VESELĪBA: Kas ir reimatoīdais artrīts?

– Vai tā ir aplama pieeja?

– Jā, jo pacients ir jāizmeklē, jāārstē un jāuzlabo viņa dzīves kvalitāte jebkurā vecumā. Nav pareizi, ka vecākiem ļaudīm un viņu sūdzībām, tajā skaitā arī saistībā ar reimatoīdo artrītu, netiek veltīta pietiekama uzmanība. Ārsti nav Dieva vietnieki Zemes virsū un noteicēji, cik ilgi cilvēkam jābūt veselam, cik ilgi viņš uzskatāms par jaunu vai vecu. Reimatoīdā artrīta diagnozi mēs nereti nosakām pacientiem 60, 70, 80 gadu vecumā – jā, šie slimnieki ir jāārstē mazliet citādi, jo viņiem ir arī citas slimības, bet pamatārstēšanas principi paliek. Pēc trim līdz sešiem mēnešiem viņi ir priecīgi, ka var atkal pastrādāt dārzā vai noturēt suni pie saites. Tas ir liels notikums.

– Dzirdēts, ka pusaudžiem, kuri sūdzas par locītavu sāpēm, pieaugušie atsaka – tas nekas, tu vienkārši audz...

– Bērniem var būt autoimūna slimība, ko sauc par juvenīlo idiopātisko artrītu, kas nav tas pats, kas reimatoīdais artrīts. To ārstē bērnu reimatologi, bet vēlāk pacients nonāk pieaugušo reimatologa aprūpē, jo šī slimība iet līdzi visu mūžu.

– Reimatoīdo artrītu, līdzīgi kā diabētu vai bronhiālo astmu, mēdz dēvēt par slimību, ar kuru jāsadzīvo. Cik laba sadzīvošana ir iespējama?

– Laikus diagnosticēts un ārstēts reimatoīdais artrīts nerada nekādas problēmas dzīves kvalitātei. Ja tas diagnosticēts vēlāk, mērķtiecīga ārstēšana nozīmē panākt, lai slimība atrastos remisijas fāzē. Remisija tiek definēta kā iekaisīgās slimības aktivitātes pazīmju un simptomu neesamība. Pacients nav vesels, jo viņam ir jālieto zāles, bet dzīves kvalitātei jābūt tik labai, cik vien tas iespējams; to panāk ar dažādiem ārstēšanas veidiem, fizikāliem un farmakoloģiskiem. Reimatoloģijā slimības aktivitātei ir noteikti rādītāji, kas regulāri jākontrolē. Reimatoīdais artrīts Latvijā tiek ārstēts atbilstoši Eiropas Pretreimatisma Līgas 

(EULAR – European League against rheumatism) un Latvijas Reimatologu asociācijas vadlīnijām. Bija grūti tās iesviest dzīvē, jo līdz tam izmantotās padomju reimatoloģijas skolas nostādnes bija atšķirīgas, tāpēc nācās visu apgūt pašiem, mācīt studentiem un rezidentiem – tas ir daudzu gadu darbs.

– Cik ir pacientu ar reimatoīdo artrītu, un kādas ir viņu slimības stadijas?

– To nevar pateikt, jo globāli, valsts finansēti pētījumi par pacientu skaitu ar sadalījumu pa diagnozēm (slimību epidemioloģija) Latvijā nav Veselības ministrijas un Finanšu ministrijas uzmanības lokā, arī pacientu reģistru nav. Teorētiski Eiropas valstīs ir 1% reimatoīdā artrīta pacientu no visiem iedzīvotājiem , tātad Latvijā vajadzētu būt ap 20 000 reimatoīdā artrīta pacientu. Mūsu aptaujātie ģimenes ārsti norāda, ka viņu praksēs ir līdz pieciem reimatoīdā artrīta pacientiem (bet vajadzētu būt vismaz 17 pacientiem). Tā kā ir 1200 šādu prakšu, maksimāli iznāk vismaz 6000 pacientu. Vai tiešām Latvijā ir labāka reimatoīdā artrīta pacientu aprūpe nekā Eiropas bagātākajās valstīs un strauji samazinājies šo pacientu skaits? Diezin vai. Kur tad ir pārējie pacienti ? Bet šis jautājums ir valsts kompetencē. Grūti saprast, kā vispār Latvijā var finansiāli plānot valsts apmaksātu studentu skaitu medicīnas fakultātēs, speciālistu (rezidentu) skaitu konkrētās disciplīnās šodien un nākotnē atbilstoši nepieciešamajam ārstu skaitam dažādās medicīnas specialitātēs, ko nosaka ES regulu prasības un daudzas citas pozīcijas, uz kā rēķina varētu ietaupīt daudz valsts līdzekļu.

