Mīklainā nāve skolas sporta laukumā - mirst no šāviena galvā, policija to "noraksta" kā pašnāvību

Purvciemā arvien nav rimušas runas par Otrajos Ziemassvētkos notikušo traģēdiju, kad dzīvību zaudēja 45 gadus vecais Aleksandrs. Policija kā galveno versiju izvērtē iespēju, ka vīrietis izdarījis pašnāvību, taču vietējiem un arī jaunajiem vīriešiem, kas mirušo svešinieku atrada, ir pārliecība, ka pastrādāta slepkavība.

Pie mirušā kājām mētājās granāta

Mirušais Aleksandrs guļam asiņu peļķē tika atrasts 26. decembrī ap pulksten 19 Rīgas 64. vidusskolas sporta laukumā. «Pats kādreiz tajā skolā mācījos, tajā rajonā man arvien ir daudz draugu, tāpēc arī tovakar biju tur,» »VZ« stāsta Valdis (vārds mainīts). Lai saīsinātu ceļu līdz bāram, puiši devušies cauri skolas pagalmam. Tumšākajā stadionā stūrī, uz asfaltētā 400 metru skrejceliņa jaunieši pamanījuši kaut ko zemē. «Sākumā mums likās, ka tā ir kaut kāda kaste, bet, piegājuši tuvāk, sapratām, ka tas ir cilvēks. Viņš nekustējās, ap galvu viņam bija milzīga asins peļķe. Draugs pieliecās un pārbaudīja vīrieša pulsu, bet es tikmēr zvanīju ātrajai medicīniskajai palīdzībai. Vīrietim pulsa vairs nebija.» Arī mediķi, ieradušies notikuma vietā, apstiprināja puišu aizdomas, ka svešinieks jau ir miris. Kamēr uz notikuma vietu brauca policija, viens no puišiem pie mirušā kājām ieraudzīja kaujas granātu. Tās iznīcināšanai tika izsaukta pretterorisma vienība «Omega», kas nesprāgušo granātu turpat uz vietas iznīcināja. Likumsargi uzskata, ka vīrietis no dzīves mēģinājis šķirties uzspridzinoties, taču, kad tas nav izdevies, iešāvis sev galvā.

Netic versijai par pašnāvību

«Sākumā mums izskatījās, ka tas cilvēks ir pamatīgi piekauts, bet tad atklājās, ka viņam ir šauta brūce pierē,» stāsta Valdis. Neviens no puišiem mirušā rokā vai vismaz ķermeņa tuvumā nav redzējis šaujamieroci, tāpēc viņus īpaši šokējis fakts, kad internetā policijas izplatītajā ziņojumā minēta versija par pašnāvību. «Interesanti sanāk – iešāva sev galvā un aizmeta ieroci labi tālu! Tas liekas pārāk absurdi! Protams, policijai ir vieglāk norakstīt notikušo uz pašnāvības rēķina, jo nav jāstrādā, jāmeklē slepkava, lieta izbeigta, un viss!» par policijas attieksmi ir šokā Valdis. Tāpat viņu pārsteidz policijas attieksme pret viņu pašu un draugiem, kas atrada mirušā ķermeni. «Policisti mums vispār neko neprasīja un nav prasījuši līdz šim brīdim. Es viņiem pat biju piegājis klāt un teicu, kas esmu tas, kas atrada līķi, ka varbūt ir vajadzīgi kādi paskaidrojumi, bet nebija nekādas intereses. Es vienkārši atstāju nelaimes vietu,» klāsta jaunietis. Tāpat Valdi šokējusi citu cilvēku attieksme, kas vēl pirms puišu nokļūšanas mierīgi pastaigājušies pa stadionu vien dažu soļu attālumā no zemē guļošā cilvēka un izlikušies neko neredzam. «Kāds vīrietis un sieviete ar mazu bērnu mierīgi pastaigājās turpat blakus,» atceras Valdis. Iespējams, šāviena troksnim neviens nav pievērsis uzmanību, jo tovakar līdz ar tumsas iestāšanos ik pa laikam «gaisā gājusi» pirotehnika un visa apkārtne dunējusi sprādzienu troksnī.

