Homeopātija. Ko par to saka nozares speciālists?

© f64

Ho­lis­tis­kā me­di­cī­na ne­ska­ta pa­cien­tu šau­ri – dak­te­rē­jot ti­kai sa­sir­gu­šo or­gā­nu, bet gan rau­ga to kā ve­se­lu­mu. Jau no­sau­ku­mā «ho­lis­tisks» ie­tverts vārds «ve­se­lums» (an­gļu va­lo­dā whole – ko­pums), uz­sver ārsts Jū­lijs Vol­gins, kurš jau ap­tu­ve­ni 20 ga­dus sa­vā prak­sē iz­man­to gan Rie­tu­mos dzi­mu­šo ho­me­opā­ti­ju, gan Aus­tru­mu me­di­cī­nā bal­stī­to Fol­la me­to­di. Viņš at­zīst – cil­vēks jo­pro­jām ir lie­la mīk­la, un at­mi­nē­ju­mu ne vien­mēr iz­do­das rast pat ļo­ti pie­re­dzē­ju­šam spe­ci­ālis­tam.

Jū­lijs Vol­gins, stu­dē­jot gi­ne­ko­lo­ģi­ju to­laik vēl Lat­vi­jas Me­di­cī­nas aka­dē­mi­jā, ie­in­te­re­sē­jies par aku­pun­ktū­ru, ko prak­sē to­laik jau iz­man­to­ja da­ži ār­sti. Uz­ma­nī­bu sais­tī­ju­si arī ho­me­opā­ti­ja, ku­rai Lat­vi­jā ir se­nas sak­nes – te­ju 200 ga­du (kad to ie­vie­sa vā­cu ārsts Sā­mu­els Hē­ne­ma­nis). «Tās bū­tī­bu iz­sa­ka šāds tei­ciens: līdz­īgu ār­stē ar līdz­īgu, pro­ti, tā bal­stās uz prin­ci­pu, ka ārst­nie­cī­bas lī­dzek­lis lie­lā de­vā iz­rai­sa tos pa­šus sli­mī­bas sim­pto­mus, ku­rus ma­zā de­vā ār­stē. Ho­me­opā­ti­jai nav sa­ka­ra ar tau­tas dzied­nie­cī­bu un mis­ti­cis­mu, tā ir skaid­ra un pre­cī­za me­di­cī­nas no­za­re,» uz­sver ārsts, pie­bil­stot, ka tas nav ne­kāds šar­la­tā­nisms – tā ir pie­rā­dī­ju­si sa­vu efek­ti­vi­tā­ti. Ja tā bū­tu vil­tus zi­nāt­ne, vai tā bū­tu gu­vu­si tā­du at­zi­nī­bu? Pat Liel­bri­tā­ni­jas ka­ra­lie­ne dod priekš­ro­ku šai ārst­nie­cī­bas me­to­dei. Arī Mā­te Te­rē­ze lie­to­ja ho­me­opā­tis­kās zā­les. Un par spī­ti vi­sam – pat pa­dom­ju ga­dos Lat­vi­jā bi­ja prak­ti­zē­jo­ši ār­sti ho­me­opā­ti, ti­kai vi­ņiem ne­bi­ja ofi­ci­āla sta­tu­sa. Šo­brīd gan tas viss no­tie­kot ju­ri­dis­ki pa­ma­to­ti kā ofi­ci­ālai ārst­nie­cis­kai spe­ci­ali­tā­tei. Ār­stu bied­rī­ba iz­sniedz ser­ti­fi­kā­tus: ir ek­sā­mens, ir re­ser­ti­fi­kā­ci­ja. Lai arī pa­lē­nām, to­mēr ko­pu­mā in­for­mā­ci­ja no­nāk līdz cil­vē­kiem, ar­vien lie­lāks spe­ci­ālis­tu loks daudz elas­tī­gāk iz­tu­ras pret jaun­ām me­to­dēm un ir ga­ta­vi pie­ņemt to, uz ko sa­vu­laik rau­dzī­jās ar lie­lu pie­sar­dzī­bu. «Daudz ko va­jag vien­kār­ši iz­skaid­rot, tad cil­vēks sa­prot, ka ne­kā­da šar­la­tā­nis­ma nav – ir dzi­ļi pa­ma­to­tas zi­nā­ša­nas. Pa­tie­sī­bā jau daudz ko vien­kār­ši šo­brīd ne­sa­pro­tam un to pa­lie­kam zem mis­ti­cis­ma un okul­tis­ma vār­da – pat stin­gri fi­zi­kā­las lie­tas. Kad iz­do­sies iz­skaid­rot, tad arī tas mūs ne­bie­dēs,» ir pār­lie­ci­nāts Jū­lijs Vol­gins.

