Premjere Laimdota Straujuma sākusi no pareizā gala.
Pēc vairāku ieteikumu saņemšanas no sabiedriskajām organizācijām un privātpersonām par iespējamās Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisijas darbiem tikties ar aktīvistiem un apkopot idejas, bet līdzekļus no valsts budžeta piešķirt vienīgi kāda konkrēta pasākuma veikšanai, nevis komisijas locekļu uzpūstām algām un jaunu datoru un papīru smalcinātāju iegādei.
Ar blīkšķi izgāzusies Delnas pārstāves Ineses Voikas rosinātā un pēc nesaprotamiem principiem atlasītā komisija iepriekš uzskatīja: nebūs atalgojuma – nebūs rezultāta. Straujuma teic: jaunajai komisijai atalgojums nav jāsaņem, ir daudzas sabiedriskas organizācijas, kas strādā bez jebkādas atlīdzības.
Vai tas nozīmēs arī to, ka nebūs rezultāta? Jautājums, kādus uzdevumus, funkcijas izvirza šai komisijai un cik ieinteresēti cilvēki tajā darbosies. Arī ar personīgu motivāciju un atbildību pret bojāgājušajiem un bez solīdas algas uz nelaimes rēķina var panākt rezultātu. Manuprāt, nepareizi ir komisijai piekabināt jēdzienu «izmeklēšanas», jo izmeklēšanā tā nevarēs un tai nevajadzētu iejaukties. Arī dublēt Ekonomikas ministrijas, Rīgas būvvaldes vai būvinspektoru funkcijas tai nav jēgas, urbjoties cauri visām būvnormām, kuras nu piecreiz pārcilā eksperti, ierēdņi, arī dažādi lobiji un politiķi. Jāatrod citu institūciju, arī advokātu, kas jau sasnieguši prasības tiesās, neaizpildīta niša, jādarbojas visupirms cietušo, bojāgājušo tuvinieku interesēs, kurus nereti aizmirst ātri pēc traģēdijas vai pirmo kompensāciju izmaksas.
Nelolosim naivas cerības, ka šāda veida komisija vai arī iepriekš domātā superatalgotā komisija izkostos līdz serdei un izsvēpētu vienu no lielākajām kaitēm būvniecībā – korupcijas un atripinājumu sistēmu. Nu kādēļ tik daudzi zina un runā par to, cik kādu valsts vai pašvaldību pasūtījumu saņemšana maksā, bet nav par to Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ierosinātu lietu? Varbūt tiešām jādomā par bijušā KNAB vadītāja Normunda Vilnīša izteikumu tuvību realitātei, žurnālam Playboy atzīstot, ka birojā strādājoši ir aptuveni tikai 20%, pārējie ir tie, kuriem radinieki augstos amatos tiesā, prokuratūrā, robežsardzes pārvaldē un citviet, bet izslavētā korumpantu ķērēja Juta Strīķe sadarbojoties «ar cilvēkiem, kas iesaistīti kontrabandā, PVN atskaitīšanā, naudas atmazgāšanā, valstīts pasūtījumiem būvniecībā un citās jomās, kur var dabūt naudu». Sabiedriskā komisija nespēs to, ko nespēj KNAB un citas represīvās struktūras, kuras, kā izskatās, arī saaugušas ar šo sistēmu. Komisijai jābūt sabiedrības sirdsapziņai, vēsturiskajai atmiņai, un tādas delnveidīgās organizācijas, kas jau atkal zondē piesūkšanās iespējas, no tās jātur pa gabalu. Sevi degradējusi ne tikai komisija, vēl nesākusi darbu, kā vērtēja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, bet arī Sorosa kliķe Latvijā.
Ja virknē vietu un lietu Latvijas sabiedrībā darbojas cilvēki, kas sniedz palīdzīgu roku tiem, kam tā nepieciešama, bez materiāla atalgojuma, sirdsbalss aicināti, tad kāpēc gan lai tas nebūtu iespējams Zolitūdes traģēdijas lietā?