VESELĪBA: Kā neļaut toksiskiem cilvēkiem saindēt savu dzīvi

© Depositphotos.com

Viņus var sastapt visur – ģimenē, radu, draugu un paziņu lokā, darba kolektīvā. Pēc saskarsmes ar tādiem cilvēkiem, pat ja neesam strīdējušies, jūtamies slikti un neērti, paliek negatīvas emocijas, sabojāts garastāvoklis, var pārņemt apmulsums vai trauksme, pat vainas apziņa, it kā mēs būtu viņiem parādā.

«Šādus cilvēkus sauc par toksiskiem. Tautā reizēm saka - enerģētiskie vampīri, bet tas nav vampīrisms, nav runa par kaut kādām enerģijām, bet par pašu emocijām, ar kurām mums grūti tikt galā - tās ir mūsu dusmas, vainas apziņa, kas diezgan bieži ir neadekvāta, un mēs jūtamies slikti,» komentē psihiatre Lada Stoligvo. «Lielākā cilvēku daļa nemaz neapzinās šīs emocijas, viņi jūtas iztukšoti, bet tas ir tādēļ, ka milzīgs personības spēks ir patērēts, lai tās kaut kā deaktivētu. Parasti šīs emocijas izpaužas tikai pēc tam, kad kontakts ar toksisko cilvēku jau ir beidzies, un, ja mēs vienu, otru, trešo reizi jūtam, ka nav labi, tad jāsaprot, ka šajā saskarsmē kaut kas nav kārtībā. Reizēm jau pēc pirmās tikšanās var pateikt, ka viņš būs toksiska persona mūsu dzīvē, bet ļoti bieži pirmais iespaids ir jauks, šis cilvēks šķiet šarmants un pieklājīgs, bet nepatīkamās izpausmes parādās un kļūst arvien izteiktākas tikai tad, kad sākas nopietnākas, emocionāli tuvākas attiecības.»

Drāmas karaļi

Saskarsme ar toksisku personību mēdz būt dramatisma pilna. «Daļu no viņiem var nosaukt par bēdu un skumju tirāniem vai drāmas karaļiem,» saka psihiatre. «Viņi uzskata, ka dažādas nelaimes notiek vienīgi ar viņiem un visi pārējie cilvēki tikai dara viņiem pāri. Tikmēr paši parasti ir ļoti izteikti aprēķinātāji, kuri nekad nedos citiem vairāk, nekā citi dod viņiem, un vispār mēģinās neko nedot pretī, īpaši, jau līdzjūtību, emocionālu reakciju, vienkāršu cilvēcisku atbalstu. Psihiatrijā ir runa par fenomenu, ko sauc par koka un kristāla glāzes sindromu: attieksmē pret citiem cilvēks ir bezjūtīgs kā koka gabals, bet, ja kāds izdarīs vai pateiks ko tādu, kas nav viņam pa prātam, kļūst trausls kā kristāls, kas sabirst sīkos gabaliņos - visu dramatizē, pārdzīvo, izsaka pārmetumu un ļoti ilgi atceras. To mēs saucam par egocentrismu - šādi cilvēki ir pārliecināti, ka visa pasaule griežas ap viņiem, visiem pārējiem cilvēkiem jāinteresējas un jārunā tikai par viņiem. Toksiskais cilvēks apvainojas, ja mēs vienreiz neatbildam uz viņa telefona zvanu, bet tajā pašā laikā var ignorēt desmit mūsu zvanus, viņam ir absolūti vienalga, kā jūtas pārējie. Viņš diezgan ātri pārkāpj otra cilvēka robežas - ja vēlas ar jums runāt, tad nekādas jūsu darīšanas nav svarīgas, viņš bezkaunīgi atņem jūsu laiku, bet pats var kavēt, zvanīt nelaikā ar savu bēdu stāstu. Ja jūs viņam atsakāt, aizvainojums ir briesmīgs, izskan pārmetumi un vainas apziņa pēc sarunas ar toksisko cilvēku ir vienkārši nepārvarama. Neraugoties uz to, ka šis cilvēks uzskata, ka viņš ir absolūtais upuris, viņš ir par sevi ļoti augstās domās - it kā pretruna, bet tāda tipa cilvēki jau parasti sastāv no pretrunām, tāpēc no paša sākuma daļa var izskatīties patīkami, bet, tikai saskaroties un risinot kaut kādus konkrētus jautājumus un cenšoties pieņemt kopīgus lēmumus, kļūst redzams, ka ne par kādiem kompromisiem un otra cilvēka viedokļa respektēšanu nav runa. Otra cilvēka viedoklis vispār neeksistē. Viņš arī dod nelūgtus padomus, mēģina uzspiest tos citiem un ir nikns, ja šie padomi nav izpildīti.»

