Dānijas pilsoni laulības gultā Valmierā nobeidz paša sieva

Ar­vien nav īs­ti skaidrs, kā­pēc 30 ga­dus ve­ca lat­vie­te no­nā­vē­ja sa­vu 45 ga­dus ve­co vī­ru – Dā­ni­jas pil­so­ni. Ģi­me­ne, ku­rā augu­si des­mit ga­dus ve­ca mei­ta, bi­ju­si pār­ti­ku­si. Tie­sa, ve­cā­ku al­ko­ho­la at­ka­rī­bas dēļ mei­te­ne jau ie­priekš ti­ku­si iz­ņem­ta no ģi­me­nes.

Slep­ka­vī­bu ap­vij mī­ti un le­ģen­das

Pēc 45 ga­dus ve­cā Dā­ni­jas pil­so­ņa nā­ves ap­cie­ti­nā­ta vi­ņa 15 ga­dus jaun­ākā dzī­ves­bied­re Ag­ne­se. In­ci­dents starp abiem no­ti­cis kā­dā no piec­stā­vu mā­jas dzī­vok­ļiem Val­mie­rā, Ru­be­nes ie­lā. Po­li­ci­ja uz no­ti­ku­ma vie­tu ti­ka iz­sauk­ta 2. mai­jā ne­il­gi pēc pulk­sten 6. Li­kum­sar­gus pie sa­va mi­ru­šā vī­ra iz­sau­ku­si dzī­ves­bied­re. Pēc no­ti­ku­ma vie­tas ap­ska­tes po­li­cis­ti kon­sta­tē­ja var­dar­bī­gas nā­ves pa­zī­mes – pēc ne­ofi­ci­ālas in­for­mā­ci­jas, dā­nim bi­ju­si sma­gi trau­mē­ta gal­va.

Daudz­dzī­vok­ļu na­ma ie­dzī­vo­tā­ji pār­stei­dzo­ši maz zi­na par no­ti­ku­šo. Par to, ka no­ti­cis kaut kas ne­ie­rasts, aiz­do­mā­ju­šies ti­kai tie, kas lik­te­nī­ga­jā rī­tā pie na­ma re­dzē­ju­ši gan ātr­ās me­di­cī­nis­kās pa­lī­dzī­bas, gan po­li­ci­jas ma­šī­nas. «Zi­nu, ka slep­ka­vī­bas fakts ir, un viss. Tas vī­rie­tis no­slep­ka­vots ne­sa­pro­ta­mos ap­stāk­ļos,» »VZ« sa­ka kāds pa­gal­mā sa­stapts vī­rie­tis. «Dzir­dē­ju, ka mi­ru­ša­jam gal­vā bi­ja di­vi cau­ru­mi un ap­kārt lī­ķim mil­zī­ga asins peļ­ķe,» zi­na kāds cits. Bet kai­mi­ņie­ne San­ta dzir­dē­ju­si ru­nā­jam, ka sie­va dā­ni no­žņau­gu­si. Sa­vu­kārt sēt­nie­ce par no­ti­ku­šo ne­zi­na ne­ko. «Pir­mo rei­zi ko tā­du dzir­du. Mēs te dzī­vo­jam katrs par se­vi, ne­maz ne­esam drau­dzī­gi!» Kā­da sie­vie­te, kas pa­zi­nu­si Ag­ne­si, no­rā­da, ka no­ti­ku­šais, vis­ti­ca­māk, ir ne­lai­mes ga­dī­jums: «Tā nav slep­ka­vī­ba, drī­zāk ne­lai­mes ga­dī­jums – vai ma­zums dzē­ru­mā viens ot­ru pa­grūž.» Bet vēl pēc brī­ža vi­ņa ie­mi­nas, ka pa­zi­ņai draud līdz pat 15 ga­du ilgs cie­tum­sods, un aiz­do­mā­jas, ka to­mēr tā lie­ta ne­maz tik skaid­ra nav.

Dā­nis bi­jis laipns, sie­va dzē­ru­si

Ru­be­nes ie­las trīs­is­ta­bu dzī­vok­lī dā­nis un Ag­ne­se dzī­vo­ju­ši ti­kai da­žus ga­dus, abi audzi­nā­ju­ši sa­vu des­mit ga­dus ve­co mei­tu Lī­gu (mei­te­nes vārds mai­nīts). Mei­te­ne dzi­mu­si Dā­ni­jā, kur ģi­me­ne dzī­vo­ju­si pirms at­brauk­ša­nas uz Lat­vi­ju. «Ag­ne­se pa­ti man sa­vu­laik iz­me­ta, ka Dā­ni­jā vi­ņiem sa­nā­ku­šas ne­pa­tik­ša­nas, tā­pēc pār­cē­lu­šies uz dzī­vi Lat­vi­jā,» teic kāds no kai­mi­ņiem. Lat­vi­jā ģi­me­ne esot plā­no­ju­si uz­tu­rē­ties vēl vis­maz ga­dus se­šus, pro­ti, ka­mēr Lī­ga pa­beigs 9. kla­si.