Viņš pats ho­lis­tis­ka­jai jeb ne­tra­di­ci­onā­la­jai me­di­cī­nai tu­vo­jies so­li pa so­lim, jo sa­pra­tis, ka tra­di­ci­onā­lā me­di­cī­na ne­dod vi­sas at­bil­des. «Lai gan arī ta­gad tās ne­esa­mu sa­ņē­mis, jo cil­vē­ka or­ga­nisms ir ļo­ti sa­rež­ģī­ta sis­tē­ma, kas uz­dod daudz mīk­lu. Fak­tis­ki mēs zi­nām la­bi ja di­vus pro­cen­tus no tā vi­sa. It kā šķiet – ir ta­ču ta­gad tik daudz ie­kār­tu – gan to­mo­grā­fi, gan elek­tro­mag­nē­tis­kā re­zo­nan­se, bet tie ir ti­kai pa­lī­gi, ne­vis skaid­ru at­bil­žu snie­dzē­ji,» teic ārsts, at­zīs­tot, ka stu­di­ju ga­dos nav va­rē­jis ie­do­mā­ties, ka ho­me­opā­tis­kā ār­stē­ša­na ar Fol­la me­to­des kon­tro­li no in­te­re­ses ar lai­ku pār­augs par vi­ņa pa­mat­spe­ci­ali­tā­ti.

Ne­kā mis­tis­ka

Fol­la me­to­dei ir ap­tu­ve­ni 70 ga­du, un Lat­vi­jā tā ie­nā­ca vien 80. ga­du bei­gās. Ko tas īs­ti no­zī­mē? Vien­kār­ši skaid­ro­jot, sli­mī­bas no­teik­ša­nā tiek iz­man­to­ta ser­ti­fi­cē­ta apa­ra­tū­ra (tā, starp ci­tu, ir ra­žo­ta Lat­vi­jā), ar ku­ras pa­lī­dzī­bu tiek mē­rī­ta elek­tris­kā pre­tes­tī­ba aku­pun­ktū­ras pun­ktos. Ko­pu­mā to ir vai­rā­ki tūk­sto­ši, bet re­ālā prak­sē tiek pār­bau­dī­ti ap­tu­ve­ni simt, jo ar tiem pie­tiek di­ag­nos­ti­kai. Šie pun­kti ir sais­tī­ti ar or­gā­niem, tā­dē­jā­di ir ie­spē­jams ie­gūt in­for­mā­ci­ju par or­gā­nu stā­vok­li, no­sa­kot or­gā­na ak­ti­vi­tā­ti un ķer­me­ņa vā­jās vie­tas. Elek­tris­kā strā­va, kas nāk no or­gā­niem, iet caur šiem pun­ktiem, un im­pul­sa stip­rums rā­da kon­krē­tā or­gā­na stā­vok­li – jo pre­tes­tī­ba lie­lā­ka, jo vā­jāk tas fun­kci­onē. Un ot­rā­di – ja pre­tes­tī­ba ma­za, tad or­ga­nis­ma fun­kci­ja ir pa­aug­sti­nā­ta. Me­hā­nis­kā pun­ktu sti­mu­lā­ci­ja liek or­gā­nam strā­dāt slo­dzes ap­stāk­ļos – tā­dē­jā­di var no­teikt ne ti­kai tā paš­rei­zē­jo stā­vok­li, bet arī fun­kci­onā­lās re­zer­ves. Re­zul­tā­tu no­sa­ka Fol­la vie­nī­bās – no nul­les līdz sim­tam. Nor­ma ir pa vi­du. Skait­ļi virs tā rā­da ie­kai­su­ma pa­kā­pi, bet zem tā – de­ģe­ne­rā­ci­ju. Ko­pu­mā jeb­ku­rai sli­mī­bai ir se­šas pa­kā­pes, un tās ie­tek­mi sā­kam sa­just vien ap piekt­o vai ses­to sta­di­ju, pa­cie­tī­gi skaid­ro Jū­lijs Vol­gins. Ja paš­reiz var­būt iz­ska­tās, ka ķer­me­ņa vai or­gā­na fun­kci­jas strā­dā la­bi, tad tas ir ti­kai mie­ra stā­vok­lī. Pie­mē­ram, sirds dar­bo­jas nor­mā­li, un arī kar­dio­gram­ma ne­kā­das pa­to­lo­ģi­jas ne­uz­rā­da, bet sim­pto­mā­ti­ka to­mēr ir aiz­do­mī­ga. «Ko tad da­rām? Past­ip­ri­nām fi­zis­ko slo­dzi, un uz­reiz kļūst skaidrs, kad uz­rā­dās pa­to­lo­ģis­kas at­kā­pes no nor­mas. Mēs to pa­šu slo­dzi do­dam, sti­mu­lē­jot kon­krē­tus pun­ktus.» Tas pats var būt ar ak­nām – ana­lī­zes (tās pa­ras­ti no­dod mie­ra stā­vok­lī) var būt te­ju ide­ālas, ta­ču slo­dzes ap­stāk­ļos iz­rā­dās, ka ener­ģi­jas re­zer­ves ir zem­as, un tas var būt par ie­mes­lu sli­mī­bas prog­re­sē­ša­nai, jo ak­nas ir or­gāns – ener­ģi­jas ra­žo­tājs, kas at­bild par daudz ko – par viel­mai­ņu, par ho­les­te­rī­nu, par lo­cī­ta­vām, par de­tok­si­kā­ci­ju, par ve­no­zās sis­tē­mas dar­bī­bu, arī par gre­mo­ša­nas fun­kci­jām. Lai pre­ci­zē­tu, kas īs­ti kaiš, pa­pil­dus tiek iz­man­to­ti arī tes­ta pre­pa­rā­ti.

Apa­ra­tū­ra gan pa­rā­da ti­kai elek­tris­kās pre­tes­tī­bas lie­lu­mu, ta­ču ne­at­šif­rē sli­mī­bu. «Tā­lā­kais jau ir ār­sta darbs: ma­nas zi­nā­ša­nas un pie­re­dze,» uz­sver Jū­lijs Vol­gins, pie­bil­stot, ka tie­ši pie­re­dze ir sva­rī­gā­kā kom­po­nen­te. Tā­pēc ve­cā­ki ār­sti ne­re­ti strā­dā­jot efek­tī­vāk ne­kā jaun­ie, kam var­būt zi­nā­ša­nu ap­joms ir pat lie­lāks ne­kā ko­lē­ģiem ar stā­žu. Pie­re­dzē­jis dak­te­ris ne­at­ka­rī­gi no spe­ci­ali­tā­tes, pa­cien­tam ie­nā­kot, bie­ži vien jau pēc iz­ska­ta un gai­tas va­rēs pa­teikt, kā­das pro­blē­mas vi­ņam ir. Arī pa­cien­ta ķer­me­ņa kon­sti­tū­ci­ja daudz ko pa­teiks priekš­ā.