Te upuris, te tirāns

«Diemžēl lielākā toksisko personu daļa ir izaugusi ģimenēs, kur bijis kāds mājas tirāns, tāpēc uzskata sevi par upuriem, bet visi pārējie viņus uztver kā tirānus. Skumju un bēdu tirāns visu laiku par kaut ko gaužas, bet ir arī tādi, kuri aktīvi uzbrūk, nonāk līdz vardarbībai - ne tikai emocionālai, bet pat fiziskai,» stāsta L. Stoligvo. «Notiek nepārtraukta cikliska pārslēgšanās no upura uz vajātāja lomu. Toksiskie cilvēki ir varmākas, bet, protams, viņi nekad tam nepiekritīs. Viņi vienmēr ir kaut kādu problēmu pārņemti, pastāvīgi ar kaut ko ir neapmierināti, gaužas vai ļauni joko. Viens ir mūžīgais upuris, bet cits - upuris, kurš kļūst par agresoru. Šādiem cilvēkiem piemīt absolūta pārliecība, ka viņiem vienmēr ir taisnība. Ģimenē pastāvīgi ir skandāli, katrs sīkums tiek dramatizēts, partneris saņem pārmetumus, un viņam tiek iepotēta vainas apziņa. Varmāka vienmēr ir pārliecināts, ka upuris pats viņu «izvedis no pacietības» - tas ir tipiskais formulējums neatkarīgi no tā, vai ir runa par skandālu, histēriju, verbālu pazemošanu vai fizisku vardarbību.»

Izredzes mainīties - niecīgas

«Pieredze diemžēl liecina, ka šāds cilvēks parasti nelabojas. Pat, ja viņš kopā ar partneri nāk uz pāru terapiju, ir diezgan maza varbūtība, ka viņu attiecības attīstīsies kaut kādā konstruktīvā gultnē. Tam vajadzīga ļoti liela motivācija un diezgan augsts intelekts abiem diviem,» atzīst psihiatre. «Vienīgais, ko iespējams darīt, ir bēgt, kamēr nav bērnu, vai - pat ja ir bērni, tik un tā mierīgāk būs gan pašam cilvēkam, gan bērniem, ja skandāli tiks pārtraukti un vismaz viens no vecākiem būs psihiski līdzsvarots. Ja bērni izaug tādā situācijā, kad vienmēr ir kliegšana un runāšana paceltā balsī, viņi to uztver gandrīz kā normu. Pieaugot un veidojot savas ģimenes, viņi kopē šo uzvedības scenāriju. Tā nav apzināta atdarināšana, vienkārši viņi savādāk neprot, jo nav redzējuši citus piemērus un savādāka komunikācija gandrīz nav iespējama. Zināmā mērā skandāli tāda tipa cilvēkiem ir nepieciešami, jo skandalējot var saņemt tiešas pret viņiem virzītas emocijas un atrasties uzmanības centrā. To dara gan sievietes, gan vīrieši, nevis lai izjauktu attiecības, bet lai no partnera kaut ko izsistu. Nav obligāti runa par kažoku vai mašīnu, bet par tiešām pret viņiem virzītām emocijām, jo cits veids, kā tās panākt, šiem cilvēkiem vienkārši nav zināms. Diemžēl tāda emocionāla vardarbība mūsu kultūrā ir ļoti izplatīta. Tās sastāvdaļa ir arī kritika: viss ir slikti, partneris tiek pastāvīgi noniecināts, pazeminot viņa pašvērtējumu. Patiesībā vienīgais, ko mēs varam darīt, ir nevis mēģināt kaut kā tās attiecības glābt, bet bēgt.»

