Vakar Nacionālajā teātrī pieminēja leģendāro Antru Liedskalniņu – viņai būtu apritējuši 80. Šodien tirdzniecības centra MC2 galerijā notiek mākslas darbu labdarības izsole – tajā iegūtie līdzekļi tiks novirzīti grūtībās nonākušiem Latvijas skatuves mākslas meistariem.
Šīs divas skopās ziņas simboliski apliecina vienu – diemžēl esam atgriezušies desmit un vairāk gadu senā realitātē. Jāatgādina, ka toreiz vēl nesen pielūgtie nereti ģeniālie Latvijas mākslinieki mira cits pēc cita, mūža beigās kaujoties ar trūkumu, slimībām un atkarību postu. Viņu cienītāji mēģināja samest pa latiņam lai palīdzētu, bet valsts ierēdņi blisināja ačteles – pērkot mersedesus un tērējot naudu bezjēdzīgiem prestiža pasākumiem – sociālie jautājumi tika risināti vien tad, ja pēc spožajām Latvijas prezentācijām kāds santīms bija palicis pāri. Parasti gan nepalika...
Kauns par šo valsti – tā bija mana personīgā sajūta, redzot kā izcilā zvaigzne Uldis Pūcītis Āgenskalna tirgū pārdeva smalkmaizītes. Tās, starp citu, bija draņķīgas, biežāk cietas, nekā svaigas. Tomēr tās pirka, lai atbalstītu Meistaru. Un nestāstiet, ka visiem tolaik bija slikti, ka Antra vai Uldis vai vēl kāds dzēra un paši vien vainīgi. Normālā valstī tāda statusa cilvēki kā Uldis Pūcītis vai Antra Liedskalniņa par sevis nopelnīto naudu varētu peldēties šampanieša vannās katru dienu un lietot spaiņiem Hennessy. Darīt to vai nedarīt, ir viņu privātā lieta. Tikai Latvijā mākslinieks ir kā svaiga tualetes papīra rullītis – labs tikmēr, kamēr smaržo un karājas turētājā. Lai ilustrētu sevis teikto, varētu izveidot nepārskatāmi garu uzvārdu sarakstu ar tiem latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, aktieriem, gleznotājiem un citu radošo profesiju pārstāvjiem, kas beiguši savas dienas briesmīgā postā, kaut gan viņu darbi tiek ekspluatēti vēl šobaltdien. Tikai ko tas dotu?
Uz šī fona visnotaļ smieklīga ir spriedelēšana par to, kāpēc Latvijas talantīgie jaunie mūziķi izvēlas ārzemes. Atbilde taču ir elementāra! Redzot visus šos daudzos piemērus, viņi vienkārši brauc prom, jo negrib nosprāgt badā! Vai varat iedomāties Marku Rotko – Latvijas PSR Mākslinieku savienības statusā gleznojam monstroza izmēra gleznu – Ļeņins un Stučka nes baļķi Sestdienas talkā? Drīzāk gan es varu iedomāties nevienam nevajadzīgo tango karali Oskaru Stroku vai aizliegto Eduardu Rozenštrauhu.
Protams, ne jau izcili mākslinieki vien cieš. Ciešam mēs visi. Veci un jauni, lieli un mazi. Sakiet, vai Eiropā ir daudz tautu, kam vasaras otrajā pusē ik gadu draud saindēšanās ar sēnēm? Citiem vārdiem sakot – vai Eiropā 21. gadsimtā ir daudz tautu, kas nodrošina sev iztiku gluži tāpat kā akmens laikmetā – vācot mežā pārtiku? Vai Eiropā ir daudz valstu, kur elementāras klepus mikstūras cena dažu gadu laikā teju vai trīskāršojusies, bet antibiotiku un pulverīšu komplekta cena smagāka vīrusa gadījumā aptiekā izmaksā lielāko daļu minimālās mēnešalgas. Turklāt taču esam vieni no gudrākajiem, kas, Eiropu tēlojot, ir aizlieguši zāļu ripiņas pirkt bez receptēm, nogriezuši ceļu lētajiem medikamentiem, kurus tagad tie, kas spēj aizbraukt, pērk Krievijā, Lietuvā un Baltkrievijā. Padomājiet, līdz kādam sviestam esam nodzīvojušies – braukt uz Viļņu pēc analgīna!
Lietainais un aukstais rudens laiks allaž ir depresīvs, tomēr šogad tas ir īpaši pretīgs. Pa ielām, sabiedriskajām ēkām klīst klepojoši un šķaudoši vīrusu perēkļi , kuri nevar atļauties aiziet pie ārsta, jo zina, ka zālēm var nepietikt naudas, bet, paņemot zilo lapu, neko nenopelnīsi un vēl dzīvokļa parādos iebrauksi. Pa mežiem klīst pensionāri, izmisīgi cenšoties atrast vēl kādu cūceni. Pagalmā pie atkritumu konteineriem apmēram 35 gadus vecs spēcīgs vīrietis izrāda milzīgu interesi par savu sporta kurpju purngaliem. Neticiet tam, patiesībā vīrietis gaida, lai paejat garām un neredzat to apkaunojošo skatu, kad viņš šajā konteinerā meklēs ēdienu. Nezinu, kā jums, bet man šoruden dzirdot kārtējā patriota šļupstus par lielo valsts mīlestību, gribas pateikt tikpat skaidri un gaiši kā savulaik Juris Dobelis – turi muti, stulbeni!