«Var būt tā, ka cil­vē­kam ir it kā vai­rā­kas sli­mī­bas, bet cē­lo­nis tām var būt viens – ti­kai ar des­mit sim­pto­miem. Tas uz­reiz ob­li­gā­ti nav jā­no­vērš ar ho­me­opā­ti­ju vai aku­pun­ktū­ru, vis­pirms jā­sap­rot, kas no­tiek ar pa­cien­ta or­ga­nis­mu. Ja mēs at­ro­dam tā vā­jā­kās vie­tas, tad mums ir ce­rī­ba pa­lī­dzēt,» sa­ka ho­me­opāts, pie­bil­stot, ka Fol­la me­to­de ir uni­kā­la ar to, ka tā sa­vie­no Aus­tru­mu un Rie­tu­mu me­di­cī­nu. Ta­ču to var sa­vie­not arī ar Eiro­pas tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu – ār­stē­ša­nā iz­man­to­jot ne­vis ho­me­opā­tis­kās, bet far­ma­ko­lo­ģis­kās zā­les. «Gri­bu uz­svērt, ka ho­me­opā­ti­jā pa­cien­tiem ar vie­nu un to pa­šu di­ag­no­zi būs at­šķi­rī­gas zā­les, jo tai var būt da­žā­di ie­mes­li,» no­rā­da ārsts. Gas­trī­ta cē­lo­nis var būt ne­pa­rei­za pār­ti­kas pro­duk­tu lie­to­ša­na, ner­vu sis­tē­mas pro­blē­mas vai žults ce­ļu pa­to­lo­ģi­jas. Tā var būt arī in­fek­ci­ja. Tā­tad zā­les kat­ram pa­cien­tam būs at­šķi­rī­gas un arī de­va būs ci­ta. Di­ag­nos­ti­kas lai­kā tiek at­rasts la­bā­kais va­ri­ants un in­di­vi­du­āli iz­strā­dā­ta re­cep­tū­ra (ne­pie­cie­ša­mie pre­pa­rā­ti). Vien­kār­šā­kos ga­dī­ju­mos tiek ie­teik­ti vi­ta­mī­ni vai ho­me­opā­tis­kie lī­dzek­ļi, sa­rež­ģī­tā­kās rei­zēs – arī re­cep­šu me­di­ka­men­ti. «Teh­no­lo­ģi­ja ļauj pie­dā­vāt ne ti­kai pie­mē­ro­tā­kos pre­pa­rā­tus, bet arī ņemt vē­rā da­žā­das ie­tek­mes, pie­mē­ram, kā uz cil­vē­ku ie­dar­bo­jas da­tors, mo­bi­lais tele­fons, ra­dio­viļ­ņi vai arī pār­ti­kas pro­duk­ti,» teic Jū­lijs Vol­gins.

Mek­lē at­bil­des

Viņš gan ne­ap­gal­vo, ka var tikt ga­lā ar vi­sām sli­mī­bām. Viņš ne­ņem­tos ār­stēt da­žā­du at­ka­rī­bu pār­ņem­tos: «Strā­dā­jot ar šo me­to­di, ne­va­ru būt psiho­logs vai nar­ko­logs un no­vērst šā­da vei­da pro­blē­mas. Tur la­bāk pa­lī­dzēs pie­re­dzē­jis spe­ci­ālists.» Jā, daudz ko var ie­mā­cī­ties, to­mēr mē­ģi­nāt ap­tvert vi­su nav ie­spē­jams. Ta­ču jā­mā­cās tie­šām ir vi­su lai­ku, jo prak­sē nā­kas sa­stap­ties ar sa­rež­ģī­tām di­ag­no­zēm, un ir pa­cien­ti, ku­riem ārsts spēj ti­kai da­ļē­ji vai pat ne­spēj pa­lī­dzēt, tā­pēc slīgt paš­ap­mie­ri­nā­tī­bā nav lai­ka. «Ne­re­ti ar cil­vē­ku ir kā ar ma­šī­nu – tu re­dzi, ka kaut kas nav tā, bet ne­va­ri at­rast īs­to vie­tu. Ma­šī­na ir daudz pār­ska­tā­mā­ka ne­kā cil­vēks, jo tā ir iz­jau­ca­ma un sa­lie­ka­ma, de­ta­ļas no­mai­nā­mas, shē­mas vi­sas priekš­ā, ta­ču tas ne­ga­ran­tē, ka pēc re­mont­a tā ies bez ķer­ša­nās.»

Tas gan vien­lai­kus esot iz­ai­ci­nā­jums – at­rast lī­dzek­ļus, ar ku­riem tikt ga­lā ar sli­mī­bām, ku­ras ne­pa­do­das ār­stē­ša­nai. Tas dzen uz priekš­u – jo ne­esot iz­vē­les. «Es ne­drīk­stu no­laist ro­kas, tā­pēc mek­lē­ju at­bil­des li­te­ra­tū­rā. Tie­kos un ru­nā­jos arī ar Ho­lis­tis­kās me­di­cī­nas aso­ci­āci­jas bied­riem – un jo īpa­ši ar Fol­la sek­ci­jas da­līb­nie­kiem ik­mē­ne­ša sē­dēs, kur ap­sprie­žam jau­nu­mus, jo kāds vien­mēr ir bi­jis kur­sos vai ti­cies ar ār­zem­ju ko­lē­ģiem.»

Vai­cāts, vai pie­krīt tam, ka dau­dzas kai­tes ro­das «no ner­viem», viņš at­bild, ka tie­sa gan: tie ir liels pro­vo­ka­tors sli­mī­bu cē­lo­ņiem. Stre­sa si­tu­āci­jās sa­asi­nās ve­se­lī­bas pro­blē­mas, no­rā­dot uz vā­ja­jām vie­tām or­ga­nis­mā. Pro­tams, viņš mē­ģi­not pa­cien­tam ie­teikt mai­nīt kā­dus pa­ra­du­mus, ne ti­kai iz­rak­stīt zā­les. To­mēr cil­vē­kam ir grū­ti ko­ri­ģēt sa­vus uz­ve­dī­bas mo­de­ļus. Tā­pēc tas, vai viņš ņems pa­do­mus vē­rā, ir at­ka­rīgs no kat­ra gri­bas­spē­ka. Pa­tie­sī­bā jau vi­si zi­not vien­kār­šās pa­tie­sī­bas, ar ko va­ja­dzē­tu sākt: ne­pār­ēs­ties, bau­dīt sa­ba­lan­sē­tu pār­ti­ku, ne­dzert sin­tē­tis­kos un pār­sal­di­nā­tos dzē­rie­nus un al­ko­ho­lu, ne­smē­ķēt, vai­rāk kus­tē­ties. Zi­nāt gan zi­na, ta­ču – cik to liks lie­tā? Jū­lijs Vol­gins ie­vē­ro­jis, ka ho­me­opā­ti­ja bie­ži vien pa­līdz mai­nī­ties. Kad or­ga­nis­mā sā­kas ārst­nie­cis­ki pro­ce­si, cil­vēks pats brī­nās, ka pēk­šņi no­me­tis smē­ķē­ša­nu, sā­cis no­dar­bo­ties ar spor­tu. «Div­des­mit ga­du ne­ko ne­da­rī­ja, bet sā­ka lie­tot pre­pa­rā­tus, un, skat – tā­das iz­mai­ņas! Kā­pēc ne pirms tam? Kaut kas sa­kār­to­jas tā, ka pa­velk līdz­i arī pā­rē­jo uz­ve­dī­bu,» uz­ska­ta ho­me­opāts.

Dau­dzi mek­lē vei­du, kā uz­la­bot, kā ta­gad mēdz teikt, sa­vu dzī­ves kva­li­tā­ti. Ce­ļi uz piln­vei­do­ša­nos un ār­stē­ša­nos ir da­žā­di, un pa­teikt vie­nu – pa­rei­zo – nav ie­spē­jams. Pie­mē­ram, var ap­mek­lēt jo­gas no­dar­bī­bas, kas ta­gad kļūst ar­vien po­pu­lā­rā­kas. Var skriet, dzie­dāt, nū­jot. Var mek­lēt at­bil­des as­tro­lo­ģi­jā. «Es pats par to ne­in­te­re­sē­jos, bet arī ne­no­lie­dzu. No­liegt ir vis­vieg­lā­kais – īpa­ši tad, ja ne­ko par to ne­zi­ni. Iz­pē­ti, no­skaid­ro un tad sa­ki – nē,» sa­ka Jū­lijs Vol­gins. Viņš la­sot da­žā­du li­te­ra­tū­ru, tos­tarp Aus­tru­mu, jo – lai sa­ņem­tu at­bil­des, no­der da­žā­di avo­ti.

Pro­blē­mu sā­kums jau bēr­nī­bā

Dak­te­ris at­zīst, ka lie­lā­ko­ties pie vi­ņa nāk pa­cien­ti ar no­piet­nām sli­mī­bām – dau­dzi iz­gā­ju­ši ve­se­lu rin­du tra­di­ci­onā­lās me­di­cī­nas spe­ci­ālis­tu, mek­lē­jot, kas var pa­lī­dzēt iz­ār­stē­ties. Ta­ču ir tā­di, kas ir orien­tē­ti uz ho­lis­tis­ko me­di­cī­nu un iz­man­to tās me­to­des. Kād­reiz gal­ve­nais kon­tin­gents bi­jis vi­dē­ja ve­cu­ma sie­vie­tes un se­ni­ori, bet ta­gad sā­ku­ši nākt arī vī­rie­ši, kas gan ko­pu­mā ir diez­gan kūt­ri ār­sta ap­mek­lē­tā­ji. Ja to­mēr vi­ņi to da­rot, tad grib tū­lī­tē­ju efek­tu. Pē­dē­jā lai­kā uz pie­ņem­ša­nu nā­kot arī dau­dzi jaun­ie­ši, jo ir sa­pra­tu­ši, ka ve­se­lī­ba ir jā­stip­ri­na, jā­re­aģē uz pir­ma­jiem sim­pto­miem, ne­vis jā­gai­da, kad sli­mī­ba kļūst hro­nis­ka. Pa­tie­sī­bā jau dau­dzas pro­blē­mas ie­zī­mē­jas ag­rā bēr­nī­bā, ta­ču ne vien­mēr tās pro­tam at­šif­rēt. Ho­me­opāts skaid­ro: ja ma­zot­nē bi­ju­šas bie­žas an­gī­nas, tad tās ir pirm­ās pa­zī­mes, ka vē­lāk būs sa­rež­ģī­ju­mi ar ak­nām un to fun­kci­jām – žults­ak­me­ņi, lo­cī­ta­vu pro­blē­mas, va­ri­ko­zas vē­nas, ho­les­te­rīns, he­mo­ro­īdi. Ja sa­vu­kārt ir jā­mo­kās ar hai­mo­rī­tiem, tad būs li­ga ar kuņ­ģi un aiz­kuņ­ģa dzie­dze­ri. Tā­tad, ja 50 ga­dos ir ve­sels sli­mī­bu kom­plekss, tad tas sā­cis krā­ties ne­vis pirms pār­is ga­diem, bet vis­maz 40. Vai tā­dā ga­dī­ju­mā var tapt ve­sels mē­ne­ša lai­kā? Būs jā­vel­tī kriet­nas pū­les, lai iz­ār­stē­tos un uz­la­bo­tu or­gā­nu fun­kci­jas.

Jū­lijs Vol­gins at­gā­di­na, ka bēr­nu jau ma­zot­nē va­ja­dzē­tu at­vest pie ho­me­opā­ta, lai sa­ves­tu kār­tī­bā or­ga­nis­mu. Tas ir tā­pat kā pie as­tro­lo­ga – lai no­skaid­ro­tu at­va­ses ga­ra do­tī­bas, ta­lan­tus. Ce­ļu va­jag sākt vei­dot un no­glu­di­nāt pēc ie­spē­jas ag­rāk, jo tas ļaus no­dzī­vot kva­li­ta­tī­vā­ku mū­žu. «Ja ma­zot­nē jau at­ra­dī­siet vā­jos pun­ktus, tad tos va­rēs lai­kus stip­ri­nāt. Ne­va­ja­dzēs arī tē­rēt tik lie­las nau­das sum­mas, lai tik­tu pie ve­se­lī­bas. Pie­mē­ram, bēr­nī­bā va­jag ļo­ti pie­vērst uz­ma­nī­bu gre­mo­ša­nai. Jo var teikt, ka imu­ni­tā­te vei­do­jas vē­de­ra do­bu­mā. Dau­dziem bēr­niem bie­ži žults ce­ļi strā­dā ne īpa­ši la­bi – or­ga­nis­mā ne­uz­sū­cas at­bil­sto­šas vie­las un vei­do­jas ne­piln­vēr­tī­ga imu­ni­tā­te. No tā tā­lāk ro­das aler­ģi­jas, aug­šē­jo el­po­ša­nas ce­ļu sli­mī­bas. Ļo­ti rets ir sa­li­kums: bie­ži hai­mo­rī­ti un pil­nī­gi ve­sels vē­ders. Tā­pēc vien­mēr cen­šos no­skaid­rot, kā strā­dā gre­mo­ša­nas trakts, ku­rus pro­duk­tus bērns ēd un ku­rus – ne. Ne­re­ti bērns ir ļo­ti iz­vē­līgs – ne­ēd zi­vis un ga­ļu. Kā­pēc? Jo ne­var sa­gre­mot. Ma­za­jiem ir ļo­ti la­ba paš­re­gu­lā­ci­ja, un vi­ņi at­sa­kās ēst to, ar ko ne­tiek ga­lā. Tā kā viņš ne­uz­ņem piln­vēr­tī­gu ba­rī­bu, ir skaidrs, ka turp­māk būs pro­blē­mas ar imu­ni­tā­ti. Gri­bu teikt, ka dau­dziem trūkst vai ir pa­ze­mi­nāts D vi­ta­mī­na lī­me­nis – tas ir ļo­ti bīs­ta­mi, jo šīs kom­po­nents ir sva­rīgs kau­liem un ner­vu sis­tē­mai,» par sa­ka­rī­bām, kas vei­do­jas bēr­nī­bā, stās­ta ārsts.

Dak­te­ris ap­lie­ci­na: pil­nī­gi ve­se­lu pa­cien­tu nav nā­cies pār­bau­dīt, kat­ram ir sa­vas vā­jās vie­tas. Pat cil­vē­kam, kas var būt klī­nis­ki pil­nī­gi ve­sels un jus­ties la­bi. «Te bū­tu ru­na par pro­fi­lak­si – stip­ri­nāt vie­tas, kas ir po­ten­ci­āli vā­jā­kas. Tad var pa­lī­dzēt ar zā­lēm, vi­ta­mī­niem, lai, kļūs­tot ve­cā­kam, kad or­gā­ni sāk strā­dāt ar pār­slo­dzi, var vi­sas pro­blē­mas mi­ni­mi­zēt. Man bi­ja 92 ga­dus ve­ca pa­cien­te, ku­rai sū­dzī­bu prak­tis­ki ne­bi­ja – vien ne­daudz sā­pē­ja mu­gu­ra. Tas no­zī­mē, ka cil­vēks spē­jis or­ga­nis­mu no­tu­rēt līdz­sva­rā. Viņš jū­tas kom­for­tab­li – lūk, tā bū­tu jā­būt.»

Lai to pa­nāk­tu, va­jag pa­nākt līdz­sva­ru arī do­mā­ša­nā – pie kat­ra sī­ku­ma prast ne­ie­krist emo­ci­onā­lās bed­rēs. Ārsts pa­smīn, ka mēs esam vār­du «stress» pār­vēr­tu­ši par bu­bu­li. Pa­tie­sī­bā mūs­die­nās tas ir daudz ma­zāks ne­kā ie­priek­šē­jām pa­au­dzēm. Ko lai sa­kot tie, kas pār­cie­tu­ši ka­rus, iz­sū­tī­ša­nas, va­jā­ša­nas? Ne­maz ne­ru­nā­jot par vi­dus­lai­kiem, kad cil­vē­ku dzī­ve bi­ja tie­šām bries­mu pil­na, mū­ža ga­rums smiek­lī­gi mazs un kat­ra nie­cī­gā­kā sli­mī­ba va­rē­ja kļūt lik­te­nī­ga. Ta­gad ti­kai dzī­vot un dzī­vot! Ir ie­spē­jas re­ali­zē­ties, mā­cī­ties, strā­dāt, ce­ļot. Ir tik daudz ie­rī­ču, kas at­vieg­lo dzī­vi. «Īs­te­nī­bā mums ne­pie­tiek stre­sa, tā­pēc tas tiek māk­slī­gi uz­ku­ri­nāts. Ska­tie­ties, cik daudz tele­vī­zi­jā ir asa si­že­ta, šaus­mu un pie­dzī­vo­ju­mu fil­mu. Cil­vē­ki ska­tās tās, un tas no­zī­mē, ka stre­sa ne­pie­tiek. Pā­rāk la­bi dzī­vo­jam,» kon­sta­tē Jū­lijs Vol­gins.