Ārkārtīgi manipulatīvi

Toksiskie cilvēki mēdz arī melot vai vismaz sagrozīt faktus, traktējot tos sev izdevīgā gaismā un pievienojot kaut kādus sev izdevīgus papildinājumus, tajā pašā laikā ignorējot un noklusējot momentus, kas nav viņu interesēs. «Viņi ir ārkārtīgi manipulatīvi,» stāsta ārste. «Parasti objektivizēt informācijas sagrozīšanu ir diezgan grūti, jo manipulatori saprot, ar kādu cilvēku jārunā pieklājīgi un kādam jāuzbrauc. Piemēram, viņi var veidot par sevi ļoti labu iespaidu priekšniecībai. Viņiem mēdz būt arī objektīvi argumenti, patiešām reāli notikušas drāmas, kuras viņi nekavējas izmantot savā labā, tāpēc pirmajā laika posmā ir grūti atšifrēt, ka ir runa par manipulatoru un toksisku personību. Vēl viņiem patīk sašķelt cilvēkus. Vienam viņi saka: visi pārējie ir slikti, tikai es tevi mīlu vai tikai es tev varu palīdzēt, nevienam citam ticēt nedrīkst. Viņi aprunā pārējos, tenko, veido gandrīz vai zirnekļa tīklu paziņu un radu lokā vai darba kolektīvā, mēģina sanaidot. Manipulācijas ir ļoti izdevīgas, jo viņiem patīk visus kontrolēt, kamēr citu noteiktās robežas viņi nekad nerespektē. Toksiskā cilvēka uzvedība tad, kad mēs esam aci pret aci, atšķiras no tās, kādu viņš demonstrē citu cilvēku klātbūtnē, un atmaskot to ir grūti. Diezgan bieži gadās situācijas, kad pie psihiatra nāk viens vai otrs partneris, kurš jūtas morāli sabrucis tādēļ, ka nonācis toksiskās emocionāli vai pat fiziski vardarbīgās attiecībās un nevar saņemt atbalstu no tuvākajiem cilvēkiem - viņam netic, jo toksiskais partneris ir apkārtējiem radījis iespaidu, ka otru taisni dievina. Taču aiz slēgtām durvīm ir vienkārši elle: tu esi slikts vīrietis, slikta sieviete, nekur nederīga māte, neko neproti darīt... pilnīga noniecināšana. Ja mēs to redzam, nevajag sevi barot ar pasakām. Attiecības nekļūs labākas. Ja ar cilvēku tas notiek vienu reizi, otru reizi, bet robežas tik un tā tiek pārkāptas, ja ir piedāvāta pāru terapija, bet toksiskais partneris to vai nu negrib, vai arī terapija ir neveiksmīga, jādomā par attiecību pārtraukšanu.»

Kā laikus pamanīt toksisko

«Saprast, ka mums ir darīšana ar toksisku cilvēku, nav vienkārši, jo sevišķi brīdī, kad attiecības tikko veidojas, cilvēks šķiet apburošs un pret mums izturas labi, jauki un iejūtīgi,» skaidro L. Stoligvo. «Pievērsiet uzmanību, vai gadījumā viņš nav mīļš un jauks tāpēc, ka viņam kaut ko vajag no jums, bet tajā pašā laikā var izrādīt necieņu pret kādu cilvēku no apkalpojošā personāla vai arī slikti atsaucas par saviem radiem, draugiem vai kolēģiem un viņus aprunā, vai mēs redzam dusmu un emociju izvirdumus par kaut kādu citu, ar mums nesaistītu, situāciju. Tad var prognozēt, ka agrāk vai vēlāk, kad attiecības kļūs ciešākas, viņa nesavaldīgums tiks vērsts arī pret mums. Tas ir vienīgais, ko iespējams pamanīt, veidojot jaunas attiecības.»

