Lie­pā­jas te­āt­ra ak­tri­se Ku­čin­ska – lai­mī­ga četr­u bēr­nu mā­mi­ņa

© publicitātes foto

Vie­na no Lie­pā­jas te­āt­ra iz­teik­smī­gā­ka­jām un spri­ga­nā­ka­jām ak­tri­sēm Ine­se Ku­čin­ska paš­laik at­vei­do sie­vas lo­mu re­ži­so­ra Dž. Dž. Dži­lin­dže­ra to­po­ša­jā iz­rā­dē «Ra­ga­na», kas pirm­iz­rā­di Lie­pā­jas te­āt­rī pie­dzī­vos mar­ta bei­gās. Šis darbs mo­di­not slēp­tas dzi­ņas, par ku­ru ek­sis­ten­ci pa­šai rei­zēm nav ne jaus­mas.

Mo­di­na kais­lī­bu vul­kā­nu

Aus­trie­šu dra­ma­tur­ga Kar­la Šēn­he­ra lu­ga «Ra­ga­na» sa­rak­stī­ta 1914. ga­dā, tā iz­man­to­ta par pa­ma­tu arī ki­no­fil­mas sce­nā­ri­jiem. Tas ir stāsts par vī­ru un sie­vu, ku­ri pel­na lī­dzek­ļus, pār­do­dot kontra­ban­das pre­ces. Pie vi­ņiem ie­ro­das jauns ro­bež­sargs, lai abus at­mas­ko­tu. Pa­ma­zām vi­si trīs tiek ie­rau­ti pos­to­šā kais­lī­bu vir­pu­lī, no ku­ra iz­kļūt vairs nav ie­spē­jams. Ne vel­ti arī jaun­o Lie­pā­jas te­āt­ra iz­rā­di re­ži­sors jau rak­stu­ro­jis kā kais­lī­bas sen­lai­ku ga­rā. «Mēs vi­si zi­nām, ka ar la­biem no­do­miem bru­ģēts ceļš uz el­li. Arī šis ma­te­ri­āls mo­di­na slēp­tas dzi­ņas, par ku­ru ek­sis­ten­ci pa­šam rei­zēm nav pat no­jaus­mas. Va­ram do­māt, ka vi­si esam tā­di ļo­ti kār­tī­gi un la­bi, bet mū­sos ir arī tas mel­nais un ne­zi­nā­mais. Ne­jaušs no­ti­kums var pēk­šņi iz­mai­nīt te­vi kā cil­vē­ku, pa­mo­di­nāt kais­lī­bu vul­kā­nu. Pie­ļau­ju, arī ar ma­ni daudz kas var no­tikt. Ja tik­tu ap­drau­dē­ti ma­ni bēr­ni, ie­spē­jams, ma­nī va­rē­tu pa­rā­dī­ties pat slep­kav­nie­cis­kas tiek­smes,» »VZ« dros­mī­gi at­zīst Lie­pā­jas te­āt­ra ak­tri­se Ine­se Ku­čin­ska.

Bēr­nu ba­ro pa­bries­mī­gā gri­mā

Ģi­me­nei ak­tri­ses dzī­vē ir ļo­ti lie­la no­zī­me. Ku­čin­ska ir ne ti­kai ta­lan­tī­ga ak­tri­se, bet arī at­rak­tī­va četr­u bēr­nu mā­mi­ņa. «Jā, man ir pa­vei­cies būt gan ak­tri­sei, gan mam­mai, bet jā­at­zīs­tas, ka tas nav vieg­li. La­bi sa­pro­tu tās sie­vie­tes, ku­ras bai­dās no pār­mai­ņām sa­vā dzī­vē, dzem­dē­jot bēr­nu. Tā ir mil­zī­ga at­bil­dī­ba vi­su dzī­vi, bet dro­ši va­ru teikt, ka, pār­va­rot šīs bai­les un ne­zi­ņu, ar mums no­tiek skais­tā­kais, kas var no­tikt ar sie­vie­ti. Tā ir sie­vie­tes gal­ve­nā sū­tī­ba. Un nav sva­rī­gi, vai vi­ņa ir ak­tri­se vai mi­nis­tre. Es­mu lai­mī­ga arī par to, ka man vien­mēr ir bi­jis vī­ra at­balsts. Plā­nots man ir ti­kai viens bērns, pā­rē­jie ir nā­ku­ši kā liels pār­stei­gums, kas pir­ma­jā brī­dī pat iz­sit no līdz­sva­ra un vieš uz­trau­ku­mu – kā ta­gad ar vi­su tik­sim ga­lā, ta­ču vi­su var pa­gūt. Vi­sus sa­vus bēr­nus es­mu ar krū­ti ba­ro­ju­si līdz ga­da ve­cu­mam,» ar aiz­rau­tī­bu stās­ta Ku­čin­ska un at­zīst, ka vi­ņai nā­cies ba­rot bēr­nu ar krū­ti arī vi­sai pa­bries­mī­gā Mel­nās mā­tes gri­mā. «Viņš gan ļo­ti pār­steig­ti ska­tī­jās – kas tā tā­da? – bet ēda lab­prāt.» Ak­tri­se at­gā­di­na, ka kat­rai sie­vie­tei ne­va­jag aiz­mirst lai­ku pa lai­kam at­pūs­ties un tad jau viss esot kār­tī­bā. Vi­ņai pa­šai at­jau­no­ties vis­la­bāk pa­līdz vi­des mai­ņa.

