Džo Kokers: bijušais alkoholiķis, tagad – tomātu audzētājs

© publicitātes foto

Sava jaunā albuma «Hard Knocks» pasaules tūres ietvaros Rīgā ar koncertu viesosies leģendārais rokmūziķis Džo Kokers. Viņš piedzīvojis karjeras virsotnes un bezdibeņus, kuros ierāva alkohols un narkotikas, kritis un atkal cēlies, līdz atrada spēku noturēties pasaules mūzikas elitē. Un kļūt par leģendu.

Karjera kā pa viļņiem

Tas bija parasts rudens vakars, tāpat kā visi pārējie Šefīldas priekšpilsētiņā Valklejā. Puišeļi dzenāja bumbu, bet pieaugušie pārradās mājās no darba. Daudzi bija sapulcējušies jauniešu klubā, jo tajā spēlēja «The Headlanders», kurā viens no dalībniekiem bija Viktors Kokers. Viņam bija arī jaunāks brālis Džons Roberts. Jau 12 gadu vecumā viņš bija Lonija Donegana fanu kluba biedrs, bet Donegans toreiz Britu salās bija superzvaigzne. Šis vakars kļuva par nozīmīgu pavērsienu Džona Roberta jeb vienkārši Džo turpmākajai dzīvei. Grupas «The Headlanders» ģitārists uzaicināja mazo Džo uz skatuves. Apaļīgais delveris pārsteidza klātesošos ar savu dobjo un kaislīgo dziedājumu.

Tiesa, bija jāpaiet daudziem, daudziem gadiem, lai Džo Kokers kļūtu par zvaigzni, taču pēc šā 1956. gada vakara viņam prātā nekas cits vairs nebija kā tikai mūzika. Bet pirms tam jaunajam puisim vēl bija jāapgūst gāzes meistara amats. Daudz aizraujošāk gan puisim šķita doties no bāra uz bāru un spēlēt Reja Čārlza dziesmas. Slavenais amerikāņu džeza, blūza un soula mūziķis līdzās «skifla karalim» Lonijam Doneganam bija Džo Kokera mīļākais mūziķis, kuru vēl šodien viņš dēvē par savu mentoru. Sapratis, ka gāzes meistara amats viņu neinteresē, Kokers pameta iesāktās aroda mācības un turpmāk pievērsās tikai mūzikai. Pirmos ievērojamos panākumus viņš guva 60. gadu beigās ar «Beatles» dziesmu «With A Little Help From My Friends», kura ierindojās vairāku Eiropas valstu hitu pirmajās rindās. Taču sensacionālu pasaules slavu viņam sagādāja piedalīšanās Vudstokas mūzikas festivālā, kuru apmeklēja pusmiljons klausītāju. Kokers uzskata, ka viņam vienkārši bija izdevies todien labi nodziedāt, varbūt nedaudz labāk par citiem. Viņš kļuva par šā festivāla sinonīmu.

Pašiznīcināšanās process

Fani dievināja Kokeru un mīlēja viņa balsi, viņa kustības un to, kā viņš virtuozi gaisā ar pirkstiem atdarināja ģitāras vai klavieru spēli. Tie bija galvu reibinoši panākumi, tā bija nepārspējama slava un, protams, arī daudz, daudz naudas. Tas viss nāca tik strauji, tik pēkšņi, ka jaunajam mūziķim bija grūti to visu aptvert un kur nu vēl izvērtēt. Kokers nespēja tikt galā ar jauno situāciju un saguma zem slavas nastas: viņš aizvien dziļāk stiga alkohola un narkotiku purvā. Diemžēl līdzās viņam gadījās arī neīstie cilvēki, kuri vēl vairāk pasliktināja viņa finansiālo stāvokli. 70. gados Kokera plates vairs nepirka kā agrāk un arī viņa koncerti bija liels risks, jo nevarēja zināt, vai mūziķis būs spējīgs uznākt uz skatuves. «Es biju zaudējis uz ilgāku laiku pavedienu un nonācis smagā identitātes krīzē. Tā bija milzīga bedre – no 1975. līdz 1978. gadam, kad nekas nenotika. Tie tiešām ir izniekoti gadi. Es nožēloja, ka toreiz ļāvu savai dzīvei izvirzīties tādā gultnē,» atzīst mūziķis.

Atceroties tos laikus, Kokers atzīst, ka ir mācījies no pagātnes kļūdām. «Pamatā mēs visi esam pašiznīcinoši. Kad tu esi jauns, tieši tā tu arī tad jūties. Vudstokas periodā es biju pārliecināts, ka nekad nevarētu saslimt. Mēs domājām, ka visu mūžu būsim divdesmitgadnieki. Bet pasaule bija nežēlīgāka, nekā mēs domājām. Kad mēs Šefīldā sākām savas koncertu turnejas, nakts laikā es parasti izdzēru piecus aliņus. Sākumā es nelietoju neko spēcīgāku, bet jau pēc gada pēkšņi parādījās LSD un marihuāna.»

Jau vairāk nekā desmit gadus Kokers nelieto alkoholu. Viņš atsakās pat no vienas it kā nekaitīgas alus glāzes, jo labi saprot, ka vecie netikumi var atgriezties. Nekur jau tie nav pazuduši, un, ja tos atmodinās, tad sekas grūti paredzēt. Tādēļ pie pusdienām viņš labāk izvēlas «Cola-Light» vai augļu sulu. Vienīgais kārdinājums, no kura mūziķis nespējot atteikties, esot šokolāde.

