Banku Citadele negrasās pārdot par sviestmaizi, kā tas jau publiski kritizēts. Tas būtu par maigu teikts.
To grasās pārdot par Latvijas iedzīvotāju ciešanu, trūkuma, izmisuma gadiem. Tā ir cena par pusalgu atstāšanu skolotājiem, policistiem, neattīstītu zinātni, slēgtām skolām, emigrējušiem simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, peļņā devušos vecāku Latvijā atstātiem bērniem, par nedzimušiem bērniem, par nespēju samaksāt ārstēšanās izdevumus, par nonākšanu parādu gūstā, par panīkušu biznesu, par cilvēku pamattiesību pārkāpumiem, apgriežot pensijas un nenodrošinot bērniem Satversmē garantētās tiesības uz bezmaksas vispārējo izglītību un medicīnu, par cilvēku, pašvaldību, uzņēmumu zaudēto naudu Parex bankā un neizmantotajām attīstības iespējām... Bankas atdošana slepenā procedūrā izraudzītajam ASV fondam Ripplewood Holdings par valdības zemo cenu ir spļāviens sejā visiem tiem, kurus skarbi skāra krīzes lēmumi, pat visiem nodokļu maksātājiem, kuri bija spiesti jau tā spiedīgos ekonomiskajos apstākļos maksāt lielākus nodokļus, lai glābtu Parex banku, ko valdība no joprojām šiki dzīvojošajiem baņķieriem pārņēma par vienu latu. Bet ieguldīja bankā kopumā 1,7 miljardus eiro («jaunā naudā») Latvijas nodokļu maksātāju naudas un uzstutēja to uz kājām. Jāatgādina, ka iepriekš jau no bankas tika atdalīta sliktā daļa Reverta un tagad ir runa par «labās» bankas daļas pārdošanu, par kuru ASV fonds jeb, kā dēvē Ainārs Šlesers – «Vienotības izraudzīts ofšors» par to gatavs maksāt vien 63 miljonus eiro. Pusi no valdībās prasītās «minimālās» summas.
Vai ar šādu smiekla naudu drīzāk nav pamatojama valdības sarunu slepenība, kuru jau prasīja atcelt atsevišķi politiķi un iedzīvotāji, savācot parakstus? «Vai nu sabiedrība valdībai uzticas un tikai pēc pārdošanas uzdod jautājumus par darījumu un summu, vai arī mēs piekrītam banku pārdot par neizdevīgu summu, jo labākie partneri ar mums nevēlas sadarboties. Mēs esam pret publisku apspriešanu, tas viss ir pārāk nopietni,» paudis ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Saprotama ir valdības nevēlēšanās slēpt šādu savu izgāšanos, un, jāpiekrīt – tas ir pārāk nopietni – pieņemt šādu pazemojošu piedāvājumu, kas, jācer, nav koruptīva shēma. Lai gan izskanējušas versijas arī par to. Dažam ministram gan roka notrīcēja nobalsot par bankas pārdošanu par šādu cenu, bet pārdeva jau gan, ka tik amerikāņiem. V. Dombrovskis brīdina: ja banku nepārdotu līdz gada beigām, Eiropas Komisija nozīmētu savu pārstāvi, kura vadībā banku pārdos piespiedu kārtā, «visticamāk, par neizdevīgu cenu». It kā šī, pašlaik piedāvātā, būtu izdevīga cena! Eiropas Komisija, kas mūs tā slavēja par jostu savilkšanu krīzē, kas īpaši smaga bija Parex dēļ, tagad par to atmaksās ar bankas atdāvināšanu tikai tāpēc, ka valstij nav jākonkurē ar privātajiem banku sektorā? Ciniski. Tomēr vai tiešām Eiropas Komisija būtu ieinteresēta banku atdāvināt par sviestmaizi, ja tajā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai pieder 25% akciju? Tomēr jāatceras, ka līdz 2014. gada beigām pārdot banku vai no 2015. gada janvāra sākt tās likvidāciju 2010. gadā apņēmās toreizējais finanšu ministrs, tagad lielais «Latvijas attīstītājs» Einars Repše un ekonomikas ministrs Artis Kampars, kurš, neraugoties uz skandālu ar naudu «tumbočkā», joprojām ir Vienotības ģenerālsekretārs. Un, ja arguments ir – nevarēja ilgāk gaidīt, tad jautājums – kāpēc valdība bankas pārdošanu atlika līdz pēdējam brīdim, kad vairs īsti nav laika sākt jaunu pircēja meklēšanas procedūru un esošais varēja atļauties šantāžu? Vienotībai būtu jāuzņemas pilna atbildība un jāizskaidro šāda rīcība visiem Parex bankas glābējiem, apzinoties, kādu cenu viņi par to maksājuši.