– Vai Latvijā pietiek reimatologu?

– Nepietiek. Rīgā ir 14 reimatologu, kuri strādā klīniskajās slimnīcās, privātās struktūrās un daži – ģimenes ārstu doktorātos. Lauku doktorātos ir vairāki ģimenes ārsti, kuri kvalificējušies reimatoloģijā. Kopumā iznāk 0,7 reimatologi uz 100 000 iedzīvotāju. Lai būtu normāla šo pacientu aprūpe, vajadzētu pusotru līdz divus šādus speciālistus, taču valsts nepiešķir naudu jauno ārstu izglītošanai reimatoloģijā.

– Latvijas Reimatologu asociācija, cik zināms, izglīto arī ģimenes ārstus. Kā sokas šis darbs?

– Latvijas Reimatologu asociācijas un sponsoru atbalstīto Reimatologu skolu divu gadu laikā ir apmeklējuši 350 ģimenes ārsti, kuri to atzinīgi novērtējuši. Latvijas Reimatologu asociācija izveidojusi arī autoimūno artrītu agrīnās diagnostikas skrīninga jautājumus, kas palīdz ģimenes ārstiem mērķtiecīgi atlasīt pacientus reimatologa konsultācijai, jo ne jau visi cilvēki ar sāpēm kādā locītavā jāsūta pie reimatologa. Gribam veidot arī reimatoloģijas māsu apmācību.

– Ar ko reimatoloģijas māsa atšķiras no citām?

– Pasaulē reimatoloģijas māsām ir ļoti liela un atbildīga loma reimatisko pacientu izmeklēšanā. Viņu uzraudzībā veiktās pacientu pašnovērtēšanas skalas un jautājumi sniedz informāciju, uz ko pamatojas slimības aktivitātes novērtējums un ārsta lēmums medikamenta neefektivitātes gadījumos. Reimatoloģijas māsa sagatavo ārstam apkopotus datus, un viņš var, lieki netērējot laiku, darboties atbilstoši savai kompetencei. Māsa arī ir tā, kura veic pacientu izglītošanu. Pašlaik tam nav paredzēts ne māsiņas laiks, ne atalgojums. Arī reimatoloģijas māsu izglītošanai būtu jāatvēl valsts līdzekļi.

– Kurš šobrīd nodarbojas ar pacientu izglītošanu?

– Ārstam nav laika vizītē 15 minūtēs izskaidrot slimību, tāpēc esam ļoti daudz strādājuši, lai sagatavotu pacientiem materiālus, kurus viņi var mājās izlasīt, uzzināt, kāda ir prognoze, kāpēc regulāri jāapmeklē ārsts un jāpilda viņa norādījumi, kādi ir ārstēšanas mērķi, ko nozīmē dažādi izmeklējumu rādītāji, kādas blakusparādības var būt utt. Ar sponsoru atbalstu paredzēts izveidot pacientu akadēmiju, kur būs regulāras nodarbības, un, tās apmeklējot, dažs pacients varbūt zinās vairāk par savu slimību nekā ģimenes ārsts. Tas, ka pacienti lasa un mācās, ir ļoti svarīgi viņu līdzestībai.

– Pēdējā laikā mediķi bieži piemin šo vārdu – līdzestība. Ko tas nozīmē?

