Valdība – bēgļu šūpolēs

Neviens Eiropas Savienības pārsūtītais bēglis vēl nav ieradies Latvijā, bet viņu gaidīšanas svētki jau draud uzspridzināt valdošo koalīciju. Patiesais iemesls vai iegansts aizkulisēs jau iepriekš iecerētai valdības maiņai?

Protestējot pret bēgļu uzņemšanas politiku, no koalīcijas lec ārā Nacionālā apvienība (NA), kas atbalstīja Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu par šo tēmu, kopā ar nevalstiskajām organizācijām 4. augustā plāno protesta akciju un vēl grasās vērsties Satversmes tiesā, prasot atcelt valdības lēmumu par 250 bēgļu «brīvprātīgu» uzņemšanu, kam nepiekrītot, kā atzinis iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, mēs dabūtu iepriekš plānoto piespiedu kvotu 737 bēgļu veidolā.

Par to, ka Laimdota Straujuma valdību nevadīs visu šīs Saeimas sasaukuma laiku, daudz runāja īsi pēc valdības izveidošanas pērnruden. Jau valdības pamatos tika iemūrēti iekšēji konflikti, neviena no partijām nebija īsti apmierināta ar ministriju sadali. ZZS šefs Augusts Brigmanis pravietoja, ka ZZS agri vai vēlu vadīšot Vides un reģionālās attīstības ministriju, bet pati Straujuma kā labu premjera amata kandidātu minēja Andri Piebalgu, kurš savukārt nesen laikrakstam Diena atzina, ka viņam «lielākoties» vairs nav ambīciju strādāt izpildvarā, labprātāk viņš būtu deputāts. Tikmēr valdības vadīšanas ambīcijas atdzimušas Solvitai Āboltiņai. Kad Valdis Dombrovskis atkāpās no premjera amata pēc Zolitūdes Maxima traģēdijas, Āboltiņa negribēja ne dzirdēt politologu ieteikumus premjera amatu uzņemties Āboltiņai kā Vienotības priekšsēdētājai. Tad viņai bija tik tīkamais Saeimas spīkeres amats un ne ļaunākajos murgos nerādījās neievēlēšana Saeimā. Skaidrs, ka uzreiz pēc tam, kad viņa Saeimas mandātu dabūja pēc skandāla ar Jāņa Junkura mandāta nolikšanu, viņa nevarēja uzreiz kļūt nedz Saeimas spīkere, nedz premjere. «Ja Vienotība tagad mainītu savu premjera amata kandidātu, tā būtu vēlētāju mānīšana,» pērn oktobrī savu atturību argumentēja Āboltiņa. Vai vēlētāju mānīšana vairs nebūtu premjera nomaiņa nepilnu gadu pēc vēlēšanām? Baumas par Straujumas nomaiņu jūnija sākumā vairojās līdz ar Raimonda Vējoņa ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā ar opozīcijas balsīm, kārtējo reizi no koalīcijas izlecot NA. Valdības maiņu, atšķirībā no Straujumas, publiski pieļāva Āboltiņa, atzīstot, ka šī var nebūt vienīgā valdība «šajā gadā».

Vakar Āboltiņa LNT teica, ka valdības krišanas gadījumā Vienotība pieturēsies pie principa, ka partijas vadītājs būs premjera amata kandidāts un viņa varētu vadīt valdību. Šī nebūs ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Vienotība kā principu sabiedrībai mēģina iebarot kādas savas shēmas. Nedz Valdis Dombrovskis, nedz Laimdota Straujuma nebija reizē arī Vienotības vadītāji. Tikai Jaunā laika laikos Einars Repše bija gan premjers, gan partijas šefs, bet tā bija uz viena cilvēka teātra bāzes jaunizveidotas partijas specifika. Ir gan citas partijas, kam partijas vadītāji bijuši premjeri (Andris Šķēle, Aigars Kalvītis, Andris Bērziņš, Indulis Emsis), bet tas Latvijas politikā drīzāk ir konjunktūras izdevīgums, nevis definēts princips.

Āboltiņa pieļāvusi, ka teorētiski valdība varētu krist cīņās par nākamā gada budžetu. Jā, budžets ir valdību pārbaudes akmens, bet ne iemesls krišanai. Formāli gan varam teikt, ka budžeta neapstiprināšana bija Induļa Emša (ZZS) vadītās valdības krišanas iemesls 2004. gadā, bet drīzāk tā bija varaskārās Tautas partijas izplānota valdības gāšana no iekšpuses, lai pārņemtu varu, kas mazākuma valdības apstākļos nebija grūti izdarāms. Līdzīgi gan, būdama koalīcijā, 2013. gada oktobrī par budžeta projektu nenobalsoja NA, bet budžetu izglāba opozīcijā esošā ZZS, kura jau sāka bruģēt savu ceļu uz koalīciju.

Interesanta nianse Āboltiņas teiktajā – šī esot vienīgā iespējamā koalīcija. Kāpēc gan? Ja izslēdz Saskaņu, matemātiski rēķinot, NA vai ZZS var aizvietot ar Reģionu apvienību un No sirds Latvijai – abām kopā ir 15 mandātu. Neaizvietojama būtu tikai Vienotība, bet ar nosacījumu, ja tā nesašķeļas, ko varētu veicināt koalīcijas maiņa un varas pārdale. Tādējādi ticamākas būtu pārbīdes esošās koalīcijas ietvaros kā atblāzma nevis uz pretenzijām pret bēgļu politiku, bet prezidenta vēlēšanām un Vienotības iekšējo pieprasījumu. Un, ja reiz valdības maiņa jau plānota, kāpēc nacionāļiem vēl neuztaisīt politisko kapitālu, skandalējot ap bēgļu jautājumu? Kaut kā taču jāvirzās uz pēdējā partijas kongresā nosprausto ambīciju – iegūt nākamajā parlamentā 30–35 vietas! Bet, tā kā vēlēšanas vēl patālu, lēkt ārā no valdības ar populistiskiem saukļiem vēl pāragri, vēl jāpasmeļ varas labumi, jāuzaudzē tauku kārtiņa...