Onkologs ķīmijterapeits: Inovatīvas zāles glābj dzīvības, bet Latvijas pacientiem tās nekompensē

Viena no visizplatītākajām onkoloģiskajām slimībām pasaulē un arī Latvijā ir plaušu vēzis, tomēr Latvijā plaušu vēža pacientu mirstības rādītāji ir daudz augstāki nekā citviet pasaulē.

Par plaušu vēža ārstēšanu un jauno medikamentu ietekmi uz mirstības samazināšanu “Neatkarīgās” saruna ar P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkologu ķīmijterapeitu, virsārstu Viktoru Kozirovski.

Kāpēc plaušu vēža pacientu mirstības rādītāji ir vieni no augstākajiem, ja salīdzina ar mirstību no citiem audzējiem?

Plaušu vēzis ir viens no visizplatītākajiem audzējiem - blakus krūts vēzim, priekšdziedzera vēzim un resnās zarnas vēzim. Situācija ar plaušu vēzi ir vissliktākā arī no mirstības rādītāju skatupunkta. Katrs no šiem četriem vēža veidiem Latvijā rada ap tūkstoti jaunu pacientu gadā, bet krūts vēža un prostatas vēža gadījumā ārstiem ir daudz lielākas iespējas pacientiem palīdzēt, jo tie ir hormonjutīgie audzēji un ir plaša grupa ar hormonu terapijas līdzekļiem, kas dzīvildzi šiem pacientiem krietni pagarina, pat metastāžu gadījumā. Resnās zarnas vēža un plaušu vēža gadījumā pārsvarā ir tikai citotoksiska terapija, mērķterapija un imūnterapija.

Citotoksiskā terapija ir tā “vecā labā” ķīmijterapija, par kuru es pacientiem parasti saku tā: “Mēs ielaižam jums vēnā indi ar cerību, ka tā saindēs sliktās vēža šūnas vairāk nekā jūs pašu.” Tai ir virkne klasisko blakusparādību - matu izkrišana, slikta dūša, vemšana, neauglība, imunitātes novājināšanās. Ķīmijterapijas rezultāti nav iespaidīgi, jo atbildes reakcijas varbūtība uz to ir tikai aptuveni 20 procenti un vidējā dzīvildze metastātiska plaušu vēža pacientiem, to izmantojot, ir vien 7 līdz 8 mēneši. Tas ir, tikai viens no pieciem pacientiem šīs terapijas iespaidā iegūst kādu labumu. Bieži vien ķīmijterapeiti vārgiem pacientiem to pat nenozīmē, jo ir uzreiz skaidrs, ka potenciālais ieguvums neatsvērs pacientam nodarīto kaitējumu.

Un tad ir jaunā terapija, jaunas klases pretvēža medikamenti, kas parādījās tikai pagājušā gadsimta beigās, mūsu gadsimta sākumā, un tā ir pilnīgi jauns pavērsiens vēža ārstēšanā. Pašlaik faktiski visi jaunie medikamenti vairs nav klasiska citotoksiskā terapija.

Mērķterapija un imūnterapija ir jaunās pretvēža zāles, kas ļauj gadu no gada uzlabot ārstēšanas rezultātus onkoloģiskajiem pacientiem, jo mūsdienās vēža pacienti dzīvo daudz ilgāk, un ir korelācija - jo vairāk pacients saņem šīs inovatīvās zāles, jo viņš dzīvo ilgāk.

Pastāstiet, lūdzu, kas ir šīs jaunās terapijas?

Ja ārstiem izdodas atrast kādu nepareizi strādājošo proteīnu vēža šūnā, tad mēs ar medikamentu varam nomērķēt tieši uz to un tiešā veidā ietekmēt šo olbaltumu, tādējādi palēninot slikto šūnu augšanu. Tas ir mērķterapijas princips.

Atšķirībā no ķīmijterapijas, kas nogalina audzēja šūnas, ietekmējot šūnu dalīšanai nepieciešamos vielmaiņas procesus visā organismā, mērķterapija specifiski iedarbojas tikai uz tām šūnām, kur ir “mērķis” - respektīvi, mutāciju dēļ ir notikusi šūnu dalīšanos regulējošo signālsistēmu pāraktivācija. Uzreiz ir jāpiebilst, ka pašreiz ietekmējamo aktivējošo mutāciju biežums ir neliels - Eiropā tās sastopamas tikai aptuveni 10-15 procentiem plaušu vēža slimnieku. Bet ja šī mutācija audzējam ir, lietojot mērķterapijas zāles, audzēja šūnas pārstāj augt un ar varbūtību 60‒70 procenti iestājas slimības remisija. Rezultāti būs jūtami jau mēneša laikā. Tiesa, atbildes reakcijas ilgums ir aptuveni viens gads. Cilvēks dzer zāles, audzējs tiek kontrolēts, bet pēc laika tas pierod pie šīm zālēm, un mums ir jāmeklē citi ārstēšanas veidi.

