Divgadīga meitene noslīkst notekūdeņu grāvī

© f64

No pie­au­gu­šo acīm iz­slī­dē­ju­šu bēr­nu – di­vus ga­dus ve­cas mei­te­nes un trīs un četr­us ga­dus ve­cu pui­ku – past­ai­ga un glie­mež­vā­ku la­sī­ša­na pie no­tek­ūde­ņu grāv­ja bei­gu­sies ar tra­ģē­di­ju. Mā­jās at­grie­zās ti­kai pui­kas, bet mei­te­nī­tes dzī­vī­ba iz­dzi­sa le­dai­na­jā ūde­nī.

Mā­te par bēr­niem ne­rū­pē­jas

Sa­las­pils no­va­da Ba­jā­ros 12. ap­rī­lī ap pus­die­nas lai­ku no­ti­ka bries­mī­ga tra­ģē­di­ja – no­tek­ūde­ņu grā­vī no­slī­ka di­vus ga­dus ve­ca mei­te­nī­te. Ma­zā An­ge­lī­na dzī­vo­ja ne­lie­la­jā mies­tā vie­nā no daudz­dzī­vok­ļu mā­jām. Ko­pā ar vi­ņu ģi­me­nē aug vēl ga­du ve­cāks brā­lis. Tur­klāt abu ro­ta­ļu bied­ri ir tē­ta ma­zais brā­lis un mā­sa – trīs­ga­dī­gais on­ku­lis un vēl jaun­ākā tan­te. «Ma­nai sie­vai no pirm­ās lau­lī­bas ir čet­ri pie­au­gu­ši bēr­ni, bet mums ko­pā ir vēl di­vi bēr­ni. Sie­vas ve­cā­kais dēls vie­nī­gais ir pre­cē­jies, un vi­ņam ir di­vi bēr­ni­ņi mū­su bēr­nu ve­cu­mā,» »VZ« skaid­ro mi­ru­šās An­ge­lī­nas vec­mā­mi­ņas vīrs Vik­tors. An­ge­lī­nas un vi­ņas brā­lī­ša mam­mai ir ti­kai 20 ga­du. «Vi­ņa te ir ļo­ti re­ti. Nē, nē, vi­ņa nav dzē­rā­ja, vien­kār­ši ļo­ti jaun­a, ne­var sa­dzī­vot ar vī­ru. Kā­dam par bēr­niem ir jā­rū­pē­jas, tad nu ma­na sie­va uz­ņē­mu­sies gal­ve­nās rū­pes par vi­siem ma­za­jiem, vi­ņa pa­liek ar bēr­niem mā­jās, es strā­dā­ju,» stās­ta Vik­tors. Arī bēr­nu tēvs rū­pē­jo­ties par sa­viem bēr­niem, pel­not gan iz­ti­ku, gan arī pie­ska­tot. Lie­lā sai­me ap­dzī­vo trīs dzī­vok­ļus as­to­ņu dzī­vok­ļu mā­jā, ir tu­vu cits ci­tam un ga­ta­vi vien­mēr pa­lī­dzēt, lepns ir Vik­tors. »VZ« vī­rie­ti sa­tiek pa­gal­mā, kad viņš re­mon­tē au­to brem­žu sis­tē­mu. Vi­ņa sie­va Nad­ja iz­nāk pa­gal­mā iz­ka­ri­nāt ve­ļu, ta­ču sa­ru­nā ne­ie­sais­tās un, pa­bei­gu­si dar­bu, ie­sauc at­pa­kaļ is­ta­bā līdz­i pa­gal­mā iz­skrē­ju­šo dē­lu un maz­dē­lu.

Kad mei­te­ni at­ra­da, bi­ja par vē­lu

Lik­te­nī­ga­jā die­nā mā­jās bi­jis gan Vik­tors, gan sie­va, gan arī mei­te­nī­tes tēvs. «Mū­su dēls Vit­ja to­dien ne­bi­ja bēr­nu­dār­zā, An­ge­lī­na un vi­ņas brā­lis Ar­tjoms vē­lu piec­ēlās, pa­ēda, un iz­lai­dām vi­ņus pa­gal­mā. Sie­va to­dien bi­ja ap­sli­mu­si. Pa lo­giem vi­ņus vi­su lai­ku re­dzē­jām, vi­ņi bi­ja pa­gal­mā,» stās­ta Vik­tors. Ta­ču kā­dā brī­dī pie­au­gu­šo mod­rī­ba pa­zu­du­si. Vik­to­ram li­cies, ka «tas bi­ja pa­vi­sam mazs mir­klis», ie­spē­jams, lie­lie aiz­rā­vu­šies ar zi­ņu ska­tī­ša­nos: «Rā­dī­ja par sprā­dzie­nu Min­skas met­ro... Tas bi­ja tik in­te­re­san­ti.»