«Dā­nis bi­ja tāds ar bril­lī­tēm, ne­lie­la augu­ma, maz­liet ar kup­rī­ti. Ru­nā­ja an­glis­ki, arī ar sie­vu un mei­tu viņš pār­sva­rā ru­nā­ja an­glis­ki,» no­vē­ro­ju­si kā­da kai­mi­ņie­ne, kas re­gu­lā­ri ve­du­si past­ai­gā sa­vu su­ni, kurš dā­nim ļo­ti pa­ti­cis. «Tas vī­rie­tis vien­mēr bi­ja ļo­ti laipns.» Sa­vu­kārt, ru­nā­jot par Ag­ne­si, kai­mi­ņi ir pār­steig­ti, ka sie­vie­tei ir ti­kai 30 ga­du, – «blon­dā un apa­ļī­gā» sie­vie­te esot iz­ska­tī­ju­sies kriet­ni ve­cā­ka. «Nu jā, bet vi­ņai pa­ti­ka pī­pēt un ie­dzert,» se­ci­na kai­mi­ņi. «Nav jau ne­kāds brī­nums, ka no­bei­dza sa­vu vī­ru.»

Lai arī lie­lā­kā da­ļa kai­mi­ņu ap­gal­vo, ka 94. dzī­vok­lī pēc slep­ka­vī­bas ne­viens nav ma­nīts, fak­ti lie­ci­na ko ci­tu. Po­li­ci­jas līm­len­tes, kas bi­ja uz dur­vīm, ir no­rau­tas. Vis­ti­ca­māk, dzī­vok­lī kāds ir gā­jis ar po­li­ci­jas at­ļau­ju, uz dur­vīm ar­vien ir bal­ta pa­pī­ra la­pa, uz ku­ras ar ro­ku rak­stīts un ar po­li­ci­jas zī­mo­gu ap­stip­ri­nāts vēs­tī­jums, ka dzī­vok­li bez po­li­ci­jas at­ļau­jas ne­drīkst at­vērt. Uz zva­nu un klau­vē­ša­nu »VZ« dur­vis ne­viens ne­at­ver, lai gan skaid­ri dzir­dams, ka iek­šā kāds ir. Par to lie­ci­na arī tas, ka dzī­vok­ļa lo­gi brī­žam tiek pla­ši at­vēr­ti, bet brī­žam pa­liek ma­zā ven­ti­lā­ci­jas re­žī­mā vai tiek aiz­vēr­ti pa­vi­sam. No dzī­vok­ļa nāk ne­pa­tī­kams smārds. Pie mā­jas ār­dur­vīm »VZ« iz­do­das sa­stapt kā­du sie­vie­ti pus­mū­žā, ku­ra, kā no­rā­da kai­mi­ņi, ir ap­cie­ti­nā­tās Ag­ne­ses mā­te. Sie­vie­te gan to no­liedz un ap­gal­vo, ka ne­kā­da slep­ka­vī­ba nav no­ti­ku­si.

Pār­ti­ku­ši no pen­si­jas, vi­zi­nā­ju­šies ar tak­šiem

Kai­mi­ņie­ne Ive­ta at­ce­ras, ka Ag­ne­se ar sa­vu vī­ru ie­ra­du­šies Lat­vi­jā pirms pār­is ga­diem. Vai dzī­vok­li vi­ņi no­pir­ku­ši vai ti­kai īrē­ju­ši, skaid­rī­bas nav – kāp­ņu tel­pā dzī­vok­ļos mī­to­šo sa­rak­stā ir mi­nēts kāds lat­vie­šu vī­rie­ša vārds un uz­vārds, bet kāp­ņu tel­pā uz pa­lo­dzes mē­tā­jas ko­res­pon­den­ce, kas ad­re­sē­ta Ag­ne­ses dzī­vok­lim, ta­ču sū­tī­ta kā­dai krie­vu sie­vie­tei. «Kat­rā ga­dī­ju­mā vi­ņi dzī­vok­li iz­re­mon­tē­ja, un li­kās, kas viss ir nor­mā­li,» teic sie­vie­te.

