Pasaules bankas (PB) ieteikumi un arī atsevišķi amatpersonu, politiķu izteikumi ved jau tā trauslā vidusslāņa noplicināšanas virzienā. Šķiet – mērķis ir vairākumu Latvijas iedzīvotāju padarīt par trūcīgiem un tad parādīt, kā valsts par viņiem rūpējas un nāk pretī. Nevis otrādi – ar valsts politiku stimulēt mazturīgos kļūt par vidusslāni.
Dažādi sociālā spilvena pasākumi, tēriņu kompensācijas un pabalsti mazturīgajiem un trūcīgajiem cilvēkiem samērā plaši tiek izmantoti jau pašlaik. Trūcīgajām personām, kam vidējie ienākumi mēnesī uz vienu ģimenes locekli pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 50% no minimālās darba algas, t.i., 90 latus, kompensē pacientu iemaksas pie ārsta, medicīnas pamatpakalpojumus, uzturēšanos dienas stacionārā, medikamentu vai to daļas iegādi, pašvaldības trūcīgajiem piešķir dzīvokļa pabalstu, no kura daļēji sedz arī apkures tēriņus, daļa pašvaldību piešķir mazturīgo ģimeņu bērniem brīvpusdienas, transporta kompensācijas. Augstskolās stipendijas prioritāri saņem studenti no trūcīgajām ģimenēm. Ir arī mazturīgās personas stauss, kas salīdzinoši mazākus bonusus piedāvā cilvēkiem ar salīdzinoši nedaudz lielākiem ieņēmumiem. Latvenergo 2009. gada nogalē uzsāka un joprojām turpina sociāla atbalsta kampaņu, mazturīgajiem iedzīvotājiem izsniedzot bezmaksas elektrības norēķinu kartes 500 kilovatstundu vērtībā.
Sociālo dienestu darbinieku stāstītais liecina, ka trūcīgas personas statuss ir ļoti pieprasīts. Līdz trūcīgā līmenim noslīdējuši agrāk sevi aprūpēt spējušie, bet šo statusu nereti pieprasa arī cilvēki, kam tas nepienākas, bet kuri acīmredzot sevi par tādiem uzskata. Citam nākas pārdot kādu savulaik iegādātu īpašumu par sviestmaizi, lai izdzīvotu, jo trūcīgā statusu nevar iegūt, ja bez mītnes vietas ir vēl kāds īpašums, no kura var gūt ienākumus. Ir arī cilvēki, kas izkalkulē visus ieguvumus un zaudējumus, esot un neesot trūcīgā statusā, dodot tomēr priekšroku šim palīdzības veidam.
Protams, nav nekāds prieks uzlikt sev šo trūcīgā birku, un nav runa par to, ka mazturīgos cilvēkus nebūtu jācenšas noturēt virs ūdens, bet gan par to, ka zem tā nav jāgrūž pārējie, kuri vēl pašu spēkiem cīnās, lai ūdens nesmeltos mutē. Cilvēks ar šodien tik ierasto 250–300–350 latu algu uz papīra reāli ir nabadzīgāks par trūcīgo vai mazturīgo, jo īpaši, ja blakus nav otra pelnītāja. Piemēram, pagājušajā mācību gadā teju trešdaļai pedagogu alga bijusi 255–300 latu par likmi, bet atalgojumu līdz 245 latiem saņēmuši 7,2% pedagogu (IZM dati). Interesanti, ka vidējā alga valstī privātajā sektorā ir apmēram par 60 latiem mazāka nekā sabiedriskajā, tas nozīmē, ka vidējo algu valstī, kas ir ap 440 latu, uz augšu lielā mērā pavelk īpaši augsti atalgoti valsts institūciju un uzņēmumu vadošie darbinieki. Uzņēmējiem ir grūti atrast labus darbiniekus par cenu, kādu tiem var atļauties samaksāt, jo nereti, kad piedāvā strādāt par 400 latiem uz papīra, cilvēki labāk izvēlas nestrādāt vispār vai, piestrādājot kaut ko nelegāli, saglabāt trūcīgās personas vai bezdarbnieka statusu ar visiem no tā izrietošajiem bonusiem.