Savukārt imūnterapijas princips - tās ir vēl jaunākas zāles, kas parādījušās pirms nepilniem desmit gadiem - tās pēc būtības noņem bremzes no pacienta imūnsistēmas, un pacienta imūnšūnas sāk uzbrukt vēža šūnām, kas savukārt slimībai liek pāriet remisijā. Var teikt, ka paša pacienta imūnsistēma audzēju nogalina. Šajā gadījumā gan atbildes reakcijas izredzes nav tik labas, jo tie ir tikai 30‒40%. Bet ja atbildes reakcija notikusi, tad piecu gadu dzīvildze pat pacientiem ar metastāzēm var sasniegt 25‒30%. Ja man pirms 20 gadiem kāds teiktu, ka trīs no desmit 4. stadijas plaušu vēža pacientiem var būt dzīvi piecus gadus vai ilgāk, tad es būtu ļoti pārsteigts, jo tajā laikā tik ilgi šie pacienti nedzīvoja.

Katram šim ārstēšanas veidam var būt arī nevēlams efekts uz pacientu, jo, piemēram, noņemot bremzes imūnsistēmas darbībai, tā var sākt uzbrukt veselajiem audiem, var parādīties autoimūnas reakcijas. Tomēr jāuzsver, ka visas šīs blakusparādības ir mazāk smagas nekā citotoksiskās ķīmijterapijas gadījumā. Vissvarīgākais, ko dod jaunās terapijas, neapšaubāmi ir dzīvildzes pagarinājums. Tie var būt pat vairāki gadi, ko iegūst pacients, salīdzinot ar “veco” terapiju. Tas ir laiks, ko cilvēks pavada kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem, savu ģimeni, un pavada šo laiku aktīvi, strādājot, dzīvo praktiski normālu dzīvi. Bieži vien pacientam pat izdodas noslēpt darbavietā, ka viņš ir slims ar vēzi. Viņš strādā, par slimību zina tikai radinieki.

Mēs sākām sarunu par to, kāpēc plaušu vēža pacientu mirstība ir lielāka nekā citu audzēju pacientiem, un jūs to labi raksturojāt, pastāstot par terapijas iespējām, tomēr vai ir vēl kāds iemesls?

Jā, tātad plaušu vēzim ir citāda ģenētika, jo tas rodas no šūnām, kam nav nekāda sakara ar hormoniem, un mums nav iespēju šī vēža slimības gaitu ietekmēt ar kādiem hormonāliem līdzekļiem.

Vēl viena plaušu vēža īpatnējas ģenētikas sliktā puse ir tas, ka mērķterapija un imūnterapija neder visiem pacientiem. Tie ir tikai 10-15 procenti pacientu mērķterapijai un 30-40 procenti imūnterapijai, kam inovatīvas zāles ir sevišķi efektīvas. Man prieks, ka valsts šiem izredzētiem pacientiem jaunas zāles pilnībā apmaksā. Tomēr gandrīz pusei plaušu vēža pacientu modernas zāles vai nu neder, vai nu netiek kompensētas, un daļēji tas arī izskaidro augsto mirstību plaušu vēža pacientu starpā.

Plaušu vēža pacientu augstajai mirstībai ir arī citi iemesli, piemēram, novēlota diagnostika un strauja slimnieku vispārējā stāvokļa pasliktināšanās, kad aptuveni 35-40% pacientu nomirst pirmo divu mēnešu laikā pēc diagnozes noteikšanas. Latvijā pacients, ierodoties pie ģimenes ārsta ar aizdomām par plaušu vēzi, specializēto palīdzību saņems apmēram pēc diviem mēnešiem. Pēc plaušu rentgena rezultātiem, ja tie aizdomas apstiprina, tiek iedarbināts zaļais koridors, kas ļauj noteikt precīzu diagnozi desmit dienu laikā. Tomēr ir rindas uz ārstēšanu. Un daļa pacientu nomirst, gaidot ārstēšanas uzsākšanu, vai viņi pie onkologiem nonāk jau tik sliktā vispārējā stāvoklī, ka palīdzēt viņiem vairs nav iespējams.