Tikai nepilnu 50 metru attālumā no vietas, kur atrada vīrieša līķi, slejas rinda ar deviņstāvu dzīvojamajām mājām. «Mēs pa logu redzējām, ka lejā bija pilns ar policiju un pastāv sprādziena draudi. Sieva man vairs neļāva iet pie loga, jo baidījās, ka tas var izsprāgt. Tikai vēlāk uzzinājām, ka stadionā nošāvies vai nošauts vīrietis,» »VZ« stāsta tuvumā dzīvojošais Juris. Par nogalinātā personību tuvējo namu iedzīvotājiem nav skaidrības – Valdis gan ir pārliecināts, ka mirušais dzīvojis kaut kur pavisam tuvu, jo viņš visai aukstajā vakarā bija tērpies garajās biksēs un plānā džemperī, bet kājās bijušas čības.

Bijis ģimenisks un saimniecisks

»VZ« izdevās noskaidrot, ka Aleksandrs patiesi dzīvoja pavisam tuvu savai nāves vietai. Pirmā stāva dzīvokļa durvis gan »VZ« neviens neatver. Iespējams, Aleksandra sieva un jau pieaugusī meita kaut kur izbraukušas, pastkastīte ir tik pilna, ka sūtījumi no tās burtiski krīt ārā. Blakus dzīvokļa kaimiņš runā vien caur slēgtām durvīm. Viņš ir ne vien pārsteigts, ka bojāgājušais dzīvojis aiz sienas, bet ir neizpratnē, ka tur vispār dzīvojis kāds vīrietis. «Tur dzīvo tikai sieviete ar meitu, viņas bieži redzu kopā ejam, bet vīrieti nekad neesmu redzējis,» saka kaimiņš. «Likās, ka mums normāli kaimiņi, nekādu ekstrēmistu nav, bet, izrādās, jābūt uzmanīgam,» nosaka vīrietis.

Savukārt virs Aleksandra dzīvokļa mītošā Gaļina ir šokā par notikušo. Viņa Aleksandru pazinusi kopš bērnības, jo tepat arī katrs savā divistabu dzīvoklī kopā ar saviem vecākiem dzīvojuši un pamatskolā pat abi vienā klasē Rīgas 74. vidusskolā mācījušies. «Kas todien notika, nezinu, jo no pulksten 17 līdz 21 bijām cirkā. Kad atgriezāmies, pagalms bija pilns ar policiju. Vakarā kaimiņiene teica, ka policisti gājuši Aleksandra dzīvoklī, vēl nobrīnījāmies, kāds viņam ar to sakars – viņiem logi nav uz stadiona pusi. Tikai pēc divām dienām uzzinājām, ka mirušais ir Aleksandrs pats.» Sieviete netic, ka klasesbiedrs varējis izdarīt pašnāvību, jo viņa dzīvē viss bijis kārtībā: «Kā viņam vēl trūka?!» Gaļina bijušā klasesbiedra ģimeni raksturo kā vidusmēra ģimeni, kas visai labi ģērbusies, varējusi atļauties pat remontu un pērn nomainījusi dzīvokļa ārdurvis. «Atceros, kad vēl Aleksandra vecāki bija dzīvi, mamma vienmēr priecājās, ka dēls, kurš skolas laikā nepavisam nav labi mācījies, kļuvis par tik ģimenisku un saimniecisku cilvēku. Likās, viņi labi dzīvoja. Meita studē Latvijas Universitātē. Viņš pēc profesijas ir metinātājs, labi pelnīja. Nu, nezinu, varbūt pēkšņi bez darba palika, bet viņš nevarēja nestrādāt, jo ir vienīgais pelnītājs ģimenē, sieva taču gadiem nekur nestrādā,» zina teikt Gaļina. Sieviete atzīst, ka īsti nav izpratusi Aleksandra un viņa sievas attiecības, taču kopš apprecēšanās viņš kļuvis mazrunīgs un nejaušās tikšanās ar klasesbiedreni aprobežojušās vien ar sasveicināšanos. Aleksandrs ne reizi neesot atnācis uz ikgadējiem klasesbiedru salidojumiem. «Varbūt viņa sieva bija greizsirdīga, bet man taču ir pašai savs vīrs,» pasmaida Gaļina. Ģimene dzīvojusi visai noslēgti un klusi, tikai pāris reižu gadā rīkotas dzimšanas dienas svinības, kad lejā bijis dzirdams balsu un mūzikas troksnis. Gaļina neatceras, ka būtu redzējusi skolasbiedru dzērušu. Viņu izbrīna arī fakts, ka vīrietim bijusi granāta. «Ārprāts, ja viņš būtu mēģinājis spridzināties dzīvoklī, varbūt mēs arī jau būtu miruši! Un, ja viņš tiešām nošāvās pats, no kurienes viņam ierocis, jo glabāšanas atļaujas viņam kā nepilsonim noteikti nebija?!»