Pēc Krievijas un Ukrainas hibrīdkara sākšanās Latvijā pastiprinājās runas par Latvijas mediju telpas stiprināšanu.
Daudzas runas dažādos kabinetos plūdušas, pētījumi pasūtīti, koncepcijas kaltas, budžeti rēķināti, piemēram, jauna krievu valodā raidoša TV vai radio kanāla izveidei Latgalē. Dīvainā kārtā politiķi tomēr atturējās šādi izšķiest naudu, kur bija skaidrs, ka tik daudz ieguldīt šādā kanālā, lai izkonkurētu Krievijas šovus, seriālus, pa vidam – propagandu ar nesalīdzināmi lielākiem resursiem, Latvija nevar atļauties. Gluži otrādi – viens no nedaudzajiem krievu valodā raidošajiem TV kanāliem TV5, kas spēja piesaistīt līdz pat 20% krievvalodīgo auditorijas, šā gada sākumā tika slēgts. Atskanēja: ak, valstij vajag vairāk atbalstīt jau esošos kanālus krievu valodā! Lai arī mediju telpas drošības jautājums tiek vētīts un pētīts Kultūras ministrijas speciāli izveidotā darba grupā jau kopš 2014. gada rudens un jau gadu tajā darbojas speciāli izveidota Mediju politikas nodaļa, aktuālās problēmas šajā jomā nemazinās. Kā atzinis nodaļas vadītājs Roberts Putnis – Krievijas mediju satura patēriņš Latvijā nepārtraukti pieaug. Pārspīlēti gan būtu visus Krievijas TV cienītājus uzskatīt par šīs valsts propagandas upuriem. Atceramies kaut vai, kādu sašutumu Latgales iedzīvotājos un pašvaldību pārstāvjos raisīja BBC provokatīvā filma Trešā pasaules kara komandcentrā ar izdomātu scenāriju par Latgales iedzīvotāju atbalstu Krievijai un pakļaušanos tās propagandai! Turklāt – kādas gan kvalitatīvas izklaides un kultūras alternatīvas Latvijas valsts mūsu pensionāriem par viņu pensiju var piedāvāt?
Mēs nevaram Krieviju uzvarēt spēka un naudas resursu cīņā. Tas, ko varam darīt, ir dot mūsu cilvēkiem iemeslus lepoties ar savu valsti – tad Krievijas propaganda aiztecēs gar ūsām, mutē neielijusi. Laba valsts pārvaldība ir galvenais Krievijas antipropagandas rīks, kas pašlaik vēl netiek laists darbā. Valsts represīvo, tiesībsargājošo iestāžu korupcijas gadījumi kā mēsli uzpeld viens pēc otra, pavadīti ar nodokļu celšanas draudiem, veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamība, pelnošu valsts kapitālsabiedrību izpārdošana par sviestmaizi, izšķērdīgām prēmijām atsevišķiem valsts aparāta darbiniekiem, nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanu polittūrismam, aizdomīgos valsts iepirkumos, pētījumos... Runājot par pēdējiem, arī par to, kā stiprināt Latvijas informatīvo telpu, ierēdņi vēl grib pētīt un pētīt tā vietā, lai beidzot kaut ko sāktu darīt.
Līdzīgi jau pētījums pētījuma galā bijis, piemēram, par pedagogu algu reformu. 2013. gada pēdējā darba dienā Izglītības un zinātnes ministrija noslēdza līgumu ar EDSO institūciju, lai izpētītu skolu «pedagogu darba samaksas sistēmas funkcionalitāti un tās pilnveidošanas iespējas», ko varētu likt par pamatu finansējuma reformai. Summa no nodokļu maksātāju kabatām – 145 000 eiro! Apmēram pirms gada ministrija jau bija pasūtījusi pētījumu Ernst & Young Baltic par alternatīvām pedagogu darba atalgojuma un optimālā skolēnu un pedagogu skaita attiecību noteikšanai. 5000 eiro. Sausais atlikums ir joprojām atlikta reformas ieviešana un bez jelkāda valsts maksājuma lauku skolas skolotāja izstrādāts pedagogu atalgojuma projekta variants.
Vēl dāsnāka pagājušā gada nogalē bija Finanšu ministrija, budžetā atvēlot un šogad par 300 000 eiro nolīgstot Pasaules Banku Latvijas nodokļu sistēmas izpētei. To pašu banku, kas kopā ar Starptautisko Valūtas fondu krīzes laikā deva virkni drakonisku ieteikumu, kuru ieviešanas rezultātā Latvija piedzīvoja nebijušu emigrāciju.
Pētījumu valsts pārvaldē ir bez gala, bet vērts pieminēt vēl kādu – 2014. gadā Valsts kancelejas atvēlētos vairāk nekā 70 tūkstošus eiro pētījumam par valsts pārvaldes lomu un attīstību nākotnē. Pētām, pētām, bet no valsts pārvaldes turpina aiziet labi darbinieki, vienlaikus, piemēram, salīdzinot ar Igauniju, pārvaldei tērējam ievērojami vairāk, turklāt Igaunija šogad plāno birokrātisko aparātu samazināt vēl par 750 cilvēkiem, pamatā papīru aprakstītājus. Igauņu ieņēmumu dienests ar krietni mazāku darbinieku skaitu pamanās iekasēt nodokļos vairāk nekā mūsu pēdējā laikā daudzinātais Valsts ieņēmumu dienests, kura ēkas uzturēšanas izdevumus labāk nesalīdzināt. Bet varbūt vajadzētu kādu pētījumu par neskaitāmo pētījumu efektivitāti?