Kāds ir tipiskākais plaušu vēža pacients, kas pie jums nonāk?

Lai saslimtu ar plaušu vēzi, gadu desmitiem ir jāieelpo kaitīgas kancerogēnas vielas, kas rada kļūdas plaušu šūnu ģenētiskajā informācijā. Rezultātā šūna zaudē spēju kontrolēt savu dalīšanos un sāk darīt to nekontrolējami - respektīvi, parādās ļaundabīgs audzējs. Plaušu vēža pacienti pārsvarā ir ilggadējie smēķētāji. No desmit plaušu vēža pacientiem deviņi ir esoši vai bijuši kaislīgie smēķētāji. Otrkārt, riska faktors ir vecums, tie ir cilvēki virs 55 gadu vecuma, visvairāk plaušu vēža pacientu ir 60 līdz 70 gadu vecumā. Kā es stāstu studentiem, vēzis parādās tad, kad jūs piepildāt savu, tēlaini izsakoties, dzīves glāzi ar “kļūdām”. Kļūdas gēnos un attiecīgi arī vēža izmaiņas šūnās var radīt dažādas ķīmiskas vielas un fiziskie faktori ‒ azbests, autotransporta izplūdes gāzes, vides piesārņojums, ultravioletais starojums. Nevajag aizmirst arī par vīrusiem. Piemēram, miesniekiem un lopkautuves darbiniekiem, kuri ikdienā savā darbā saskaras ar dažādiem dzīvnieku vīrusiem un bieži tos ieelpo ar asins mikropilieniem, tika novērota palielināta saslimstība ar mutes dobuma un plaušu audzējiem. Par to plaši nerunā, bet tas arī ir viens no riska faktoriem. Vidusāzijas valstīs viens no pierādītiem riska faktoriem sievietēm ir hroniska kaitīgo dūmu ieelpošana wok ēdiena gatavošanas procesā, sadegot pārtikas eļļai. Ir jāņem vērā arī iedzimtība, jo mēs varam saņemt defektīvus gēnus jeb “kļūdas” mantojumā no saviem vecākiem. Jau minēju, ka mērķterapija ir efektīva pret konkrētām vēža mutācijām. Salīdzinot mūsu platuma grādos dzīvojošos cilvēkus ar Āzijā dzīvojošajiem, mums šī mutācija būs sastopama 10‒15 procentos gadījumu, kamēr Āzijā tie ir 40‒50 procenti. Tas arī pierāda ģenētikas svarīgu lomu plaušu vēža attīstībā.

Tāpat jāatceras par normālo radioaktīvo fonu mums apkārt, kura kaitīgums veselībai dienā ir vienlīdzīgs izsmēķētai vienai cigarešu paciņai. Šo kancerogēno faktoru daudzveidība izskaidro faktu, kāpēc nesmēķētāji var arī saslimt ar plaušu vēzi. Nesmēķējoši plaušu vēža pacienti parasti ir gados jaunāki, slimība norit agresīvāk un vēzis jāārstē citādi. Šie pacienti ir pirmie, kuriem mēs lemjam par mērķterapijas nozīmēšanu, jo, ja jauns cilvēks dabūjis plaušu vēzi, tad tur noteikti ir kāda nopietna kļūda gēnos, un visdrīzāk būs iespējams nozīmēt mērķterapiju, kas iedarbosies uz šo nepareizo olbaltumu. Nesmēķētājiem visbiežāk ir adenokarcinomas, un visiem šiem pacientiem uzreiz meklējam, vai nav kāda mutācija, uz ko varētu iedarboties ar mērķterapiju.

Onkologi ļoti bieži raksturo situāciju, minot vēža stadijas, kādās pacients ir nonācis pie ārsta, kādā stadijā ir atklāts audzējs. Kā tas ir plaušu vēža gadījumā?

Pie ķīmijterapeita nonāk plaušu vēža pacienti visās stadijās, izņemot varbūt pašu pirmo stadiju, kur pietiek ar operāciju. Jebkurā citā gadījumā pēc operācijas pacientam jāsaņem arī sistēmiska terapija, nerunājot par situāciju, ja ir metastāzes un operāciju veikt nevar, tad sistēmiska terapija ir pamata ārstēšana. Var teikt, ka visi plaušu vēža pacienti nonāk pie onkologa ķīmijterapeita.