Striptīza himna

80. gados Džo Kokera dzīve atkal ievirzījās normālās sliedēs. Viņa dziesmas «When The Night Comes», «N’oubliez jamais» un «Unchain My Heart» ierindojās topu galvgalī. Par dziesmu «Up Where We Belong» filmai «Virsnieks un džentlmenis» («An Officer and a Gentleman») viņš saņēma «Oskara» balvu. Par sensāciju kļuva arī Kokera izpildītā dziesma «You Can Leave Your Hat On» no populārās erotiskās drāmas «9 ½ nedēļas». Šī dziesma kā pavadījums vēl šodien tiek izmantota striptīzu šovos. Saistībā ar šo dziesmu mūziķis ir piedzīvojis arī nepatikšanas. Tā kā šī melodija īpaši populāra savulaik bija Itālijā, Kokera menedžeris izdomāja, ka šo izpildījumu varētu papildināt arī ar meiteņu dejošanu un striptīzu. «Tajā brīdī es biju pilnīgi piemirsis par milzīgo katoļu reliģijas ietekmi Itālijā. Kad mēs uznācām uz skatuves, klausītāji sāka mūs apmētāt ar visādiem priekšmetiem. Mūsu virzienā lidoja alus skārdenes un viņi mūs ienīda par to, ko mēs darījām. Kad meitenes novilka savus krūšturus, mēs tikām izsvilpti. Viņi tiešām bija noskaitušies, un, protams, mēs šo priekšnesumu vairs nemēģinājām atkārtot. Taču es domāju, ka šī dziesma ir kļuvusi par tādu kā striptīza himnu,» skaidroja Kokers.

Sieva kā stabilitātes noslēpums

Par savu atgriešanos dzīvē un mūzikā Kokers var būt pateicīgs Pemai Beikerei, ar kuru iepazinās 1978. gadā. «Mūziķi ir tāds dīvains perējums: strādā desmit gadus kopā un pēkšņi pazaudē viens otru no acīm. Tās vienmēr bija sievietes, kas aizbāza caurumus manā dzīvē. Tādēļ man ir milzīgs respekts Pemas priekšā. Bez viņas es nekad nebūtu pārtraucis dzert. Viņa ir mans enkurs, un es ļoti izjūtu viņas trūkumu, ja sievas nav man līdzās turnejā. Sieva ir mans lielākais kritiķis. Viņa ir pilnīgi iesaistīta visos manas karjeras procesos,» stāsta Kokers. «Pēc kārtējās koncerta turnejas es biju kā sabrukusi nelaimes čupiņa. Vajadzēja paiet vairākiem mēnešiem, lai spētu kaut cik atgūties, un arī pēc tam jutos ļoti slikti. Es sapratu, ka tā vairs nevar turpināties. Biju ļoti priecīgs, ka Pamela man palīdzēja tikt laukā no šā bezdibeņa.»

Kokers un Beikera apprecējās 1986. gadā un pārcēlās dzīvot uz nomaļu fermu Kolorādo štatā, kur dzīvo joprojām. Pēc kāda šova, kas notika Aspenas tuvumā, Pema sacījusi savam vīram, ka viņai ļoti patīkot šī apkārtne un ka varētu iegādāties kalnos nelielu būdiņu, kur atpūsties. Tā arī viņi izdarīja un pavadīja kalnu būdiņā ne tikai dažas dienas, bet gan veselu gadu, ieskaitot ziemu. Viņu jaunā ēka tika uzbūvēta Eiropas kantri stilā. Sākumā cilvēki esot bijuši skeptiski noskaņoti par to, vai Kokera māja iekļausies apkārtnē. Taču mūziķis apkārt mājai iekārtoja plašu dārzu, un, viņaprāt, viņa rančo «Mad Dog Farm» pa šiem gadiem ir pilnībā saplūdis ar ainavu.

Tomātu un aitu guru

Tā mūziķim ir divas dzīves – viena, ko viņš pavada rančo, bet otra – koncertos. Starp citu, mūziķis nodarbojas ar tomātu audzēšanu un aitu kopšanu. Izrādās, ka Kokers ir liels speciālists tomātu audzēšanā: viņš pats audzē stādus no sēkliņām. Šīs iemaņas, iespējams, nākušas no viņa tēva, kurš arī pats audzējis tomātus. Rītos Kokers dodas ar saviem suņiem garās pastaigās kalnos – vienalga, vai līstot lietus vai sniegot sniegs, bet pēcpusdienās strādājot fermā. «Kad esmu koncertturnejā, pie miera dodos tikai četros piecos no rīta. Fermā savukārt ir pilnīgi otrādi: es agri ceļos, bet vakarā jau pulksten desmitos esmu gultā. Kad esmu ceļā, kļūstu par tādu kā vampīru,» smej mūziķis.

Mūzika ir un paliek Džo Kokera lielākā kaislība un enerģijas avots. «Uz skatuves es jūtos vēl ļoti jauns. Varbūt es nespēju vairs tā dejot un kustēties kā divdesmit piecos gados, bet garīgi es spēju vēl koncentrēties kā profesionāls atlēts.»

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais