Onkoloģisko saslimšanu diagnosticēšanai un ārstēšanai šogad papildus piešķirti vairāk nekā 12 miljoni eiro, tomēr, neraugoties uz akūtu naudas trūkumu medicīnā, no šīs summas līdz gada beigām paliks neiztērēti vismaz trīs miljoni eiro. To apliecina Veselības ministrija. Tajā pašā laikā vēža pacientiem joprojām ir ļoti ierobežotas iespējas saņemt modernu ķīmijterapiju.
«Mūsu pacienti ilgus gadus ir cietuši no nepilnīgas ārstēšanas, tāpēc es uzskatu, ka papildu finansējums ir jānovirza onkoloģisko medikamentu kompensēšanai. Cik ilgi vēl mēs to lūgsim, cik ilgi mēs rādīsim neapstrīdamus datus par šo medikamentu izmantošanu vēža ārstēšanā, kas pasaulē vairs nav inovatīva ārstēšana, bet iekļauta pamata vadlīnijās,» uzsver onkoloģe-ķīmijterapeite, Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Gunta Purkalne.
Zaļais koridors bremzējas
Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijā šonedēļ tika diskutēts jautājums par 2017. gadā onkoloģijai piešķirtā finansējuma izlietojumu un par finansējuma piešķiršanu 2018. gadā Onkoloģijas plāna 2017-2020 īstenošanai. Kopumā šogad onkoloģijai no Eiropas Komisijas atļautās budžeta deficīta atkāpes papildus piešķirti 12,3 miljoni eiro ar norādi, kādiem mērķiem šī nauda izlietojama: ļaundabīgo audzēju diagnostikai, speciālistu konsultācijām, pacientu ambulatorai un stacionārai ārstēšanai, kā arī kompensējamiem onkoloģiskiem medikamentiem. Veselības ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Daina Mūrmane-Umbraško stāsta, ka gan papildus piešķirtā finansējuma, gan šāgada pavasarī apstiprinātā onkoloģijas plāna mērķis ir panākt situāciju, kad vēzis tiek diagnosticēts pēc iespējas agrāk un pēc iespējas agrīnā saslimšanas stadijā.
«Situācijas analīze liecina, ka viss tomēr neiet, kā plānots, un vispirms tas jāsaka par primāro ļaundabīgo audzēju diagnostiku, līdz ar to bremzējas arī sekundārā diagnostika un ārstēšana,» norāda D. Mūrmane-Umbraško, «esam spēruši jau pirmos soļus, lai situāciju mainītu, piemēram, pārrunas ar ģimenes ārstiem, kāpēc tik kūtri ģimenes ārsti izmanto zaļo koridoru. Sarunā ar konkrētiem ārstiem atklājas, ka ne visi ģimenes ārsti ir gatavi pateikt, ka pacientam ir vēzis, tāpēc visbiežāk nosūta pie speciālista, bet tas ir garāks ceļš līdz skaidras diagnozes uzstādīšanai. Tāpat pastāv arī noteiktas tradīcijas, piemēram, daudzas sievietes izvēlas iet primāri pie ginekologa, kas ir tiešās pieejamības speciālists, un tieši viņš nosaka diagnozi, taču tas vairs nav zaļajā koridorā. Iespējams, nākotnē būtu jānoteic, ka arī speciālisti varētu pacientu sūtīt uz pārbaudēm, izmantojot zaļo koridoru, bet mēs nevēlamies, lai pacientam kļūtu arvien mazāk iemeslu iet pie ģimenes ārsta.» Veselības ministrija arī atklājusi, ka «grēko» slimnīcas, neizmantojot ambulatoros izmeklējumus pacientam, kas atnācis uz pieņemšanu, bet ievieto cilvēku stacionārā un tad veic pārbaudes. «Jā, pacienti atbraukuši no tālienes, viņus ievieto slimnīcā, tomēr tas ir diskutējams jautājums no lietderīgas līdzekļu izmantošanas viedokļa,» spriež speciāliste.
Nauda ir, naudas nav
No papildu pieejamās naudas 4,1 miljons eiro tika novirzīts kompensējamiem medikamentiem onkoloģijā, un, pēc Veselības ministrijas datiem, septembrī tas jau ir izlietots pilnībā, taču tajā pašā laikā no 12 miljoniem eiro nav un līdz gada beigām netiks izlietoti vismaz trīs miljoni eiro. Mediķi, pacientu organizācijas un Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāti jautā: vai naudu, kas, visticamāk, netiks izlietota, bet ir paredzēta onkoloģijas jomai, būtu iespējams novirzīt citas akūtas problēmas risināšanai, proti, kompensējamiem medikamentiem. Veselības ministrijas pārstāvji uz vairākkārtējiem onkologu ieteikumiem un pacientu jautājumiem skaidru atbildi nesniedza.
Taču pamats bažām ir nopietns. No vienas puses, Veselības ministrija vēlas, lai onkoloģiskās saslimšanas diagnosticētu savlaicīgi, lai audzēju atklātu pirmajā vai otrajā saslimšanas stadijā, kad iespējas pilnībā izārstēt pacientu ir pietiekami augstas, taču inovatīviem, moderniem medikamentiem naudas nepietiek, ar lielām grūtībām notiek sarunas par kāda moderna ķīmijterapijas medikamenta iekļaušanu sarakstā, ko apmaksā valsts.
«Mūsu lielākā sāpe ir medikamenti un tehnoloģijas, kuras ir nokalpojušas savu laiku un drīz lielākās slimnīcas var palikt bez staru terapijas,» uzsver Latvijas Onkologu asociācijas prezidents profesors Jānis Eglītis, «mūs ļoti uztrauc jautājums - vai un kad būs jauni medikamenti vēža ārstēšanā - īpaši metastātiskam zarnu vēzim un metastātiskam krūts vēzim?» Viņam piekrīt gan kolēģi onkologi, gan citu specialitāšu ārsti.
Sāp par pacientiem
Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Gunta Purkalne sacīja: «Finansējums primāri ir jānovirza onkoloģisko medikamentu kompensēšanai, jo mūsu pacienti ilgus gadus ir cietuši no nepilnīgas ārstēšanas. Mēs rakstām individuālos pieprasījumus, lai pacienti saņemtu zāles, kuras nepieciešamas vēža ārstēšanai, bet pacienti cits pēc cita saņem atteikumus vai arī tiek noteikti tik lieli līdzmaksājumi mēnesī, kurus cilvēki nevar samaksāt. Ārstus ļoti sāpina modernas vēža terapijas nepieejamība. Cik ilgi vēl mēs to lūgsim saviem pacientiem, cik ilgi mēs rādīsim neapstrīdamus datus par šo medikamentu izmantošanu vēža ārstēšanā, kas pasaulē vairs nav inovatīva ārstēšana, bet iekļauta pamata vadlīnijās. Latvijā cietēji ir pacienti un cietēji ir mediķi, kuri nevar pacientu ārstēt tā, kā tas pienākas. Ko darīt jaunajiem ārstiem, kuri aizbrauc uz onkologu konferenci, bet var tikai atvērtu muti klausīties par vēža pacientu ārstēšanu, pastāstīt mūsu ārstiem nav par ko, jo ar tādiem medikamentiem kā pie mums nekur Eiropā vairs neārstē...» Onkoloģe aicina finansējumu, kas paliek pāri onkoloģijas jomā, novirzīt medikamentiem.
Latvijas Urologu asociācijas pārstāvis, urologs Pēteris Vaganovs papildina: «Mēs runājam par inovatīviem medikamentiem, bet tie pasaules izpratnē vairs nav inovatīvi, jo ir iekļauti standarta terapijā vēža ārstēšanā. Vēlos norādīt arī uz kādu absurdu, kas notiek Latvijā, piemēram, pacientam ar sēklinieku vēzi mēs uzrakstām atzinumu, lai viņš varētu pretendēt uz individuālo kompensāciju un saņemt adekvātu ārstēšanu, taču pacients saņem atteikumu, kurā šis atteikums ir pamatots ar faktu, ka kompensējamo medikamentu sarakstā ir zāles, kuras vispār vairs ārstēšanā neizmanto - ne Latvijā, ne pasaulē, nekur. Bet ar to pamatots atteikums, un pacients ārstēšanu nesaņem...»