Mūsdienās vēža pacientus reti kad ārstē tikai viens speciālists. Parasti ārstēšana sākas ar ķirurgu - ja viņš var izņemt audzēju, viņš to izdara, bet, ja tas nav iespējams, viņš paņem nelielu audu gabaliņu, lai precīzi zinātu, kādas ir izmaiņas šūnās. Tālāk ar pacientu sāk darboties ķīmijterapeits, staru terapeits, paliatīvās aprūpes speciālists, psihologs un citi speciālisti. Mūsdienās vēža ārstēšana ir komandas darbs, jo tikai tad ir sasniedzami labi rezultāti. Ja pacientam audzējs ir otrajā, trešajā stadijā, tad risks veidoties metastāzēm ir krietni lielāks nekā pie pirmās stadijas, un, lai šo risku samazinātu, ir tā saucamā pēcoperācijas ķīmijterapija, kad pacients saņem četrus kursus ar ķīmijterapiju. Jaunākie dati rāda, ka tiem, kam palīdz imūnterapija, arī pēc operācijas ir jādod imūnterapija, un ir pierādīts, ka pacienti dzīvo ilgāk. Arī tie pacienti, kuriem ir atrasts un pierādīts bojātais gēns, saņem ķīmijterapiju un vēl gadu vai divus arī mērķterapiju.

Kādās stadijās visbiežāk tiek atklāts plaušu vēzis?

Jāsaka, ka Latvijā joprojām nav sakārtota vēža uzskaite, tomēr, izmantojot piecus gadus vecus datus, kas ir manā rīcībā, jāsecina, ka pirmajā stadijā plaušu vēzis tika atklāts tikai 15 procentiem slimnieku, otrajā stadijā - desmit procentiem slimnieku, bet trešajā stadijā - 20 procentiem. Diemžēl lielākā daļa plaušu vēža pacientu vēzi diagnosticēja jau ceturtajā stadijā - tas ir 40 procentiem pacientu. Vēl 15 procentos gadījumu stadija netika noteikta. Šajā kategorijā var slēpties dažādas stadijas, bet izmeklēšana, lai to precizētu, netika veikta, jo pacients, piemēram, bija ļoti smagā stāvoklī.

Runājot par ārstēšanas rezultātiem, ņemot vērā stadijas, es pamanīju, ka Latvijas dati salīdzinājumā ar ASV datiem pie pirmās stadijas atšķiras, bet ne kritiski, proti, dzīvildze pacientam, ja vēzis atklāts pirmajā stadijā, Latvijā ir 45 procenti, ASV - 57 procenti. Savukārt, ja skatāmies dzīvildzi pie trešās stadijas, atšķirība starp mums un ASV ir ļoti būtiska. Kāpēc?

Jā, pie trešās stadijas dzīvildze ASV ir 30,8 procenti, bet Latvijā - deviņi procenti. Te jāņem vērā, ka tie ir dati no gadiem, kad Latvijā vēl nebija pieejama imūnterapija. Tāpēc viens no skaidrojumiem ir tāds, ka Latvijas pacientiem bija mazākas iespējas saņemt inovatīvu terapiju. Otrs iemesls ir saistīts ar plaušu vēža stadijas precizēšanu, jo ASV nav iedomājama situācija, kad pacientam nav izdarīti visi stadijas noteikšanai nepieciešami izmeklējumi, pirmām kārtām veselības aprūpes iestādei baidoties no tiesas procesiem. Respektīvi, mēs varam ar lielāku pārliecību ticēt, ka ASV tā patiešām ir konkrētā stadija, kas tiek minēta. Latvijas gadījumā es neesmu tik pārliecināts par šiem datiem. Tur var būt arī ceturtās stadijas pacienti, kuriem ārstēšanas iznākums tad būs sliktāks. Viss tiek balstīts uz uzticēšanos ārstu kvalifikācijai, un darba kvalitātes kontroles mehānismi strādā ļoti virspusēji. Turklāt salīdzinājumā ar bagātākajām valstīm mums ir ierobežota modernu izmeklējumu pieejamība. Arī tas, ka mums ir divreiz augstāks nezināmo stadiju skaits, norāda uz to, kādas ir ārstam iespējas noteikt precīzu diagnozi.