Kad Vik­tors iz­gā­jis pa­gal­mā, ta­jā bi­ju­ši ti­kai abi pui­kas. «Ska­tī­jos ap­kārt, ka An­ge­lī­nas ne­kur nav, pra­sī­ju, kur vi­ņa ir. Ma­zais brā­lis ti­kai no­tei­ca: «Vi­ņa ie­kri­ta un peld peļ­ķē.»» Pui­kas vi­ņu aiz­ve­du­ši uz ne­lai­mes vie­tu, kas at­ro­das vis­maz 300 met­rus no mā­jas. Ma­zie bi­ja gā­ju­ši pa as­fal­tē­to ce­ļu, pēc tam no­grie­zu­šies pa la­bi, šķēr­so­ju­ši ne­lie­lo pļa­vi­ņu un gar bēr­ziem no­gā­ju­ši pie grāv­ja. «Vi­ņa gu­lē­ja ar se­ju ūde­nī, virs­ja­ka tu­rē­ja ķer­me­ni virs ūdens kā plu­diņš. An­ge­lī­na bi­ja ap­mē­ram met­ru no kras­ta. Me­tos ūde­nī un iz­cē­lu vi­ņu. Mei­te­ne sā­ka tā kā at­grūst ēdie­nu, bet vi­ņas se­ja bi­ja zi­li dzel­te­na. Pēc tam ne­at­ce­ros, kā viss no­ti­ka, skrē­ju mā­jās, An­ge­lī­nas tēvs sau­ca ātr­os, mē­ģi­nā­jām ma­zo at­dzī­vi­nāt, at­brau­ca me­di­ķi, bet vi­ņu glābt vairs ne­va­rē­ja,» no­ti­ku­mus at­stās­ta Vik­tors. Ne­lai­mes vie­tā ūdens dzi­ļums vi­ņam bi­jis līdz vi­duk­lim, kā­jas gri­mu­šas bie­zās dū­ņās.

Ne­sa­prot, ka no­ti­ku­si tra­ģē­di­ja

Arī ie­priekš bēr­ni mē­gu­ši iz­iet uz ce­ļa, ta­ču tik tā­los ce­ļo­ju­mos ne­kad ne­bi­ja de­vu­šies. No pui­kām iz­de­vies uz­zi­nāt, ka vi­ņi grāv­ja ma­lā la­sī­ju­ši glie­mež­vā­kus. Kad mei­te­ne ie­kri­tu­si ūde­nī, vi­ņi no­lē­mu­ši at­griez­ties mā­jās. «No ma­za­jiem ne­ko ne­var sa­prast, kā vi­ņa ie­kri­ta, vai mē­ģi­nā­ja glāb­ties. La­bi, ka pui­kas ne­lī­da vi­ņai pa­kaļ, jo, vis­ti­ca­māk, arī pa­ši tad bū­tu no­slī­ku­ši,» se­ci­na Vik­tors. Pēc ne­lai­mes ar pui­kām daudz esot ru­nāts par dro­šī­bu, ta­ču vi­ņi vēl esot par ma­zu, lai ko sa­pras­tu. «Kā­du die­nu pēc ne­lai­mes bi­jām tur no­likt An­ge­lī­nai pu­ķes, pui­kas ne­sa­pra­ta, kas no­ti­cis, vi­ņi me­ta ak­men­ti­ņus ūde­nī. Ti­kai mans pui­ka iz­tei­cās, ka vi­ņam esot bail. Pui­kas sa­ka, ka An­ge­lī­na no­mi­ra, bet vi­ņi ne­sa­prot, kā­da tra­ģē­di­ja pa­tie­sī­bā ir no­ti­ku­si. Arī bē­rēs vi­ņi uz mei­te­ni ska­tī­jās un uz­tvē­ra to kā nor­mā­lu lie­tu – mā­sa guļ, un viss.»

Pēc tra­ģē­di­jas Vik­tors no­pir­cis vai­rā­kus me­tā­la vā­kus un aiz­vē­ris tās va­ļē­jās ka­na­li­zā­ci­jas lū­kas, kas at­ro­das pa­gal­mā un il­gu lai­ku ap­drau­dē­ju­šas bēr­nus un arī pie­au­gu­šos. Ta­ču to, kā pa­sar­gāt bēr­nus no no­tek­grāv­ja, Vik­tors ne­zi­na, jo daudz­dzī­vok­ļu pa­gal­ma no­ro­be­žo­ša­na ar žo­gu esot te­ju ne­ie­spē­ja­mā mi­si­ja, tur­klāt diez vai iz­do­šo­ties dis­cip­li­nēt vi­sus mā­jas ie­dzī­vo­tā­jus vār­tu aiz­vēr­ša­nai, bet par grāv­ja ie­žo­go­ša­nu jā­do­mā paš­val­dī­bai. «Pui­kas ta­gad zi­na ce­ļu uz tu­rie­ni, un mums jā­do­mā, kā vi­ņus pa­sar­gāt. Pats te dzī­vo­ju sep­ti­ņus ga­dus, un ne­kad ne­kas līdz­īgs nav bi­jis. Ma­na sie­va te dzī­vo vai­rāk ne­kā 20 ga­dus, vi­si vi­ņas bēr­ni te iz­au­ga un ne­kas slikts ne­no­ti­ka.»

