Piebalgs vai Smiltēns, būt vai nebūt...
Jura Bojāra iekrampēšanās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītāja krēslā, nemitīgi iekšējie kašķi un intrigas pamazām pazudināja vienu no vecākajām un daudzskaitlīgākajām Latvijas partijām. Ja Solvita Āboltiņa ietu Bojāra pēdās, visticamāk, Vienotību sagaidītu tāds pats liktenis.
Nevar gan teikt, ka Āboltiņai būtu bijusi jēdzīga alternatīva. Rīkot agrāk partijas kongresu un pārvēlēt tās vadību Āboltiņu piespieda partijas reģionālās nodaļas pēc tam, kad viņas vadībā un svētībā tika gāzta pašu premjere Laimdota Straujuma un partijas sašķeltības dēļ Vienotība zaudēja kontroli pār nākamās valdības veidošanu. Rezultātā no varas galda nācās uzlasīt vien drupačas un partijas reitings nošļuka līdz bīstamajai 5% barjerai. Neapmierinātība partijas biedru rindās Saeimā, reģionos auga, līdz ar Āboltiņas paziņojumu par agrāku kongresa sasaukšanu un viņas nekandidēšanu sakrājies tvaiks un sprādziena bīstamība novērsta. Bet neizskatās, ka rūgšanas process ir apturēts pavisam.
Divu vadības kandidātu, valdes locekļu – Saeimas deputāta Edvarda Smiltēna un bijušā eirokomisāra Andra Piebalga – cīņa varētu gan turēties pieklājības rāmjos, bet partijas vadītāja nomaiņa nebūs garants partijas iekšējo grupējumu vienošanai. Lietussargu grupa, reformisti, Saeimas sešnieks, Āboltiņas klans, eiroparlamentārieši, reģionāļi, integrētās reģionālās partijas... Turklāt vēlēšanu tuvošanās ir papildu faktors iekšējās spriedzes vairošanā. Labā ziņa – abi Āboltiņas vīzētie kandidāti, būdami ļoti atšķirīgi, nav tik asas iekšējās pretrunas raisoši, lai mazākumā palikušie partijas biedri atteiktos turpmāk darboties otra kandidāta uzvaras gadījumā, kā tas varētu būt, ja Āboltiņa viņai vien zināmā veidā panāktu savu pārvēlēšanu, līdzīgi kā viņai izdevās iegūt Saeimas deputātes mandātu. Virkne reģionālo nodaļu iestājušās par gados jauno politiķi Smiltēnu, savukārt partijas elite, eiroparlamentāriešus un ekspremjeri Laimdotu Straujumu ieskaitot, gatavi glābšanas laivas vadību uzticēt Piebalgam, kurš, nebūdams politiskos amatos, tomēr jau nepilnus divus gadus darbojas partijā. Jā, Smiltēnam acis deg un vaigi tvīkst darboties kārē un politiskās karjeras veidošanā, un, arī zaudējot vēlēšanās, pretendēšana uz partijas vadītāja amatu tikai rotās viņa politiķa CV. Par Piebalga nopietnajiem nolūkiem attiecībā uz Vienotību liecina viņa paustā gatavība pretendēt uz partijas vadību vēl pirms lielā Āboltiņas fiasko. Bet ar gatavību vadīt Vienotību vien būs par maz. Arī ar gatavību iziet cauri vēlēšanu sietam. Piebalgam jābūt gatavam kļūt arī par premjera amata kandidātu, ja vien Vienotība pēc Āboltiņas krišanas kā cauru prezervatīvu krūmos neizmetīs savu postulātu par to, ka partijas vadītājs reizē ir arī premjera amata kandidāts. Iespējams, Smiltēnam varētu ļaut mēģināt glābt Vienotību, jo sliktāk nekā ir vairs nevar būt, bet premjera amata kandidāta nominācijā gan sabiedrības, gan, domājams, arī Vienotības biedru acīs spēcīgāks būtu dažādos amatos, valsts un starptautiskās struktūrās pieredzējušais Piebalgs. Bet viņam līdz ar kandidēšanu uz partijas vadītāja amatu būtu arī skaidri jāapliecina gatavība vadīt valdību, ja Vienotībai izdodas atkopties un Saeimas vēlēšanās iegūt pieklājīgu mandātu skaitu. Te nederēs viņa pagājušovasar intervijā atklātā politisko ambīciju mainība «kā kurā dienā» un paustā «lielākoties» negribēšana būt izpildvarā. Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām 2018. gadā Piebalga mīnuss varētu būt esamība ārpus politiskās virtuves Saeimā vai valdībā. Tas viņam gan varētu ļaut uzburt ideālo partijas darbības, mērķu vīziju, uz papīra uzlikt Vienotības zaudētās vērtības un ideoloģiju, bet – vai to varēs arī iedzīvināt praksē? Ne mazsvarīgs jautājums ir arī par partijas maciņa biezumu un tā piepildīšanas tikumiem. Vai paliks pamats aizdomām par partijas finanšu tīrību, vai tikai tīrā veidā Vienotība spēs piepildīt savu kasi, ņemot vērā arī potenciālo valsts budžeta finansējuma atņemšanu par pēdējās vēlēšanās fiksētajiem finanšu pārkāpumiem? Vai paliks amatā partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars, vai jaunajam partijas vadītājam būs savs piedāvājums valdei šajā amatā? Ja nē, tad, iespējams, vēl ar Āboltiņas palikšanu valdē, uz kuru viņa pretendēšot, var gadīties, ka pārmaiņas partijā ir tikai kosmētiskas un valdes vadītājs – zicpriekšsēdētājs. Kā bieži politikā tiek citēts Rainis – pastāvēs, kas pārmainīsies. Nevis izliksies maināmies.