– Daži saka – nu kas tas par vārdu, ko es varu līdzēt, ja pats esmu tas, kuram vajag palīdzību? Līdzestība faktiski ir palīdzība pašam sev, precīzi izpildot ārstu norādījumus, un, ja mēs to pacientiem iemācīsim, tad arī ārstēšanās rezultāti būs labāki. Pirmām kārtām līdzestība nozīme to, ka pacients stāsta visas ar savu kaiti saistītās bēdas, reizēm svarīgas ir arī tās, kam it kā nav tieša sakara ar slimību. Līdzestība ietver uzticēšanos ārstam, viņa norādījumu izpildi, ieskaitot to, kādas zāles, cik ilgi un kā jālieto. Liela daļa pacientu, tikko viņiem kļūst labāk, visas zāles atmet, nevaicājot, vai tā drīkst, un pēc trim mēnešiem ir klāt, kad slimības process ir atkal paasinājies. Līdzestībā ļoti svarīga loma ir pacienta ģimenei un tās sniegtajam atbalstam, sevišķi runājot par gados visjaunākajiem un visvecākajiem pacientiem, kuru zāļu lietošanas kārtībai derētu pasekot līdzi. Jārunā arī par valsts līdzestību, nodrošinot pacientam medikamentus, kas ir standartizēti un akceptēti Eiropā.

– Kāda ir situācija ar medikamentu pieejamību reimatoīdā artrīta ārstēšanai?

– Pacienti jāsāk ārstēt tā, kā to paredz algoritms, tur ir zināmi medikamenti un ārsta māka salikt tos pareizās devās un attiecībās, noteikt, cik bieži jālieto papildu medikamenti. Te ļoti spilgti izpaužas pacienta individuālie novērošanas un ārstēšanas komponenti, ko mēs saucam par personalizētu medicīnu. Tā prasa laiku, jo vizītē daudz kas jānoskaidro. Ir pacienti, kuriem nepieciešami bioloģiskie slimību modificējošie medikamenti, kas veidoti uz bioloģisko būtņu – cilvēku un peļu – olbaltumiem. Tie ir ļoti dārgi.

Tomēr jāteic, ka no 2007. gada soli pa solim mums ir izdevies pārliecināt Nacionālo veselības dienestu, ka šie medikamenti ir vajadzīgi un tagad mums ir apmēram 500 pacientu, pieaugušo un bērnu ar dažādām reimatiskām slimībām, kuri tos saņem. Protams, vajadzētu vairāk, bet esmu pateicīga, ka šī sadarbība ir laba. Pacientiem, kuri saņem bioloģiskos medikamentus, ir jāapmeklē reimatologs četrreiz gadā, kas diemžēl nav paredzēts pastāvošajā kvotu sistēmā, tāpēc veidojas garas rindas pie reimatologa. Tieši tādēļ starptautiskajā reimatologu sabiedrībā valda uzskats, ka reimatologs ir reimatisko slimību pacienta ģimenes ārsts.

***

Latvijas Reimatologu asociācijas prezidente, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja, habilitētā medicīnas zinātņu doktore profesore Daina Andersone:

– Vislielāko sarūgtinājumu rada tie pacienti, kuri demonstrē cinisku līdzestības trūkumu – neierodas aptiekā pēc dārgajām zālēm un arī netur par vajadzīgu oficiāli par to informēt ārstu, jo esot labi tāpat, kaut gan citi pacienti gaida rindā, lai varētu dārgās zāles saņemt. Reizēm pacienti paši maina medikamenta devas un lietošanas biežumu, bet šāda pašdarbība var būt drauds pacienta dzīvībai.

Artrīta, tajā skaitā reimatoīdā artrīta, ārstēšana būs veiksmīga tikai tad, ja tajā dos ieguldījumu valsts, mediķi, pacienta ģimene, bet pacients sapratīs, ka visa šā procesa centrā ir viņš pats, viņa līdzestība un godaprāts.