Ne­lai­mes ne­bi­ja no­ti­ku­šas

Kai­mi­ņos dzī­vo­jo­šais Ju­ris at­ce­ras, ka ne­lai­mes die­nā at­nā­cis pus­die­nās ne­il­gi pēc pulk­sten 12. Vi­si trīs bēr­ni ro­ta­ļā­ju­šies pa­gal­mā. «Ap­ru­nā­jos ar sie­vu, no­maz­gā­ju ro­kas, vēl ne­bi­ju bei­dzis ēst, bi­ja pa­gā­ju­šas mi­nū­tes div­des­mit, kad at­skrē­ja kai­mi­ņie­ne un pa­zi­ņo­ja tra­ģis­ko zi­ņu,» at­ce­ras Ju­ris. «Ne­sa­pro­tu, kā tas va­rē­ja no­tikt... Nu jā, cik tā­dam ma­zam va­jag. Ti­kai kā vi­ņi, ne­vie­na ne­pa­ma­nī­ti, aiz­gā­ja to lie­lo at­tā­lu­mu līdz tai vie­tai? Tā vie­ta tie­šām ir bai­sa. Vēl kol­ho­za lai­kos to dī­ķi un grā­vi iz­ra­ka, jo ta­jā ti­ka ie­plū­di­nā­ti at­tī­rī­tie fer­mas ūde­ņi. To­laik ūdens lī­me­nis bi­ja ļo­ti augsts un ap­plū­di­nā­ja ap­kār­tē­jos krū­mā­jus. Es te dzī­vo­ju vai­rāk ne­kā 20 ga­dus, bet ne­kad ta­jā vie­tā nav no­ti­cis ne­viens ne­lai­mes ga­dī­jums. Mū­su mā­jās iz­au­gu­ši ļo­ti, ļo­ti dau­dzi bēr­ni. At­ce­ros gan vie­nu rei­zi, kad ma­ni trīs pui­kas bi­ja vēl ma­zi un kai­mi­ņos dzī­vo­ja vēl trīs tik­pat ma­zi, tad nu vi­ņi vi­si se­ši bi­ja ie­kū­lu­šies ta­jos pār­pur­vo­ta­jos krū­mos, uz­lī­du­ši uz ne­lie­las sa­li­ņas un klu­su sē­dē­ju­ši. Mēs vi­ņus mek­lē­jām gan­drīz līdz tum­sai, ka­mēr pār­bi­ju­šos at­ra­dām.» Vī­rie­tis zi­na arī teikt, ka pirms dau­dziem ga­diem ūdens­til­pē pār­gal­vī­gi jaun­ie­ši rei­zēm mē­dza pel­dē­ties, bet, par lai­mi, ne­lai­mes ne­no­ti­ka.

Ģi­me­ne par bēr­niem rū­pē­jo­ties

Ne Ju­ris, ne ci­ti kai­mi­ņi par bo­jā­gā­ju­šās mei­te­nī­tes ģi­me­ni ne­ko slik­tu ne­sa­ka – bēr­ni vien­mēr esot pie­ska­tī­ti, tī­ri un kār­tī­gi. Tie­sa, ma­zie re­gu­lā­ri spē­lē­ju­šies pa­gal­mā vie­ni, ta­ču vec­mā­mi­ņa vai kāds cits pie­au­gu­šais vi­ņus uz­ma­nī­ju­ši pa dzī­vok­ļu lo­giem. «Ta­jā ģi­me­nē ne­viens ne­dzer, tie­sa, nu jau no­slī­ku­šās mei­te­nī­tes un vi­ņas brā­lī­ša mam­mu re­dzu ļo­ti re­ti, var teikt, ka vi­ņas nav ne­kad. To­mēr par bēr­niem ļo­ti rū­pē­jas vec­mā­mi­ņa,» cits ci­tu pa­pil­di­na kai­mi­ņi. Kai­mi­ņie­ne Broņi­sla­va stās­ta, ka ģi­me­ne rū­pī­gi kopj arī sa­vu maz­dār­zi­ņu. «Vi­ņi ir nor­mā­la ģi­me­ne. Ti­kai, kā sa­pro­tu, ar ve­dek­lu, mi­ru­šās mei­te­nī­tes mam­mu, ir pro­blē­mas, un tās ir lie­lā­kas ne­kā ar ma­za­jiem bēr­niem,» sma­gi no­pū­šas pen­si­onā­re. Vi­ņa ar asa­rām acīs at­ce­ras ma­zo An­ge­lī­nu, ku­ra ti­kai šo­pa­va­sar pir­mo rei­zi past­āvī­gi iz­nā­ku­si ie­pa­zīt pa­sau­li. «Ma­zā mei­te­nī­te bi­ja tik mīļš un skaists bēr­niņš. Vi­ņa jau ļo­ti skaid­ri ru­nā­ja. Vi­ņa bi­ja pie­nā­ku­si pie ma­nis un pra­sī­ja: «Kas tu tā­da esi?» Vi­si rau­dā­jām, kad uz­zi­nā­jām par ne­lai­mi.»

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.