Ne Ag­ne­se, ne vi­ņas dzī­ves­biedrs nav strā­dā­ju­ši. «Dā­nim bi­ja la­bi ie­nā­ku­mi, lai­kam pen­si­ja, jo viņš ir bi­ju­šais jūr­nieks. Ma­šī­nas gan vi­ņiem ne­bi­ja, vi­ņi te ar tak­so­met­riem daudz vi­zi­nā­jās,» stās­ta kai­mi­ņie­ne In­ga. Vi­ņa ne­slēpj, ka abi mī­lē­ju­ši ie­dzert, tur­klāt stip­ri. «Tur bi­ja pro­blē­mas ar al­ko­ho­lu. Kad sa­dzē­rās, abi skan­da­lē­ja,» sa­ka kai­mi­ņie­ne. Pro­blē­mas bi­ju­šas tik sma­gas, ka pirms kā­da lai­ka Lī­ga ar bā­riņ­tie­sas lē­mu­mu iz­ņem­ta no ģi­me­nes un ga­du pa­va­dī­ju­si ār­pus­ģi­me­nes ap­rū­pes ie­stā­dē. Sa­vu­kārt ci­ta kai­mi­ņie­ne zi­na teikt, ka gan dā­nis, gan vi­ņa dzī­ves drau­dze­ne esot bi­ju­ši ko­dē­ti pret al­ko­ho­la at­ka­rī­bu.

Mei­ti­ņa ļo­ti grib mā­jās

Dā­nim no ie­priek­šē­jās lau­lī­bas esot pie­au­dzis dēls, kurš pērn esot vie­so­jies pie tē­va jaun­ās ģi­me­nes Lat­vi­jā. «Li­kās, ka ta­jā ģi­me­nē viss ir kār­tī­bā. Ne­sa­pro­tu, kā­pēc tā no­ti­ka, var­būt Ag­ne­se gri­bē­ja vai­rāk nau­das un ce­rē­ja tikt pie man­to­ju­ma,» prā­to vie­na kai­mi­ņie­ne.

Lī­ga pēc pār­dzī­vo­tās tra­ģē­di­jas ie­vie­to­ta bēr­nu­na­mā. Mei­te­ne pēc tē­va nā­ves stās­tī­ju­si, ka tē­tis iz­kri­tis no gul­tas un sa­si­tis gal­vu, vi­ņa arī re­dzē­ju­si, kā tē­ta ķer­me­ni ie­liek mel­nā mai­sā. Sa­vu­kārt Lī­gas pro­fi­lā in­ter­ne­ta por­tā­lā «drau­giem.lv» jau nā­ves die­nas rī­tā ta­pis ie­raksts, no ku­ra no­pro­tams, ka mei­te­ne ļo­ti pār­dzī­vo par tē­ta nā­vi. Vi­ņa stās­ta, ka pa­mo­du­sies no tā, ka mam­ma ār­dī­ju­sies. Lī­ga mam­mai jau­tā­ju­si, kā­pēc vi­ņa ār­dās, uz ko vi­ņa sa­ņē­mu­si at­bil­di, ka po­li­ci­ja at­brau­ku­si. Kad iz­brī­nī­tā mei­te­ne jau­tā­ju­si «kā­pēc», mam­ma at­bil­dē­ju­si: «Jo tē­tis iz­kri­ta no gul­tas.» «Tad es tei­cu: «Vai tā­pēc uz­reiz jā­zva­na po­li­ci­jai (es jau ne­zi­nā­ju, ka tē­tis no­mi­ra). Tad opis un oma at­brau­ca, un opis man tei­ca: «Jo tavs tē­tis ir mi­ris.» Es tā rau­dā­ju,» rak­sta bez tē­va pa­li­ku­sī mei­te­ne. Ta­ču jau nā­ka­ma­jā tei­ku­mā vi­ņa ir sa­mie­ri­nā­ju­sies ar si­tu­āci­ju un sa­ka: «Nu la­bi, jā­tur­pi­na dzī­ve tā­lāk.» Arī uz drau­gu mie­ri­no­ša­jiem un uz­mun­dri­no­ša­jiem ko­men­tā­riem, Lī­ga at­bild vis­no­taļ op­ti­mis­tis­ki un mie­rī­gi: «Tā jau arī jā­da­ra. Ne­var jau teikt, vi­sa dzī­ve bei­dzas. Tie­ši ir jā­būt stip­rai un jā­tur­pi­na dzī­ve.» Tie­sa, pirms pār­is die­nām Lī­ga rau­dot ir ie­rak­stī­ju­si ko­men­tā­ru: «Es ļo­ti gri­bu at­pa­kaļ.»