Jēkabpilī greizsirdīga sieviete aukstasinīgi nodur sāncensi

© F64

Cīņa starp divām sievietēm par bijušā cietumnieka un narkomāna sirdi beigusies ar traģēdiju: viena nu dus kapu kalniņā, bet otrai par nežēlīgu sāncenses nogalināšanu draud ilgs cietumsods.

Iecerētais tiesāts

Kādā dzīvoklī Jēkabpilī 25. maijā ap pulksten 21 tika atrasta nežēlīgi noslepkavota 45 gadus vecā Svetlana. Sievietei konstatēti astoņi naža dūrieni kaklā un krūtīs. Aizdomās par šā nozieguma izdarīšanu aizturēta 52 gadus vecā Zinaīda un dzīvokļa saimnieks, 42 gadus vecais Māris. Vīrietis iepriekš vairākas reizes tiesāts. Pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrots, ka slepkavības motīvs bijusi greizsirdība. Slepkavība izdarīta kopīgas alkohola lietošanas laikā. Vainīgajai personai draud līdz pat 15 gadiem ilgs cietumsods. Pašlaik apcietinājums piemērots tikai Zinaīdai, vīrietis ir atbrīvots, un viņam apsūdzība nav izvirzīta.

»VZ« Māri, kura dēļ notika izrēķināšanās ar Svetlanu, sastop dzīvoklī. Vīrietis ir mazliet sakautrējies, smaidīgs un laipni aicina istabā – tajā pašā, kur tika nogalināta sieviete. Istabā ir neliela nekārtība, viss ir tīrs, taču, lai arī plaši ir atvērts logs, jaušama spēcīga urīna smaka. Istabas iekārtojums ir vienkāršs: sekcija, stūra dīvāns, uz galda stāv dators, uz kumodes – mūzikas centrs. Rokās virpinādams atslēgu saišķi, vīrietis atklāj, ka pašlaik ir bezdarbnieks, ik mēnesi no valsts saņem 40 latu lielu pabalstu. Ar to iztikt grūti, tāpēc viņam esot dažādi gadījuma darbi. «Esmu celtnieks,» smaidot saka Māris. «Eju palīgā savējiem kaut ko paremontēt. Man daudz palīdz māsas ģimene, viņiem pieder vairāki veikali.» Māris neslēpj, ka vairākas reizes bijis cietumā: «Esmu sodīts pārsvarā par huligānismu. Mēģināja man «piesiet» arī narkotikas, jo es kādreiz – pirms gandrīz 20 gadiem – tās lietoju, tagad tas novests līdz minimumam, jo man jau ir gadi – 42.»

Nopietnas attiecības nesolīja

Māris nav precējies, taču draudzenes bijušas vairākas. Zinaīda ilgus gadus dzīvoja blakus dzīvoklī. Pamazām ar desmit gadus vecāko sievieti izveidojušās draudzīgas attiecības. «Vienu laiku viņa pie manis nāca biežāk, reizēm palika te pa nakti. Pēdējā laikā gan pie manis bija mazāk, jo viņas dzīvoklī atnāca dzīvot vecāki, bet viņa aizgāja uz vecāku trīsistabu dzīvokli. Vecāki nevarēja segt tā dzīvokļa izmaksas, tāpēc viņi samainījās. Es viņai tur palīdzēju izremontēt, iekārtoties,» stāsta Māris. Zinaīdai viņš ļoti paticis, taču nekad nav devis cerības uz nopietnām attiecībām: «Es Zinai vienmēr teicu, ka nekas nopietns mums nebūs, lai necer, nedomā un aizmirst. Jā, vari pie manis padzīvot, bet, ja teikšu, ka jāiet prom, būs jāiet. Bieži prasīju, kam esmu viņai tāds narkomāns un dzērājs vajadzīgs, teicu, ka var atrast daudz labāku.» Savukārt ar blakus mājā dzīvojošo Svetlanu Māris iepazinies nesen. «Esam ar viņu pāris reizes pasēdējuši... Laba meitene, strādā māsasvīra veikalā,» tā attiecības ar Svetu raksturo Māris. Zinaīda pamanījusi, ka starp Māri un Svetlanu sākušas veidoties attiecības. «Zina bija ļoti greizsirdīga, man vienreiz pamatīgu skandālu sarīkoja, lai tikai ar šito nepinos. Apsolīju, ka viss būs kārtībā.»