Mēs varam apskatīt arī šos dzīvildzes datus kontekstā ar inovatīvās terapijas izmantošanu ārstēšanā. Pētījuma dati parāda, ka pacientiem, kuri sāka ārstēties ar imūnterapiju, piecu gadu dzīvildze bija 23 procentiem pret iepriekš novērotiem diviem procentiem. Nemediķiem, iespējams, šī starpība nešķiet liela, bet mediķiem - tas ir milzīgs sasniegums. Izdzīvo divi no simt vai 20 no simt pacientiem!

Teikšu tā - arī pēc nemediķa domām, tas ir iespaidīgs rezultāts.

Turklāt pacientu grupai, kurai mēs varam prognozēt, ka būs labs ārstēšanas rezultāts, dzīvildzes rezultāti ir vēl augstāki - 30 procenti pacientu nodzīvo piecus gadus. Solīti pa solītim, ienākot un kļūstot pieejamiem jauniem medikamentiem, ārstēšanas rezultāti uzlabojas.

Tomēr diemžēl lielākā daļa pacientu pie jums nonāk jau vēža ceturtajā stadijā.

Jā, tas ir traģiski, tomēr šo situāciju var uzlabot, un te ir jārunā par plaušu skrīningu. Tas palīdz atklāt plaušu vēzi agrīnā stadijā. Skrīninga izmeklējumus vajadzētu veikt pacientiem riska grupā - virs 50 gadiem, smēķētājiem, kaitīgos darbos strādājošiem, proti, tiem, kuriem ir vislielākais risks iegūt plaušu vēzi. Viņiem ar noteiktu intervālu būtu jāveic zemo devu datortomogrāfija plaušu vēža skrīninga centrā, vienu reizi gadā. Tas dotu iespēju atklāt vēzi sākotnējās stadijās. Atšķirībā no plaušu rentgena datortomogrāfijas izmeklējumā audzēju var pamanīt pat pie divarpus milimetriem. Atklāsim agrāk audzēju, būs labāka ārstēšana, labāka dzīves kvalitāte un mazāks arī līdzekļu izlietojums veselības aprūpē vēlāk.

Kā jūs izlemjat par ārstēšanas taktiku katram pacientam?

Reālā situācija ir tāda, ka mēs visbiežāk skatāmies, ko valsts apmaksā, lai varētu sākt ārstēšanu. Ja pacientam ir metastāzes un nav bijusi radikāla operācija, un mūsu mērķis ir nevis izārstēt, bet slimību “apārstēt”, tad mēs audzēja paraugā nosakām PD-L1 olbaltumu; ja šis rādītājs ir ļoti augsts, mēs dodam imūnterapiju, un valsts to apmaksā. Ja šis rādītājs ir robežās līdz 50 procentiem, tad sākas problēmas, jo šajā gadījumā inovatīvo terapiju valsts apmaksā viena veida vēzim - adenokarcinomai kopā ar ķīmijterapiju. Otra veida vēzim - plakanšūnu - valsts inovatīvo terapiju neapmaksā. Šiem pacientiem var izmantot tikai “veco” ķīmijterapiju vai mērķterapiju, ja tiek atrasta kādu gēnu mutācija. Šīs ģenētiskās analīzes mēs varam veikt par valsts finansējumu, kas nāk no tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa ieņēmumiem.

Kāpēc tā?

Skaidrojums ir ļoti vienkāršs, visiem pacientiem naudas adekvātai ārstēšanai nepietiek. Praktiski sanāk tā, ka valsts kaut kur ir novilkusi robežu - cik ir naudas, un tad daļai apmaksā, daļai nē. Un vispār - tiem, kuri pašlaik nesaņem imūnterapiju, ieguvums no šīm zālēm pat būtu lielāks, bet naudas viņiem nepietika. Medicīniski iemesla šādi dalīt pacientus nav.

Vēža ārstēšanā izmanto pirmās, otrās līnijas terapiju, ko tās īsti nozīmē?