Tā vietā, lai domātu, kā stimulēt legālo nodarbinātību, ekonomisko aktivitāti, stabilu vidusslāni, kas ir valsts ekonomikas un politiskās stabilitātes pamats, tas tiek ārdīts nost. Šķiet, politiķi redz tikai trūcīgos, ministru padomniekus un eksportētājus, pārējie ir slaucamā masa. Tie, kam ienākumi ir nedaudz lielāki, nekā paģēr trūcīgā statuss, vai pat tie, kam šo ienākumu nav, bet ir kādas mantotās vecāku mājas vai kāda būdiņa, var gatavoties lielākai dažādu maksājumu nastai. Tā, piemēram, PB iesaka diferencēt līdzmaksājumus veselības aprūpei – lai "maksātspējīgie" maksā vairāk, bet nabadzīgajiem izdevumus kompensē. Tāpat konsultanti iesaka atteikties no ģimenes valsts pabalsta ģimenēm, kas nav nabadzīgas, naudu novirzot pašvaldībām, lai tās maksātu pabalstu tikai nabadzīgajiem. Līdzīgi par to jau iepriekš izteicās arī vairāki Saeimas deputāti, ministri, kas runājuši arī par brīvpusdienu saglabāšanu tikai trūcīgo ģimeņu pirmklasniekiem. Vecāki, kuriem rūpēs iespējami pilnīgāka bērnu attīstība, īstenojot PB ieteikumus, var gatavoties arī lielākiem līdzmaksājumiem par bērnu mākslas, kultūras, sporta nodarbībām, kurām rosināts samazināt dotācijas, līdzīgi kā sabiedriskajam transportam. Legālās nodarbinātības un nabadzības virzienā ģimenes grūž arī ieteikums atteikties no algai piesaistīta bērnu kopšanas pabalsta, to nonivelējot visiem līdz 100 latiem mēnesī. Lai vēl vairāk noārdītu robežu starp trūcīgajiem un pustrūcīgajiem, ieteikts budžeta vietas augstskolā piešķirt tikai trūcīgajiem jauniešiem. Tā nu gan būtu "uz zināšanām balstītas sabiedrības" veidošana! Jau tagad daudzi studenti, kam ir tikai viens astoņnieks un pārējās augstākas atzīmes, palikuši ārpus stipendiātu listes, bet stipendijas saņem studenti ar daudz zemākām atzīmēm, kam ir trūcīgā, bāreņa vai cits īpašais statuss. Ja vēl valdība piekritīs ieteikumam atteikties no valsts līdzdalības studējošo kreditēšanā, augstākā izglītība kļūs pieejama vien trūcīgajiem un bagātajiem.
Arī bez ieteikumiem no ārpuses paši īstenojam citrona izspiešanas politiku: Latvenergo draud ar palielinātiem tarifiem nākamā gada pavasarī, vienlaikus runājot par "sociāla atbalsta kampaņu mazturīgajiem iedzīvotājiem, izstrādājot, piemēram, īpašu subsidētu regulēto tarifu"; valdība spieda ("vecā" Saeima nobremzēja) uz palielinātu gāzes akcīzes nodokli, kas, pēc Pašvaldību savienības pārstāvju domām, lielu iedzīvotāju skaitu padarītu par trūcīgiem. Ekonomikas ministrs Artis Kampars bilst, ka nav vis jāatceļ akcīzes nodoklis dabasgāzei, bet jākompensē siltumapgādes tarifu kāpums no sociālā spilvena līdzekļiem – akcīzes nodokļa ienākumi jānovirza maznodrošināto parādu kompensēšanai. Pārējie vēl var gaidīt palielinātus nodokļus – nekustamā īpašuma, akcīzes, PVN, kas ir visu piesauktais patēriņa nodoklis, uz kuru palielināšanu esot jāiet.
Nesen valsts kontroliere Inguna Sudraba izteicās, ka pagājušā gada valsts budžets spilgti parādīja, ka valsts finanšu plānošana nav saistīta ar konkrētiem valsts politikas mērķiem. Raugoties uz šiem iezīmētajiem potenciālajiem budžeta instrumentiem valsts politikas mērķu kontekstā, jājautā – vai mērķis ir padarīt vairākumu Latvijas iedzīvotāju par trūcīgiem?