Cīnīties par savām robežām

«Mēs varam cīnīties par savām robežām, neskatoties uz to, ka toksiskais cilvēks kļūs ārkārtīgi nikns un viņa uzbrukumi būs vēl izteiktāki, piemēram, ja mēs mēģināsim reglamentēt viņam veltīto laiku, ignorēt centienus mūs kontrolēt un pret tiem protestēsim,» uzsver psihiatre. «Piemēram, ja vīrietis nevēlas, lai sieviete turpinātu tikties ar savām draudzenēm, tam nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties. Ja izskan tādas prasības, tas nozīmē, ka jāšķiras no šā vīrieša. Vai arī - ja sieviete visu laiku pieprasa pieeju vīra telefonam, grib kontrolēt zvanus un īsziņas, neuzticas viņam. Ja gadījumā kāds mūs nepārtraukti par kaut ko vaino, tad jāpadomā, kādi mums ir iekšējie iemesli, kāpēc mēs to pieļaujam un pieņemam pārmetumus. Iespējams, tas ir pamats pašam aiziet uz pašterapiju, lai saprastu, kā rīkoties ar toksisko personību, kā tālāk dzīvot, kādus lēmumus pieņemt, jo pamats vainas apziņai, kuru toksiskās personības gan darbā, gan radu un draugu lokā mums cenšas iepotēt, ir kaut kas, kas izveidojas mūsu agrīnā bērnībā, audzināšanas rezultātā, un pašterapija ir vajadzīga, lai cilvēks saprastu savus iemeslus, kāpēc viņš reaģē, kāpēc nav imūns pret vainas apziņu. Diemžēl tiem, kuri bērnībā paši tikuši pazemoti, bieži vien vēlāk parādās draugi, kuri viņus pazemo, dzīvesbiedrs, kurš pazemo. Šķiet dīvaini, bet cilvēks izvēlas situāciju, kas viņam ir pazīstama. Runājot par pastāvīgo kritiku un vainas apziņas iepotēšanu, te darbojas tā dēvētais vārītās vardes fenomens: ja ūdeni, kurā varde atrodas, lēni sāk sildīt, tad it kā situācija ir jocīga, mazliet nepatīkama, tomēr sākumā paciešama, bet, temperatūrai pieaugot, vairs nav spēka izlēkt no ūdens, kamēr, uzreiz saskaroties ar karstu ūdeni, ir skaidrs, ka jāizlec nekavējoties. Zināmā mērā šis fenomens izskaidro, kāpēc cilvēki iestrēgst tādās toksiskās attiecībās.»

Atļauties nepatikt

«Pretinde pret toksiskiem cilvēkiem ir saprast, kādi ir mūsu mērķi un nolūki, kāpēc mēs turpinām šīs attiecības, vai mēs varam vai nevaram tās pārtraukt,» norāda psihiatre. «Ja pilnīgi pārtraukt šobrīd nevaram - jāmēģina turēties pie faktiem un jāmācās regulēt saskarsmi ar tādiem cilvēkiem. Svarīgi ir nospraust laika robežu: ja viņi sāk kaut ko gari un plaši stāstīt, nevajag uzdot nekādus precizējošus jautājumus, bet mēģināt sarunu noapaļot vai pateikt, lai piezvana vēlāk, kad varēsim runāt. Viņiem tas nepatiks, bet mums jātiek galā ar savu vainas apziņu. Jāpieņem fakts, ka mēs varam būt slikti. Tā ir normāla situācija. Es neesmu zelta gabals, lai visiem patiktu. Tāpat arī nevajag sniegt lieku informāciju par sevi, jo tā dod iemeslu mūsu teiktā sagrozīšanai, kritikai un nelūgtiem padomiem. Ja toksiskais cilvēks ir priekšnieks vai kolēģis darbā, nevajag mēģināt pie tā pierast un cerēt, ka izdosies «norūdīties», ir jādomā par darba maiņu. Ja ar situāciju netiekam galā paši, jāvēršas pie kvalificēta speciālista, kurš palīdzēs saprast, kādas ir saskarsmes problēmas konkrētajā gadījumā un kā tās varam risināt.»

Svarīgākais