Mazāk runu, vairāk darbu!
Nepievienošos tiem skaļajiem protestētājiem pret Rīgas pašvaldības nolikuma izmaiņām, kas par demokrātijas garantu un deputātu darba galveno instrumentu uzdod garas runas no tribīnes. Tieši no šādas izpratnes, manuprāt, izriet asā kritika pagājušajā nedēļā pieņemtajiem runas plūdu ierobežojumiem domes sēžu laikā.
Domes sēde, kurā tos pieņēma, izvērtās padsmit stundu garumā, opozīcijai to pārvēršot par farsu, vienam pēc otra runājot vien runāšanas pēc, pieprasot pārtraukumus tikai tādēļ, lai stieptu gumiju. Šis bija apzināts pārspīlējums, taču īpaši tālu no tā nav arī citkārt. Palīdzīgu roku saviem opozīcijā esošajiem deputātiem solījis reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), kurš Rīgas domes nolikumu uzskata par nedemokrātisku un atceļamu, un visām citām vietvarām paģērēts līdz 15. martam izvērtēt savus nolikumus un svītrot antidemokrātiskās normas. Demokrātiskā valstī ikvienam deputātam esot tiesības uzdot tik daudz jautājumu, kamēr rodas pārliecība par lēmuma tiesiskumu un atbilstību sabiedrības interesēm.
Vienlaikus Gerhards varēja uzdot izvērtēt arī Saeimas kārtības rulli, kas ir analogs pašvaldību nolikumiem, kuros reglamentēts to darbs. Atkarībā no tā, par ko tiek spriests vai lemts, tiek ierobežotas gan deputātu uzstāšanās reizes, gan to ilgums, pamatā - ne vairāk kā divas reizes, pirmoreiz - piecas minūtes, otrreiz - divas, atsevišķos gadījumos - 15 un 5 minūtes, atsevišķos gadījumos pat pirms balsošanas tiek dots vārds tikai vienam deputātam, kas runā par, un vienam, kas runā pret. Pēc ne mazāk kā divdesmit deputātu priekšlikuma Saeima var nolemt izbeigt debates vispār. Izskatot jautājumus, jautājuma iesniedzējs var uzdot divus papildjautājumus, katru - ne ilgāk kā minūti. Demokrātijas beigas?
Par ko tad ir sašutums Rīgas domes nolikuma izmaiņās? Izskatāmā jautājuma ziņotājam katrs deputāts drīkst uzdot ne vairāk kā trīs jautājumus. Tie nav trīs jautājumi visiem deputātiem, visai opozīcijai vai pat katrai frakcijai! Tie ir trīs jautājumi katram deputātam! Un nav teikts, ka vienam jautājumam jābūt tikai viena teikuma garumā. Konkrētajā situācijā tas nozīmē 27 opozīcijas deputātiem kopā 71 jautājums par katru lietu! Maz, lai noskaidrotu lietas būtību un arī parādītu savu nostāju? Pašiem opozīcijas deputātiem varbūt šī sēde, kurā tika skatīts šis nolikums, šķiet izcili oriģināla akcija, bet no malas tā izskatījās ļoti neglīti un parādīja tās dalībniekus ļoti nesimpātiskā gaismā. Bļaustīšanās, dzēlības un jēlības, pratināšanas, provokācijas, vienam otra pazemošana, kur vienkārša cilvēciska cieņa bija sveša. Jo īpaši Jutai Strīķei, kura sajutās kā KNAB izmeklētāja, pie kuras nopratināšanai atvesti aizdomās turamie, par kuru vainu, stulbumu un ļaunprātību viņa ir svēti pārliecināta, un pratināšanā tikai jāstiprina šī pārliecība. Daudz neatpalika arī citi. Ilgāk par pāris minūtēm tā klausīšanās nav paciešama. Ja kādam vēl ir šaubas par to, ka politika ir ne vien netīra, bet arī cilvēcību deģenerējoša, var droši paskatīties šīs sēdes videoierakstu domes mājaslapā. Marasms. Nekā citādi to nenosaukt. Pēc vēlēšanām daudzi pauda cerības, ka šī būs kvalitatīvāka opozīcija nekā iepriekš, taču šī tirgus laukuma akcija par to liek ļoti šaubīties. Kvalitatīvāk strādāt nenozīmē tikai vairāk, nekaunīgāk un prastāk runāt.
Jā, domes, Saeimas plenārsēdes tribīne ir būtisks opozīcijas darbarīks. Un tieši tāpēc tas jālieto prasmīgi un saprātīgi. Jo garākas runas, jo lielāka iespēja klausītājiem novērsties. Turklāt deputātiem jāapzinās, ka ar pārāk garām un populistiskām runām viņi tērē gan nodokļu maksātāju naudu, gan laiku.
Garas runas no tribīnes ir vieglākais, bet ne efektīvākais rezultāta sasniegšanas veids. Visupirms jautājuma izskatīšana pēc būtības notiek komitejās, Saeimā - komisijās. Plenārsēdē vairāk - izrādīšanās, kas arī pieder pie lietas, bet nevajadzētu ar to vien aprobežoties. Ja ir nopietni argumenti, vēlme panākt rezultātu, lūdzu, sasauciet preses konferenci - ja tā būs ar jēdzīgu saturu, mediji izplatīs vēsti tālāk, ja ne - redzēsiet savas tukšvārdības sekas. Tribīne pacietīs tukšvārdību daudzkārt, mediji - ne. Nākamreiz ignorēs. Sniedziet materiālus tiesībsargājošajās iestādēs! Tur gan arī tikai ar tukšu runu neiztikt, būs vajadzīgs kas vairāk par viedokli un revolucionāro pārliecību. Runājiet ar vēlētājiem, konkrētām auditorijām, vāciet parakstus, materiālus, pierādījumus, sniedziet savus labākus priekšlikumus, pārlieciniet darba grupās, komitejās! Plosieties sociālajos medijos - par savu naudu! Bet netērējiet mūsējo!
Ušakova&Co valdīšana ar virkni dāsnu maksājumu pietuvinātām arodbiedrībām un nevalstiskām organizācijām, kapitālsabiedrību pārvaldīšanu un citām darbībām nebūt nevieš simpātijas. Bet šajā jautājumā koalīcijas rīcība ir saprotama. Saprātīgiem ierobežojumiem jābūt. Var varbūt diskutēt, vai tie varētu būt trīs vai pieci jautājumi, bet no destruktīvas ilgmuldēšanas sabiedrībai nekāda labuma nav. To interesē, lai ir mazāk runu, vairāk darbu!
Tikai pozīcijai un opozīcijai jāatceras, ka lomas var mainīties. Šodienas pozīcijai tad varbūt kremtīs izrunāšanās ierobežojumi, savukārt pozīcijai - laika tērēšana tukšās runās.