Atzinusies sāncenses slepkavībā

Slepkavības dienā Māris priekšpusdienā bijis Zinas jaunajā dzīvoklī, palīdzējis savest kārtībā balkonu. Tad Zina aizgājusi pie vecākiem, bet Māris saticis divus draugus, ar kuriem kopā bijusi Svetlana. «Nopirkām aliņus, Svetai – «Moku».» Visi devušies uz Māra dzīvokli. To, ka dzīvoklī uzradusies arī Zina, Māris neatceras. Viņš teic, ka vispār neatceras neko, kas noticis. Jautāts, vai bija piedzēries un gulēja, Māris ietur pauzi, smagi nopūšas un saka: «Tā nebija. Negribu teikt kā īsti bija.» Pamostoties viņš ieraudzījis uz grīdas Svetas ķermeni. Piegājis klāt, mēģinājis asiņaino sievietei piecelt, tad devies izsaukt ātro palīdzību un policiju. Dzīvoklī vairāk neviena neesot bijis. «Policija paņēma ciet arī mani, jo viss biju asiņains. Teicu izmeklētājām, ka droši vien to izdarīju es, bet neko neatceros. Tomēr policija manu vainu nesaskatīja, esmu tikai liecinieks. Zina esot pilnībā atzinusies slepkavībā,» stāsta Māris. «Pirms dažām dienām satiku to vienu puiku, kas arī todien bija pie manis. Viņš teica, ka Zinaīda manam un Svetas dzērienam piebērusi klofelīnu. Es esot iedzēris un pēc tam kā baļķis nogāzies uz grīdas. Draugs gribējis dzert no manas glāzes, bet Zina uzšāvusi pa roku un teikusi, lai neaiztiek, tas paredzēts man. Tiešām nezinu, kā tur bija, jāgaida tiesa, tad uzzināšu visas detaļas.» Māris negrib ticēt Zinas vainai, viņš sievieti raksturo kā ļoti mierīgu, lai gan greizsirdīgu cilvēku. «Man visu laiku ir sirdsapziņas pārmetumi, es būtu gatavs ar Zinu dalīt vainu,» saka Māris.

Labas sava darba darītājas

Svetlanai un Zinaīdai bijuši labi iekārtoti dzīvokļi un darbs. Svetlana strādāja par pārdevēju, bet Zinaīda izaudzinājusi divas meitas, bija aprūpētāja pansionātā. «Nesaprotu, kas Zinu vilka pie tā cietumnieka. Nu jā, laikam viņš prata nospiest īstās podziņas,» saka viena no kaimiņienēm. Pansionāta direktore »VZ« atklāj, ka Zinaīda te strādājusi par diennakts aprūpētāju vairāk nekā piecus gadus un nekad par viņas darbu nav saņemtas sūdzības. «Uz Zinu vienmēr varēja paļauties. Nekad nebija rupja, nekad nepacēla balsi. Un ar alkohola lietošanu nekad nav bijušas problēmas,» nu jau bijušo darbinieci raksturo priekšniece. Zinaīdai mājās bijuši putniņi un zivtiņas, kas liecinot par labo un pacietīgo raksturu. «Arī dažiem pansionāta iemītniekiem ir papagailīši, un Zina bieži viņiem deva padomus, kā rūpēties par putniem.» Zinaīdas aizturēšana kolēģiem bijis šoks. «Tas viss tā kavaliera dēļ. Kolēģītes atceras, ka Zina bieži ar viņu sazvanījās, sauca viņu visādos mīļvārdiņos,» nopūšas direktore.

Svetlanu darbavietā raksturo kā ļoti labu darbinieci, kas vienmēr visu darījusi rūpīgi un ar lielu mīlestību. Svetlana bijusi sirsnīga un runīga sieviete, atceras kāda pircēja. Kaimiņiene Antoņina stāsta, ka pirms gadiem desmit Svetlana mīlējusi iedzert, taču pēdējos gados reibumā nav manīta. Pie viņas bieži nākuši draugi, taču nav trokšņojuši. «Viņa uz darbu devās ļoti agri un ļoti vēlu nāca mājās, jo veikals strādāja no pulksten 8 līdz 22. Uz darbu pārsvarā brauca ar velosipēdu,» stāsta kaimiņiene. Svetai bijis pastāvīgs draugs, kurš regulāri nācis ciemos. «Pirms pāris gadiem viņš gan sataisīja mums te nesmukumu – piekakāja kāpņu telpu. Tad sanāca asāka vardu pārmaiņa ar Svetu, jo viņa negribēja to visu tīrīt. Pāris mēnešu pirms Svetas nāves naktī manā dzīvoklī mēģināja ielauzties piedzēries vīrietis un kliedza, ja neatvēršu, Svetai būšot beigas. Man bija bail, izsaucu policiju, kas to vīrieti nomierināja,» atceras Antoņina. «Sveta tiešām bija normāls cilvēks, bet te vienā dienā viņas vairāk nav, un viss...»

Svarīgākais