Rei­zēm va­jag le­dai­na ūdens šal­ti

Ku­čin­ska at­zīst, ka diez vai ko ci­tu sa­vā dzī­vē mā­cē­tu da­rīt tik la­bi kā spē­lēt te­āt­ri, bet uz brī­di aiz­sap­ņo­jas – ja bū­tu brī­va un ba­gā­ta, gri­bē­tos kā­du lai­ku pa­ce­ļot. «Ma­ni aiz­rauj va­lo­das un ci­tu tau­tu kul­tū­ra. Lab­prāt kād­reiz ar lie­lu dži­pu pa­ce­ļo­tu pa tuks­ne­si un nak­šņo­tu bū­de­lēs, ku­rās nav ūdens. Man gri­bas ci­tu pie­re­dzi, tas ir tā­pat kā uz­kāpt kal­nā un uz ie­ras­to pa­rau­dzī­ties no ci­ta skat­pun­kta. Ta­ču sāk­tu es dro­ši vien ar no­piet­nu an­gļu va­lo­das ap­gu­vi. Tā ir uni­ver­sā­la un ļauj sa­pras­ties daudz­viet pa­sau­lē,» stās­ta ak­tri­se.

Ta­ču, arī dzī­vo­jot Lie­pā­jā, vi­ņa at­rod ie­spē­jas se­vi uz­mun­dri­nāt. Jau ses­to ga­du Ku­čin­ska vi­sa ga­da ga­ru­mā pel­das jū­rā. Va­sa­rā, pro­tams, bie­žāk, bet bez pel­des ne­pa­liek arī tik auk­stā zie­mā, kā­da tā ga­dī­ju­sies, pie­mē­ram, šī. «Tas ir tāds blie­ziens asins­va­diem! Ne­nor­māls ener­ģi­jas lā­diņš, kas tev pie­slēdz mil­zī­gas kos­mis­kās re­zer­ves. Pie­ņe­mu gan, ka tas ne­der kat­ram, bet ma­nam ner­vu ti­pam tas ir tie­ši lai­kā! Man va­jag rei­zēm da­būt le­dai­nu ūdens šal­ti, lai sa­vāk­tos,» stās­ta ak­tī­vā sie­vie­te. Pel­dē­ša­nai pie­vēr­sies arī vi­ņas vīrs Her­berts Lauk­šteins [Lie­pā­jas te­āt­ra di­rek­tors], un abi var to da­rīt ko­pā.

Ko­pā ar īs­ta­jiem

Uz kri­ti­ku Ku­čin­ska rau­gās no sa­va skat­pun­kta: «Tie kri­ti­ķi, ku­ru vie­dok­lī vērts ie­klau­sī­ties, Lat­vi­jā ir uz vie­nas ro­kas pirk­stiem sa­skai­tā­mi. Man bū­tis­kāks ir to cil­vē­ku vie­dok­lis, ku­ri ir ne­pa­star­pi­nā­ti sais­tī­ti ar dar­bu te­āt­rī, – re­ži­so­ri, augst­as rau­dzes ak­tie­ri. Vi­ņu vie­dok­lis ir sva­rī­gāks par sau­su ma­nas lo­mas, kas man pra­sī­ju­si svied­rus un var­būt pat asi­nis, iz­tir­zā­ju­mu. Es­mu sa­skā­ru­sies arī ar man bū­tis­kām re­cen­zi­jām, ku­ras ne­būt nav sla­vi­no­šas, bet tās man ir pa­lī­dzē­ju­šas pa­rau­dzī­ties uz lo­mu no ma­las un kļūt pro­fe­si­onā­li va­ro­šā­kai. Pro­tams, man nav vien­al­dzīgs kri­ti­ķu vie­dok­lis, bet es ba­ro­jos no ci­tiem avo­tiem.»

Tau­jā­ta par šāb­rī­ža sap­ņiem, ak­tri­se at­zīs­tas, ka gri­bē­tu kaut kur aiz­braukt, uz lai­ku no­mai­nīt vi­di, pa­pil­di­nāt spē­ka re­zer­ves un ve­se­lī­bas zi­ņā kļūt stip­rā­ka. «Ko vēl es va­rē­tu vē­lē­ties? Pat ne­zi­nu. Man ir la­bā­kie drau­gi pa­sau­lē, vien­rei­zē­ja ģi­me­ne un brī­niš­ķī­gi ko­lē­ģi. Ne­ko la­bā­ku ne­va­ru vē­lē­ties. Man ir iz­jū­ta, ka es­mu īs­ta­jā vie­tā un ko­pā ar īs­ta­jiem cil­vē­kiem,» re­zu­mē Ku­čin­ska.

Svarīgākais