Mērķis cēls – risinājums jāslīpē

Tiktāl esam nonākuši, ka strādāšana laukos tiek uztverts kā sods un cilvēktiesību pārkāpums. Tad jau laikam jāpriecājas, ka šādu pārkāpumu skaits arvien mazinās.

Pētera Apiņa vadītā Latvijas Ārstu biedrība plāno vērsties visās iespējamajās instancēs, protestējot pret Veselības ministrijas (VM) virzītajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par rezidentūras finansēšanas sasaistīšanu ar ārstu nosūtīšanu darbam reģionos. Tie, kuriem būs noslēgts līgums ar valsts vai pašvaldības slimnīcu vai ārstniecības praksi reģionos, kur trūkst ārstu, rezidentūrā tiks uzņemti prioritārā kārtā un valsts apmaksātā programmā.

LĀB šo plānu dēvē par antikonstitucionālu, dzimtbūšanu, ņirgāšanos par jaunajiem mediķiem un gatava tā dēļ prasīt veselības ministra Gunta Belēviča demisiju. Ar to gan jau dažādu iemeslu dēļ draudējušas arī citas nozares apvienības, bet, lai ar kādi vēji pūš, vismaz pagaidām tie pūš pāri Belēvičam. Un nez vai tieši šī problēma viņu aizpūtīs. Belēviča piedāvāto risinājumu atbalsta Latvijas Slimnīcu biedrība, Lauku ģimenes ārstu asociācija, vairums pašvaldību, Tiesībsarga birojs leģitīmā mērķa vārdā – nodrošināt ārstu pieejamību reģionos. Ārstu trūkums laukos ar katru gadu kļūst arvien katastrofālāks. Rīgā un tai tuvējās pilsētās iedzīvotāji sūdzas, ka pie ārstiem ilgi jāgaida rindās, taču virknē reģionu, ne vien mazajās, bet pat lielākās pilsētās daudzu specialitāšu ārstu nav vispār, citviet nav arī ģimenes ārstu vai esošie ir pārslogoti ar pierakstiem vairāk nekā 2000 pacientiem. VM un pašvaldību solītās piemaksas, stipendijas, dzīvokļu piedāvājums problēmu nav atrisinājuši, un, kardināli nerīkojoties, situācija tikai pasliktināsies, jo jau pašlaik vismaz trešdaļa reģionu ārstu ir vecāki par 55 gadiem. Tikmēr rezidentūras beidzēji uz prakses vietām Rīgā un Pierīgā stāv rindā un nelabprāt atsaucas reģionu piedāvājumiem. Tādējādi arī jaunā kārtība nebūs brīnumnūjiņa, jo īpaši ņemot vērā izskanējušos jauno ārstu draudus pamest Latviju, ja viņus piespiedīs pamest Rīgu.

Kāpēc nepatika pret darbu Latvijas reģionos ir tik liela, pat ja tiek piedāvātas piemaksas un dzīvesvieta? Medicīnas studijas ir grūtas, ilgas, attiecīgi jaunā cilvēka gaidas ir augstas attiecībā pret tālāko profesionālo izaugsmi un dzīves kvalitāti, par kuras pilnvērtību lauku reģionos viņam ir bažas. Ne velti viens no medicīnas studentu uzdotajiem jautājumiem ministram ir par zinātniski pētniecisko darbu reģionālajās slimnīcās. Bez karjeras prasībām jauniem cilvēkiem vēl ir savas vēlmes privātajā, sociālajā, kultūras dzīvē. Lauku iztukšošanās tendence vieš bažas par šo vēlmju apmierināšanu, dzīve pensionāru sabiedrībā neuzrunā. Tāpēc ārstu trūkums reģionos nav tikai VM vai veselības aprūpes sistēmas problēma, bet vispārēja reģionālās politikas trūkuma problēma un sekas. Attiecīgi tā arī jārisina kompleksāk, ja vien negrib tai uzlikt mazu ielāpu izdeldētās biksēs, kas drīz izšķīdīs pa vīlēm. Kur Pārresoru koordinācijas centra redzējums un piedāvājums, aktivitātes visu iesaistīto spēlētāju salikšanā sistēmā?

Vai problēmu ilgtermiņā atrisinās rezidentu nosūtīšana uz reģioniem uz trīs gadiem? Vai jaunie ārsti pēc šī «nometinājuma» laika iedzīvosies un paliks vai, ieguvuši pieredzi un konkurētspēju, atmuks atpakaļ uz Rīgu? Tad sūtīs atkal nākamos trīsgadniekus un atkal – nākamos? Jautājums arī, vai visur ir šī piemaksa, cik tā ir liela, cik ilgi tā būs?

Bet nevar problēmu nerisināt vispār, ja to nevar atrisināt pilnībā un visiem pa prātam. Netipiski Belēvičam viņš tomēr atšķirībā no Ārstu biedrības gājis uz kompromisu, piecu gadu nometinājuma laiku samazinot līdz trijiem. Jāatrod formula, kā nezaudēt labākos studentus, saglabāt veselīgu proporciju starp vispārējo kārtību, pēc mācību sasniegumiem un citiem kvalitātes rādītājiem uzņemtajiem studentiem un studentiem ar reģionālajiem līgumiem. Lai nav tā, ka izcili ārsti paliek aiz borta, savukārt reģioni tiek nodrošināti vienīgi ar viduvējiem ārstiem. Jādomā par to, lai rezidentiem būtu izvēle – lai tie, kas tomēr nevēlas strādāt laukos, netiktu atstāti bez izvēles iespējas vai ar vienīgo iespēju – emigrēt. Lai būtu arī burkāna politika, ne tikai pātagas, lai uz reģioniem aizbraukušie ārsti tur arī gribētu palikt ilgāk par trim gadiem. Vienlaikus jāpalielina gan niecīgās rezidentu algas, gan rezidentūras vietu skaits valstī kopumā, kas ir nepietiekams, kā dēļ valsts zaudē medicīnas studentos ieguldītos līdzekļus, viņiem aizbraucot uz ārzemēm. Tas gan jau tiek darīts, jautājums – vai pietiekamā apmērā?

Nostāšanās pozā problēmu nerisinās. Visām iesaistītajām pusēm jāatrota piedurknes un jāmeklē kompromiss.