduards. Pēc dažām stundām, nakts vidū, Anita atskrējusi un izsitusi Eduarda dzīvokļa logu. «No rīta iedrāzās manā dzīvoklī kā fūrija, sāka aurot. Gribēju viņu izstumt no istabas, lai iet ārā izkliedzas un pieņemas prātā. Tā jau biju darījis ne reizi vien, pēc tam viņa parasti atgriezās mierīga, bet šoreiz nepamanīju, ka viņa paķēra nazi un iedūra man. Vienā brīdī skatos, ka man vēderā caurums, un tad viss apkārt sāka griezties. Paķēru telefonu, izsaucu ātros, tālāko neatceros. Attapos Vidzemes slimnīcā, kur mani salāpīja,» stāsta Eduards. Tiesa, policistiem viņš nav atklājis, kas viņu sadūris, teicis, ka pats sadūries. Gribējis pasargāt Anitu no cietuma. Lai arī jūtams, ka Eduardam arvien sāp durtā brūce vēderā un rokā, viņš uzsver, ka tās ir vien skrambas un viss ir kārtībā. Apliecinot, ka dūrieni ir nieks, viņš klāsta, ka no slimnīcas aizmucis jau pēc dažām stundām: «Miega zāles man nedeva, naudas nebija, ar visu katetru gāju kājām no Valmieras uz Limbažiem. Pēc astoņiem kilometriem jutu, ka vairs nevaru, izsaucu atkal ātros. Cerēju, ka aizvedīs uz Limbažiem, nē, vedīšot uz Valmieru. Beigās izsauca policiju un mani aizveda uz Valmieras iecirkni, tur tad arī uzzināju, ka Tamāras vairs nav. Neticu, ka Anita ir vainīga.»

Grib izdarīt pašnāvību

Eduards sarunas laikā teju ik pēc pāris teikumiem uzstājīgi atkārto, ka Anita nedrīkst nonākt cietumā, tur viņu salauzīšot, tur viņa pavisam sajukšot prātā: «Es to saku pēc pieredzes, manā acu priekšā cietuma kamerā cilvēki ir sajukuši prātā, pēc tam uz trako māju viņus neviens vairs neved, bet gadiem tur karcerī. Ar Anitu tā nedrīkst notikt. Sievietei vajag medicīnisko palīdzību tūlīt, viņa jāārstē klīnikā garīgi slimiem cilvēkiem. Es Anitai bieži novēroju nemotivētu agresiju, viņa varēja uzbrukt, piemēram, nenomazgātas krūzes dēļ. Lai viņu nomierinātu, esmu viņu pat nedaudz iekaustījis,» neslēpj Eduards. Kopš dienas, kad Anita aizturēta, Eduards nevienu nakti neesot īsti gulējis. «Šodien jau no septiņiem rītā ap māju staigāju. Šodien Anitu pārveda no Limbažu policijas uz Iļģuciema cietumu, cerēju vismaz uz mirkli viņu ieraudzīt, kad veda uz mašīnu, bet nesanāca. Man neļauj ar viņu pat mazliet parunāt, tikai nelielu paciņu atļāva nodot. Anita ir ļoti labs, labsirdīgs cilvēks. Es neticu, ka viņa nogalināja Tamāru. Jā, viņām bija strīds, bet ne tīša slepkavība,» Eduards visiem spēkiem aizstāv Anitu.

Nu jau arī par paša Eduarda garīgo veselību kaimiņiem radušās šaubas, jo vīrietis izteicis vēlmi izdarīt pašnāvību. «Viņš atnāca pie manis un prasīja, lai iedodu āķi, gribot pakārties. Un vēl viņš teica, ka tad, kad viņu no cilpas izņemšot, es varēšot savu āķi dabūt atpakaļ. Ne man āķis ko dot, ne es dotu,» saka Irīna. Daļēji savu plānu Eduards jau ir realizējis – istabas vidū lustras vietā jau sagatavota cilpa, pa atvērto logu, vējam plivinot aizkarus, konstrukcija ir labi saskatāma. «Es morāli jūtos slikti, nezinu, nezinu, ko darīt,» sarunas nobeigumā nopūšas vīrietis.