Jā, ja, saņemot viena veida pretvēža ārstēšanu, slimība tomēr progresē, mēs tālāk izmantojam citu terapiju, kas ir jau šī otrā līnija. Pirmajā līnijā mēs cenšamies iedot pacientam vislabāko, efektīvāko ārstēšanu. Imūnterapija, ko pašlaik apmaksā kā pirmās līnijas terapiju, ļoti labi strādā arī iepriekš ar ķīmijterapiju ārstētiem un imūnterapiju nesaņēmušiem pacientiem, bet otrajā līnijā - to neapmaksā. Pētījuma dati rāda, ka iepriekš ārstētiem vēža pacientiem ar metastāzēm, kuri saņem imūnterapiju kā otrās līnijas terapiju, dzīvildzes rādītāji ir ļoti iespaidīgi (piecu gadu dzīvildze var sasniegt 25 procentus). Mēs kliedzam, mēs prasām, mēs raudam, bet naudas nav.

Piemēram, ja pie manis atnāk pacients, kurš pirms dažiem gadiem saņēmis citotoksisko ķīmijterapiju, tagad viņa slimība progresē un es redzu, ka viņam ir augsts šis PD-L1 rādītājs, tad, saņemot inovatīvo imūnterapiju, viņa izredzes būt dzīvam piecu gadu laikā ir 25 procenti! Un es viņam šo inovatīvo terapiju par valsts līdzekļiem parakstīt nevaru…

Vai jūsu pacientu vidū ir tādi, kuri lūdz ziedot viņu ārstēšanai?

Jā, protams. Ja valsts nevar atbalstīt, pacienti meklē iespējas. Vēl, runājot par plaušu vēža ārstēšanu - ja pacientam ir trešā slimības stadija, mums ir labas iespējas ārstēt pacientus, jo tur liela loma ir staru terapijas aparātiem, un mums Latvijā tie ir labā līmenī. Šiem pacientiem ir pieejama citotoksiskā ķīmijterapija un vēlāk uzturošā imūnterapija, ko valsts apmaksā. Kritērijs pamatā ir tas, ka šiem pacientiem nav metastāzes. Tomēr jāpiebilst, ka tas ir tikai pēdējos divus gadus.

Savukārt otrās stadijas vēža pacientiem pamata ārstēšana ir operācija un profilaktiska ķīmijterapija, tomēr tagad bagātās Eiropas valstis profilaktiski pēc operācijas šiem pacientiem nodrošina imūnterapijas saņemšanu. Mums tā netiek apmaksāta. Vai to vajadzētu darīt? Jā, protams, vajadzētu.

Rezumējot intervijā apspriesto, kādas ir akūtākās vajadzības plaušu vēža pacientu ārstēšanā?

Akūti pietrūkst imūnterapijas otrajā līnijā pacientiem ar metastātisku vēzi. Es redzu, ka ir efektīvas zāles, bet pateikt pensionāram - meklējiet piecus tūkstošus eiro mēnesī par zālēm - tas ir ārkārtīgi grūti.

Imūnterapija vispār ir pieejama tikai izredzētiem pacientiem, un es pat racionāli nespēju izskaidrot, kāpēc daļai pacientu pirmajā līnijā šī terapija ir apmaksāta, bet citiem nav. Es pieļauju, ka ar 3,8 procentiem no IKP veselības aprūpei… visiem nepietiek.

Valsts apmaksā mutāciju noteikšanu, tomēr mēs to izmantojam tikai konkrētām mutācijām, tām, kurām mums ir valsts apmaksātas zāles, jo - kamdēļ tracināt pacientus un izzināt visas tās mutācijas, kuru medikamentu iegādei pacientam atkal no savas kabatas jāizņem un jānoliek pieci tūkstoši eiro mēnesī. Bez kompensējamo mērķterapijas medikamentu klāsta paplašināšanas tikpat aktuāla ir otrās līnijas medikamentu apmaksa no valsts budžeta, kas pašreiz nenotiek. Un, protams, mēs visi esam par ātrāko zemo devu datortomogrāfijas plaušu vēža skrīninga programmas ieviešanu Latvijā.

Kāpēc, jūsuprāt, arī sabiedrībai kopumā ir jāiestājas par papildu finansējumu vēža ārstēšanai?

Pacients no invalīda un ļoti slima cilvēka, saņemot adekvātu ārstēšanu, varētu kļūt par darbspējīgu, aktīvu cilvēku. Īpaši tas ir aktuāli pacientiem jaunā vecumā. Tas, cik labā līmenī mēs nodrošinām vēža pacientu ārstēšanu, pastāsta par mūsu valsts drošību tikpat daudz, cik izdevumi aizsardzībai.

* * * * *

Sadarbības projekts