Par Kārli Ulmani un ziedojumu akciju

Brīdī, kad man piedāvāja piedalīties Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda rīkotās ziedojumu akcijas veidošanā, lai vāktu līdzekļus Kārļa Ulmaņa piemineklim, kuru nolemts uzstādīt viņa nāves vietā bijušajā Krasnovodskas pilsētā, kas tagad pārdēvēta par Turkmenbašī un atrodas Turkmenistānā, ko agrāk pazinām kā Turkmēniju, nekādu lielo šaubu par to, ka tas jādara, nebija. Ne tāpēc, ka es būtu liels vadoņa fans vai tālab, ka man bērnībā kāds būtu potējis Kārļa Ulmaņa uzskatus kā vienīgos pareizos. Gluži otrādi, esmu nācis no dzimtas, kur Latvijas pirmās brīvvalsts prezidentu respektēja, bet ne īpaši godināja – jā, saimnieks bija, kārtība bija, bet, ar ko tas viss beidzās, mēs piedzīvojām. Godīgi sakot, arī bērnībā bēniņos lasītie Kārļa Ulmaņa runu krājumi un bildītes tajos stipri vien atgādināja to pašu, ko tolaik ik vakaru rādīja Centrālā televīzija – visur ar ovācijām un ziediem sagaidīto Leonīdu Iļjiču, kuru mājinieki labsirdīgi dēvēja par Ļoņku.

Un tomēr es nešaubījos, ka tas ir jādara. Manuprāt, Eiropas 20. gadsimta vēsturē nav neviena neatkarīgas un starptautiski atzītas valsts prezidenta, kuru sveša vara būtu atļāvusies aizraut kaut kur tālumā un aprakt (tieši aprakt, ne apbērēt, kā kristīgam cilvēkam pienāktos) ar mazāku cieņu kā, piedodiet, daždien saimnieks savu suni. Tas ir mūsu, latviešu, goda parāds.

Ja atceraties, Atmodas laikos un neatkarības pirmajos gados, ar Kārļa Ulmaņa vārdu piesedzoties, Saeimā iebrauca ne viens vien banānu dāļātājs, kas bārstīja svinīgus solījumus – Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas atrast, Dzimtenē nogādāt un skaistu kapa pieminekli uzlikt. Protams, ka starp politiķiem bija un ir meļi, bet runa jau nav par to. Iztiksim šoreiz bez viņiem. Runa ir par valsti, kas divdesmit gadu laikā nav spējusi izrādīt pēdējo cieņu ne jau pat vienkārši savam prezidentam, bet gan prezidentam, kas Latvijas valsti ir nodibinājis, Stučkas komunistiem un Bermonta algotņiem būtībā no ķetnām izplēsis. Negribu te plaši komentēt 1934. gada 15. maiju vai «palieciet katrs savā vietā». Pirmajā gadījumā demokrātijas krīze ar vairāk nekā simt partijām Latvijā bija acīmredzama, un tiem, kas tolaik demagoģiski piesedzās ar demokrātijas karogu, faktiski pazemojot un gremdējot valsti, par to būtu jāatbild tikpat, cik apvērsuma rīkotājiem. Otrajā gadījumā – ne jau Latvija iebruka kādā citā valstī, bet gan Padomju Savienība. Un tā ir Padomju Savienības vaina un atbildība par to, kas notika 1940. un 1941., un visos pārējos gados. Nav ko mazgāt baltus šīs traģēdijas patiesos vaininiekus, noveļot vainu uz Kārli Ulmani. Var jau būt varējām arī dažas dienas karot, bet varējām arī tādā gadījumā kļūt par vēl vienu PSRS deportēto tautu – kā Krimas tatāri, piemēram.

Var teikt – kāda velna pēc man jāziedo Kārļa Ulmaņa piemineklim, ir taču daudz dzīvo, kam tagad klājas tik grūti! Un tā ir taisnība! Daudziem tiešām klājas grūti. Tomēr iespējams te jau ir mūsu problēma un karmiskais sods, ka toreiz, kad gribējām kļūt brīvi, solījām godināt visus, kas šīs brīvības dēļ savu galvu nolikuši, bet, brīvi kļuvuši, aizmirsām savus zvērestus. Divdesmit gadi pagājuši, Latvija joprojām ir vienīgā valsts, kuras prezidents necienīgi aprakts kaut kur svešā zemē un viņa dvēsele nevar mierā dusēt. Piemineklis bijušajā Krasnovodskā ir goda parāds, kas jānokārto, lai mēs paši varētu dzīvot tālāk un veidot nākotni. Tieši tālab aicinu jūs 2.maija vakarā pēc Panorāmas ieslēgt LTV1 kanālu un nepažēlot latiņu. Nudien, nekļūsim mēs no tā vēl trūcīgāki kā esam un neba nu nabadzības dēļ godu zaudēt.

Svarīgākais