Pacientu biedrības Vita vadītāja Irina Januma jautā, vai no papildus piešķirtā finansējuma - četriem miljoniem eiro - kaut vai viens inovatīvs medikaments ir iekļauts sarakstā un nodrošināts pacientiem? Nē, ar šo naudu ir nosegti izdevumi, kas saistīti ar pacientu pieaugumu - arvien vairāk pacientiem ir jānodrošina zāles, atbild Veselības ministrija. D. Mūrmane-Umbraško gan atzina, ka nākamgad plānots noteiktu summu atvēlēt jaunu medikamentu iekļaušanai kompensējamo medikamentu sarakstā, taču «vēl nevaram pateikt, cik un kurus». 2018. gadā onkoloģijai papildus varētu būt atvēlēti 47 miljoni eiro, no tiem 14,5 miljoni eiro - tieši zālēm.
Par zaļo koridoru paldies, bet klibo
Onkologs J. Eglītis, analizējot situāciju, saka: zaļais koridors, kas ieviests, lai pacienti ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu laikus saņemtu precīzu diagnozi un ārstēšanu, ir pozitīvi vērtējams, tomēr pacientu pieraksta sistēma ir birokrātiska, proti, ģimenes ārstam ir jāzvana, lai pacientu pieteiktu uz izmeklējumiem un ārstēšanu. Pēc onkologa domām, pietiktu ar nosūtījumu. Arī urologs P. Vaganovs norāda, ka pašlaik pacientu, kurš atnācis pie urologa, nav iespējams uzreiz «ielikt» zaļajā koridorā, bet pacients jāsūta pie ģimenes ārsta, kurš var tālāk cilvēku pieteikt zaļajam koridoram. Speciālisti iesaka mainīt noteikumus, lai pacientu uzreiz novirzītu tālāku izmeklējumu veikšanai un ārstēšanas saņemšanai. «Problēma ir arī tāda, ka zaļais koridors attiecas uz noteiktām vēža saslimšanām, biežākiem audzējiem, bet es minēšu sēklinieku audzēju, kas skar gados jaunus vīriešus un kur ir nepieciešama ātra izmeklēšana un ārstēšana, bet šis audzējs nav zaļajā koridorā,» stāsta ārsts. Savukārt G. Purkalne uzskata, ka ir jāstrādā pie sistēmas sakārtošanas, lai zaļo koridoru izmantotu mērķtiecīgāk, jo pašlaik onkoloģisku saslimšanu diagnosticē desmit procentiem no visiem pacientiem, kuri atnākuši uz slimnīcu ar pamatotām aizdomām par vēža saslimšanu. Lielo klīniku speciālisti arī nobažījušies par tehnoloģijām, kuru nomaiņa tiek lūgta un gaidīta jau astoņus gadus, kā arī - mediķu, īpaši operāciju un ķīmijterapijas māsu, darba apstākļiem un atalgojumu. Situācija ir kritiska.
VIEDOKLIS
Gunta Purkalne, profesore, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja:
- Mūsu pacienti ilgus gadus ir cietuši no nepilnīgas ārstēšanas, tāpēc es uzskatu, ka papildu finansējums ir jānovirza onkoloģisko medikamentu kompensēšanai. Onkologi raksta individuālos pieprasījumus, lai pacienti saņemtu zāles, kuras nepieciešamas vēža ārstēšanai, bet viens pēc otra pacienti saņem atteikumus vai arī pacientiem ir noteikti tik lieli līdzmaksājumi mēnesī, kurus cilvēki nevar samaksāt. Ja onkoloģijas programmā ir papildu finansējums, tas noteikti ir jānovirza pacientiem. Otrs jautājums, kas onkologus ļoti sāpina, ir modernas vēža terapijas pieejamība. Cik ilgi vēl mēs to lūgsim, cik ilgi mēs rādīsim neapstrīdamus datus par šo medikamentu izmantošanu vēža ārstēšanā, kas pasaulē vairs nav inovatīva ārstēšana, bet iekļauta pamata vadlīnijās. Latvijā cietēji ir pacienti un cietēji ir mediķi, kuri nevar pacientu ārstēt tā, kā tas pienākas.