„Prognoze ir drausmīga - katrs otrais vīrietis, katra trešā sieviete savas dzīves laikā sastapsies ar vēzi,” TV24 raidījumā „Nedēļa. Post scriptum” atzīst ķīmiķis, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš un stāsta, kāpēc Latvijā ir viens no zemākajiem finansējumiem zinātnei Eiropas Savienībā
Profesors Kalviņš atkārtoti ievēlēts LZA prezidenta amatā. Viņš stāsta, ka darbs šajā amatā nav viegls un reizēm atgādina Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām. „Cīņa ar birokrātiju un politiķu uzstādījumiem ir kā cīņa ar vējdzirnavām - tu dari, bet neviens neņem vērā...” saka zinātnieks. Kāpēc politiķi zinātniekus nedzird? Pēc Kalviņa domām, tā notiek, jo politiķi vispirms domā par vēlēšanām, ātru rezultātu, bet zinātne ir ilgtermiņa ieguldījums. „Politiķim vajag parādīt to banānu vēlētājam šodien vai rīt, viņš negrib gaidīt. Mūsu valdībai rūp nevis patents, bet skaista publikācija.” Zinātnieks atzīst, ka politiķi diemžēl iejaucas arī zinātniski tehnoloģiskā progresa jautājumos. „Diemžēl ir tā, ka būs izputināta Vācijas un citu Eiropas valstu automašīnu būves industrija, tiks iznīcināta tā infrastruktūra, kas būtu spējīga kaut vai, piemēram, tanku ražošanā. Mēs pieļaujam, ka Eiropā ieplūst lēti Ķīnas ražotāju izstrādājumi un, ja mēs skrienam tai lokomotīvei pa priekšu, kamēr nav attīstītas tehnoloģijas, nav ieguldīts pietiekami zinātnē, lai nodrošinātu, ka, piemēram, tas elektromobilis ir labāks par iepriekšējo, tad sekas būs tādas, ka nebūs ne tas, ne tas.” Tiesa, zinātne attīstās arī bez politiķu norādījumiem un, lai gan finansējums Covid pandēmijas pētījumiem beidzās līdz ar pandēmijas beigām, zinātnieki turpina strādāt. „Pētām to, ko uzskatām, ka būs vajadzīgs rīt, parīt, aizparīt. Tāpēc arī Covid vakcīnas varēja tik ātri uzradīt, jo bija strādāts pie tā. Neaizmirsīsim, ka mums ir arī vēža „pandēmija”. Prognoze ir drausmīga - katrs otrais vīrietis, katra trešā sieviete savas dzīves laikā sastapsies ar vēzi...” tā profesors.
Eiropā no vēža katru gadu mirst viens miljons cilvēku. Kāpēc tā? Vai tiešām nevar radīt jaunus medikamentus? Kalviņš skaidro: „Problēma ir tajā apstāklī, ka politiķi ir pieņēmuši, ka farmācijas industrija ir pati par sevi bagāta, un zāļu izstrāde ir farmācijas industrijas problēma. Nevis publiskā sektora, nevis valsts, nodokļu maksātāju, bet uzņēmēju. Un uzņēmējs problēmu risina vienkārši: kamēr pērk to, ko es ražoju, man neko citu nevajag. Apkarot vēzi būs daudz grūtāk nekā aizlidot uz Mēnesi. Mēs varam vēzi piebremzēt, apārstēt, ilgstoši uzturēt pie dzīvības cilvēku, bet izārstēt nav iespējams. Tā ir zinātnē balstīta lieta. Mēs aizvien vairāk saprotam, ka vēzis ir ģenētiska slimība, respektīvi, izmaiņas gēnos ir tās, kuras nosaka, kāpēc šis audzējs veidojas. Mēs katrs esam ļoti individuāli, un mūsu ģenētiskais materiāls ir tikpat individuāls, tad būtu vajadzīgas zāles katram no mums, bet šādas zāles laikam nebūs nekad. Ir jau iespējas, kā rediģēt gēnus, ir metodes, kas attīstās, bet ir jāiegulda šajā virzienā. Audzēju var izgriezt, bet problēma ir, kā cīnīties ar metastāzēm? Ja mēs būtu spējīgi līdz galam izpētīt visus procesus, tā būtu revolūcija!”