Regresīvā reforma
Jebkuru izglītības, arī pedagogu algu, reformu mērķim jābūt izglītības kvalitātes kāpumam. Caur pedagogu slodzes un skolu tīkla administrēšanu, pedagogu motivēšanu, macību organizāciju, infrastruktūras nodrošināšanu ieguvējam beigās jābūt skolēnam. Līdzšinējais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvājums par to liek šaubīties. Rēķinoties ar globālo konkurenci, citviet domā, kā uzlabot izglītības kvalitāti, veicināt izcilības, bet mēs ejam uz kvalitātes pasliktināšanu.
Par izglītības kvalitātes kritumu līdz ar jaunā pedagogu atalgojuma modeļa ieviešanu īpaši nobažījušās Pierīgas pašvaldības, kā arī skolas ar specializāciju svešvalodās, mūzikā un mākslā. IZM paredzēto papildu finansējumu pedagogu algu reformai nav plānots tērēt mākslas, mūzikas pedagogu darba samaksas palielināšanai, kas ir Kultūras ministrijas pārziņā, arī pašvaldībām pašām būs jāmeklē papildu līdzekļi algas likmes palielināšanai interešu izglītības pedagogiem. Jaunā sistēma paredz palielināt skolēnu skaitu uz vienu skolotāju, bet jau tā piepildītajās klasēs lielākajās skolās nāksies veidot lielākas klases, lai nesamazinātu pedagogu atalgojumu. Direktori būs dilemmas priekšā - samazināt pedagogu algas, lai bērni varētu mācīties mazākās klasēs un mazāk ciestu izglītības kvalitāte, vai arī noturēt labos pedagogus un viņu algas vismaz līdzšinējā līmenī, veidojot lielākas klases. Konveijeru. Par tādu pašu konveijeru varētu pārvērsties arī pašlaik labās skolas, kuras ar savu izglītības programmu, piesaistītajiem un motivētajiem pedagogiem kļuvušas par mērķtiecīgo bērnu magnētiem. Pirmās rindā uz kvalitātes nonivelēšanu ir skolas ar padziļinātu svešvalodu apmācību, kurām draudēs atņemt papildu līdzekļus, lai nodrošinātu mācības dalītās klasēs.
IZM valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules teiktais, ka bērni visā Latvijā ir vienādi un visās skolās svešvalodas jāmācās vienlīdz labi, atgādina padomju laiku saukli: «Bērni visā pasaulē vienādi, bērniem visā pasaulē vajadzīgs miers!» Tā ir mūsu izglītības sistēmas viena no nelaimēm - vēlme visus pataisīt vienādus. Tā kultivē viduvējību izglītībā, un ar reformām izcilību, talantu veicināšanas mehānismu iedīgļi tiks sabradāti. Kāpēc notiek bērnu staigāšana no vienas skolas uz citu? Jo tiek meklēta kvalitāte! Un tā parasti mājo skolās, kur izstrādāta sava skolas programma, kuru spēj īstenot augsta līmeņa pedagogi, kuri nereti tiek noturēti ar kaut kādā veidā izdabūtām piemaksām, kur ir noteikti klases dalījumi mazākās grupās noteiktu priekšmetu apguvē, kur ir formāli aizliegtais konkurss uzņemšanai un attiecīgi garantēts augstāks vidējais zināšanu līmenis, kur talantu attīstību nebremzē citu zemais līmenis. Nodabūt apdāvinātu bērnu līdz vidējam līmenim un vēl zemāk var ātri! Atliek tikai gudriniekam sākt stundās garlaikoties, lai viņš zaudētu interesi par mācību procesu, un pēc laika viņš jau būs iedzinējos!
Varam vieglu rokas kustību piemest 178 000 eiro no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem premjera birojam, birokrātijas vairošanai, kā liecina Valsts kontroles revīzijas - samaksāt prēmijas neesošiem darbiniekiem vai gada beigās iestādēm vienkārši izliet pāri palikušo finansējumu, bet 20 Latvijā esošām skolām ar padziļinātu svešvalodu apguvi, lai tās var turpināt labi iesākto, ne? Vairāk nekā astoņus miljonus eiro jau esam samaksājuši un nepilnus 3 miljonus eiro maskāsim ik gadu par Latvijas dalību OECD, kas došot viedus padomus dažādās valsts pārvaldes un attīstības jomās. Mans viedais bezmaksas padoms būtu ieguldīt izglītības kvalitātē, izcilību stimulēšanā, un tad, ja paliek pāri nauda, tērēties zīmoliem. Esam gatavi ieguldīt miljonus infrastruktūrā, lielās būvēs, no kurām ne vienam vien šis tas atlec, bet ne cilvēkos! Mans tēvs, būdams vieglatlētikas treneris un sporta skolotājs, 70. gadu sākumā ar savām rokām, armijnieku palīdzību un pieticīgiem pieejamajiem resursiem mazā lauku miestā Gramzdā uztaisīja tiem laikiem solīdu sporta zāli, bet audzēkņu sportiskie panākumi, viņam aizejot uz Koknesi, gāja viņam līdzi. Primāri ir cilvēki! Ir jāsaprot, kas traucē kļūt par labākajiem, aizraujošākajiem skolotājiem - vai tā ir pārāk lielā darba slodze, neadekvāts atalgojums, kvalifikācijas trūkums, ierobežojoša programma, studiju izglītības kvalitāte vai kas cits, un strādājam pie šo traucēkļu novēšanas! Sūtām pedagogus nevis ķeksīša kursos, bet atrodam labākos Latvijā vai ārpus tās, veidojam paši izglītības kvalitātes centru, kur tiek ģenerētas idejas! Bet - nerāpojam atpakaļ kvalitātes jomā! Atgriezt zaudēto būs grūtāk un dārgāk nekā noturēt.