Maskas nost?

Valsts prezidents Raimonds Vējonis vasaras karstumā pašaizliedzīgi kompensē politiķu aktivitāšu kritumu, sniedzot daudz interviju par plašu tēmu loku. Citastarp viņš rosinājis sākt diskutēt par nepieciešamību aizliegt vai atļaut Latvijā sabiedriskās vietās nēsāt musulmaņu galvassegas.

Šī gan nav oriģināla Vējoņa ideja. Kā parasti, sekojam igauņiem, kuru valdība pēc sociālās aizsardzības ministra ierosmes aizliegt Igaunijā valkāt seju aizsedzošus musulmaņu apģērbus, sāka jautājuma izpēti. Par to diskutēt jau aicinājis arī mūsu tiesībsargs Juris Jansons.

Lielāko starptautisko rezonansi musulmaņu sejsegu nēsāšanas aizliegums publiskās vietās raisīja, kad to pirms pāris gadiem pieņēma Francijas parlaments. Musulmaņu kopiena Francijā bija sasniegusi apmēram četrus miljonus. Lai arī visas musulmaņu sievietes nepiederēja reliģiskajam atzaram, kas sievietēm liek nēsāt sejas aizsegus, tādu arī nebija retums. Pēc Francijas izlūkdienesta ziņām, tādu bija ap četriem simtiem, pēc Iekšlietu ministrijas pētījuma – vairāki tūkstoši sieviešu. Noteikumu ieviešana, liekot mainīt paradumus, raisīja protestus un tiesas prāvas, tādēļ skaidru spēles noteikumu definēšana, pirms vēl Latvijā radušās praktiskas problēmas, būtu tikai apsveicama.

Jautājums vienīgi – kādā veidā par to diskutēt un kuras sabiedrības grupas viedokli pieņemt likumu vai noteikumu veidā? Nav grūti prognozēt, ka sabiedrības vairākums, emociju un baiļu vadīts, atbalstītu sejsegu aizliegšanu. Arī Vējonis pauž, «protams, nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt». Argumentos gan redzama pretruna, jo apgalvojumu, ka «Latvijas sabiedrība tomēr ir atvērta – mēs pieņemam dažādu tautību cilvēkus», drīzāk varētu attiecināt uz ļaušanu neslēpt reliģisko piederību, nēsājot sejsegu. Līdzīgi miglaini izteikusies par integrācijas politiku atbildīgā kultūras ministre Dace Melbārde, kas sevi pieskaitot «pie cilvēkiem, kas respektē kultūras atšķirības», bet jautāta, vai tas nozīmē, ka aizliegums nav vajadzīgs, tikai norādījusi uz diskusiju nepieciešamību.

Tīri juridiski problēmām ar aizlieguma atbilstību Satversmei vai cilvēktiesībām nevajadzētu būt. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Francijas aizliegums nav pretrunā ar musulmaņu sieviešu cilvēktiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normām. Vēl pirms Francijas šādu aizliegumu ieviesa Beļģija, kam sekoja Nīderlande. Aizliegumu ierēdņiem darba laikā valkāt parandžas atbalstījusi arī Vācijas zeme Hesene, savukārt Spānijā tas dažādi tiek regulēts pašvaldību līmenī. Ierobežojumi ieviesti atsevišķos Šveices kantonos, bet valsts līmenī Šveices parlaments parandžu aizliegumu sabiedriskās vietās noraidīja 2012. gadā, jo tā Šveicē neesot problēma, drīzāk mazinātu musulmaņu tūristu skaitu valstī. Ar līdzīgu argumentāciju ierobežojumi noraidīti arī Austrijā.

Ierobežojumu ieviešana visbiežāk argumentēta ar sabiedriskās drošības aspektiem. Arī Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī mērķis, rosinot ierobežojumus 2009. gadā, bija pasargāt valsti no ekstrēmistiem. Var jau būt, ka likums radījis kādas pozitīvas blaknes, taču nevar teikt, ka ar to sasniegts drošības mērķis, tas drīzāk provocējis konfliktus, kas saistīti tieši ar sejsegu nēsāšanu, kas pārauguši plašākos nemieros un grautiņos, bijuši arī tādi konflikti, kas saistīti vispārējām radikālo islāmistu pretenzijām, piemēram, vairākārtējie uzbrukumi Charlie Hebdo redakcijai, tostarp Islāma valsts organizētā apšaude ar 12 cilvēku nāvi šā gada janvārī.

Arī Latvijā, vismaz komentētāji internetā, steidz pieslieties aizliegumu atbalstītājiem, sakot, ka citādi nevar identificēt cilvēkus zem maskas, un tā jau Imantas pedofils varētu netraucēti staigāt paranžā nenotverts. Atvainojiet, bet paranžas līdz šim nebija un nav aizliegtas, un, ja gribētu, gan Imantas pedofils, gan citi likumpārkāpēji tās varēja izmantot! Šā argumenta dziļums līdzinās biedēšanai, ka bēgļi mūs tūlīt aplipinās ar kādām melnādaino slimībām. Respektējamāks arguments ir arī Francijā pieminētā valsts sekulārisma tradīciju un mūsu vērtību aizsardzība. Šādam aizliegumam drīzāk būtu preventīva nozīme – ja negribam te redzēt bēgļus un jo īpaši radikālā islāma pārstāvjus vairāk par piespiedu – brīvprātīgi nolīgtajiem 250, tad dodam zīmi: te jums dzīve nebūs tik salda! Taču, manuprāt, lielāks drauds par paranžām Rīgas ielās ir tā potenciālā sabiedrības sašķeltība, ko var vairot bēgļu tēmas primitivizēšana, tostarp, domājot par parandžu ierobežošanas atbalstīšana vai nepieņemšana un sabiedrības atvērtības arvien lielāka mazināšana, kuru jau iedragājušas politizētās diskusijas par geju un krievvalodīgo tiesībām partiju pozicionēšanās nolūkā.