Likumsakarīgi kurvīši

Nespēja atrast veselības ministru nav tik daudz saistīta ar īso tā darbības laiku līdz vēlēšanām un, dažuprāt, mazo ministru algu, cik ar politiskās gribas trūkumu sakārtot jau ilgstoši sirgstošo veselības nozari.

Kopš 7. jūlija, kad iepriekšējā ministre Ingrīda Circene pēc savas partijas spices un nozares spiediena iesniedza demisijas rakstu, Vienotībai atteikuši divi publiski nosaukti kandidāti (Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane un Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektors Toms Baumanis) un droši vien vēl virkne skaļi neminēto. Nebija gan kandidāti tādi, par kuru atteikumu vajadzētu liet rūgtas asaras. Tās nobirdināt drīzāk vajadzētu Vienotībai atklāsmē par to, ka cīņā par vietām Saeimas vēlēšanu listē no gribētājiem tā nevar atkauties, bet ietekmīgākās varas partijas rindas ir kvalitatīvi tik šķidras, ka nevar atrast veselības ministru. Kur gan būtu problēmas spējīgam politiķim parādīt savu varēšanu un gribēšanu laikā līdz vēlēšanām un pēc tam jau ar iesākto darbu bagāžu, ar handikapu citu kandidātu vidū pretendēt uz amatu arī pēc vēlēšanām? Jo īpaši, ja Vienotības reitings slejas debesīs?

Kāpēc Vienotība tagad grasās atteikties no ministra meklēšanas, neraugoties uz premjeres Laimdotas Straujumas vaimanām par to, cik ļoti nozarei arī līdz vēlēšanām vajadzīgs ministrs? Vai tas bija vajadzīgs tikai kā arguments, lai tiktu vaļā no savas partijas kolēģes Circenes? Visticamāk, drīz nāks atklāsme, ka solīds finansējums, kas nodrošinātu veselības aprūpes plašu pieejamību, mūsu mediķu noturēšanu Latvijā, tuvākajā laikā, vismaz Vienotības vadībā, nozarei nespīd. Vai risinājumu partija redzēja tās sākotnēji noskatītā pretendenta Toma Baumaņa pieminētajā maksas medicīnā? Mediķi par to ir satraukušies, ja reiz Baumani gribēja par ministru.

Kāds ir partijas un Straujumas valdības redzējums par nozares sakārtošanu? Partija, kura vada Veselības ministriju jau kopš 2011. gada, to sāks ķīlēt kopā tikai tagad, nupat izveidotā darba grupā, kurai jāizstrādā priekšlikumi nozares pārraudzīšanai. Par to skaidrībai vajadzēja būt jau sen, jau līdz ar Valda Dombrovska, vēlākais, līdz ar Straujumas valdības apstiprināšanu! Tos vēlreiz anonsēt vai formulēt no jauna vajadzēja uzreiz pēc Circenes demisijas, meklējot jauno ministru, kas varētu izpildīt valsts (un sabiedrības) pasūtījumu konkrētos rāmja ietvaros. Izskatās, ka Vienotība negrib publiski nosaukt šo rāmja ietvaru, finansējuma apjomu nozarei, finansējuma veidu, kas acīmredzot varētu nebūt populārs pirms vēlēšanām. Tāpēc arī stiepj gumiju. Tas nozīmē, ka arī pēc vēlēšanām nebūs politiskās gribas sakārtot veselības aprūpi. Tādēļ likumsakarīgas ir arī ministru meklējumu neveiksmes. Nevar atnākt cilvēks ar ciešu apņemšanos un burvīgām idejām jomas sakārtošanā, nezinot, vai tās atbalstīs partija un koalīcija, vai tās nenoraks nozare. Bet, ja nebūs papildu finansējuma, nozare protestēs, līdzīgi kā pašlaik, kad nozares organizācijas būtisku finansējuma palielināšanu min kā jaunā ministra galveno uzdevumu. Ja valdība to nevar piedāvāt, tad tai, protams, labāk, ka ir par vienu ministru mazāk, kas dīc par savu jomu – visi pārējie darīs tāpat. Skaidrs, ka vairāk dos aizsardzībai, joprojām pirmskrīzes līmenī nav atjaunots finansējums augstākajai izglītībai, zinātnei, pedagogu algām. Straujumas valdības deklarācijas prioritārais uzdevums Nr. 1. «veidot zināšanu ekonomiku, pateicoties ieguldījumiem izglītībā...» teorētiski prasa nozīmīgus ieguldījumus, tāpat demogrāfija, ko sola «veicināt», bet pasākumus, kas prasa papildu budžeta līdzekļus – atbalstīt negrib. Arī nabadzība nekur nav izgaisusi, vēl jāatlicina nauda mūsu krāšņajai prezidentūrai Eiropas Savienībā – vienai no dārgākajām. Pacelt nodokļus pēc vēlēšanām vairs nepaspēs.

Kamēr ir tik daudz nezināmo (noklusēto), nebūs nekādas jēgas arī no citu politisko spēku vai figūru ieteiktiem kandidātiem. Palīdzēt sameklēt ministru solījies Valsts prezidents Andris Bērziņš, pa Vienotības Ahilleja papēdi sper arī tās partneris koalīcijā Nacionālā apvienība, paužot gatavību atrast ministru, ja reiz Vienotība to nespēj. Līdzīgi izdevību norādīt uz Vienotības vājumu izmanto tās sentēvs Einars Repše, arī Reģionu apvienība, kas, nebūdama valdībā un Saeimā, piesakās «uzņemties pilnu atbildību par veselības nozari» un kā savu ministra kandidātu izvirza bijušo Katastrofu medicīnas centra direktoru Mārtiņu Šicu. Tā ir vien zīmēšanās, PR, mētāšanās ar uzvārdiem. Vajadzīgs valsts pasūtījums, kas jāizdara nozarē, partejiska un koalīcijas aizmugure. Nav nedz viena, nedz otra. Pagaidām vien bezcerība.