Fol­la me­to­de

*Fol­la me­to­di, kas no­sauk­ta dok­to­ra Rein­hol­da Fol­la vār­dā, sā­ka lie­tot prak­sē Rie­tum­vā­ci­jā 50.ga­dos, bet Lat­vi­jā – 80. ga­du bei­gās. Rein­holds Folls ie­gu­va augs­tus ap­bal­vo­ju­mus, arī Va­ti­kā­na zel­ta me­da­ļu par no­pel­niem cil­vē­ces la­bā.

* Rein­hol­da Fol­la me­to­di Lat­vi­jas Ve­se­lī­bas aiz­sar­dzī­bas de­par­ta­ments ie­kļā­va me­di­cī­nis­ko spe­ci­ali­tā­šu re­ģis­trā 1992. ga­dā.

* Šī me­to­de ļauj no­teikt ner­vu sis­tē­mas, iek­šē­jo or­gā­nu stā­vok­li; pa­to­lo­ģis­kos pro­ce­sus; aler­ģi­ju, akū­tas un hro­nis­kas in­fek­ci­jas avo­tus, imu­ni­tā­tes trau­cē­ju­mus; iz­mai­ņas ve­ģe­ta­tī­va­jā ner­vu sis­tē­mā; me­di­ka­men­tu, arī plom­bu un pro­tē­žu ie­tek­mi uz or­ga­nis­mu. Tā pa­līdz no­teikt ne ti­kai pār­ti­kas pro­duk­tu ie­tek­mi, arī ro­tas­lie­tu, me­tā­lu, dārg­lie­tu, pulk­ste­ņa, par­fi­mē­ri­jas, kos­mē­ti­kas, ār­ējās vi­des fak­to­ru ie­tek­mi uz kon­krē­to cil­vē­ku.

*

AS­TRO­LO­ĢIS­KA REP­LI­KA

Sla­ve­nais Krie­vi­jas as­tro­logs un dau­dzu Lat­vi­jas as­tro­lo­gu sko­lo­tājs Mi­hails Le­vins tei­cis:

– Nav pre­cī­zas di­ag­nos­ti­kas me­to­des, iz­man­to­jot as­tro­lo­ģi­ju. Pēc as­tro­lo­ģis­kās kar­tes jūs va­rat no­teikt ie­spē­ja­mās sli­mī­bas ten­den­ces un vis­pā­rē­jo rak­stu­ro­ju­mu, bet pre­cī­zu di­ag­no­zi diez vai iz­do­sies no­teikt. Mūs­die­nu me­di­cī­na «strā­dā» ar or­gā­niem un sis­tē­mām, sa­vu­kārt as­tro­lo­ģis­kā pie­eja ir at­šķi­rī­ga, un tai tu­vā­ka ir Ķī­nas me­di­cī­na. Tā­pat arī as­tro­lo­ģi­jai tu­va ir ho­me­opā­ti­ja – pēc bū­tī­bas tā arī ap­lū­ko cil­vē­ku kā vie­no­tu ve­se­lu­mu.

(No lek­ci­jas «Me­di­cī­nis­kā as­tro­lo­ģi­ja», 2004.)

Veselība

Ik gadu 29. septembrī tiek atzīmēta Pasaules sirds diena, pievēršot īpašu uzmanību sirds slimību profilakses lielajai nozīmei. Viens no būtiskākajiem sirds veselības faktoriem ir savlaicīga vēršanās pie speciālista, pārbaužu veikšana un pacienta līdzestība.

Svarīgākais