Valsts prezidenta izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis LNT raidījumā 900 sekundes sacīja, ka "cilvēki ir norijuši šoku, iestājies stabils pesimisms, un domāju, ka nebūs vairs tik traki".
Ķīlis atzīst, ka pērn gada nogalē viņš bijis daudz vairāk uztraucies par situāciju Latvijā nekā par nākamo gadu. It kā būtu jāpriecājas, ka situācija stabilizējas, viss ieiet ierastā ritmā, un atliek vien mierīgi pārlaist grūtos laikus bez nopietnākiem sociāliem satricinājumiem. Diemžēl Ķīļa paziņojums šādu pārliecību nerada. Gluži otrādi, tas ir bīstams signāls sabiedrībai. Kāpēc?
Lai kā arī dažkārt tiktu ironizēts, Latvijas politiskajā dzīvē Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs ir ļoti nopietna figūra. Pirms gada viņš skaļi tracināja gaisu, brīdinot par iespējamiem nemieriem. Paldies viņam par to. Politiķi ieklausījās mācītā vīra ieteikumos, un valdība, kura uzsāka aplamo krīzes pārvarēšanas ceļu, tika gāzta. Vienmēr raižpilno seju demonstrējošais Godmanis tika nomainīts pret miermīlīgo un sabiedrības tumšākās dziņas neuzbudinošo Dombrovski. Jādomā, tieši Dombrovska personība, kas neļauj pret to izjust agresīvu niknumu, sabiedrību ieaijāja viegla snauda fāzē. Dusmu lēkmes laikā dauza traukus, nevis plīša lācīšus.
Tagad Ķīlis saka, ka briesmas garām, cilvēki norijuši šoku un nākamo gadu varam sagaidīt mierīgu prātu. Citiem vārdiem, viņš sūta signālu politiķiem, ka trauksme atcelta, varat atslābināties, brīvi! Tas, ka šis signāls būtu mānīgs, ir tikai pusbēda. Diemžēl tas ir ļoti bīstams. Ārkārtīgi kuslais arodbiedrību protests 1. decembrī pie Saeimas nama un uz jautrības viļņa notikušais studentu gājiens politiķos radīja pārliecību, ka viss ir čikiniekā. Šīs pārliecības rezultāts bija deputātu nekaunīgais balsojums par sava atalgojuma un privilēģiju nesamazināšanu uz vispārējā ienākumu samazinājuma fona. Tagad arī Ķīlis dzied šo nomierinošo dziesmu – viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Lai nu tā būtu.
Jaunā vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem paredz turpmāku budžeta konsolidāciju un sloga palielināšanu Latvijas ekonomikai. Neviens ekonomists neparedz situācijas uzlabošanos tuvākajos gados. Pat ja uzlabosies eksporta rādītāji, uz ko cer valdība, pat tad šie uzlabojumi nekompensēs 500 miljonu latu izņemšanu no Latvijas ekonomikas nākamgad un 700–800 miljonu aiznākamgad, kā to paredz nodomu protokols. Tātad arī turpmāk jebkurā gadījumā, pat pēc visoptimistiskākā scenārija, paredzams turpmāks dzīves līmeņa kritums. Tiesa, sabiedrība samērā viegli norija pēdējos divus griezienus, un eksperti acīmredzot uzskata, ka tauta, pieradusi pie krupju rīšanas, diez vai pēkšņi varētu sadumpoties un pateikt – nē, vairs to necietīšu! Tā varētu secināt, ja nebūtu viens būtisks – bet. Nākamais ir vēlēšanu gads.
Lai ko runātu politiķi un cik stipri mīlētu dzimteni, viņu primārā interese ir pašu vieta politikā. Tā ne vienmēr ir materiālā ieinteresētība. Tā var būt arī vara un ietekme, vieta sabiedrībā. Vēlēšanas ir politiķu galvenais notikums četros gados. Gluži kā Ščerbatiham olimpiskās spēles. Šim notikumam tiek pakārtots pilnīgi viss. Tai skaitā valsts liktenis.
Situācija ir neapskaužama. Mums ir miermīlīgs, naidu neizraisošs valdības vadītājs, kurš pasīvi ļaujas peldējumam un nomierinoši stāsta, ka priekšā nekāda ūdenskrituma nav un nav par ko uztraukties. Taču ko darīt, ja miers ir mānīgs un mēs tuvojamies valsts ekonomiskajam kolapsam? Mums ir vairāki politiķi, kuri pasīvi ļauties notikumu plūdumam nav raduši. Vēl vairāk. Viņi uz šādu situāciju nevar bez nervu raustīšanās noskatīties. Viņiem niez mēle lietot dažādus premjeram veltītus zooloģiskus epitetus. Viņi raujas pie varas un alkst rīkoties. Daži, piemēram, Šlesers to pat neslēpj. Taču te būtisks ir kāds cits aspekts. Šo vīru kūsājošā enerģija un agresīvā nekaunība izraisa lielā tautas daļā tikpat agresīvu pretreakciju. Nav ne mazāko šaubu, ja 1. decembrī valdības vadītāja krēslā sēdētu Šlesers vai Šķēle, protestētāju skaits būtu nesalīdzināmi lielāks un pūlis agresīvāks.
Šīs elementārās patiesības labi apzinās politiķi, un tieši tāpēc Dombrovska valdība, lai cik vāja tā būtu, joprojām netiek gāzta. Uz sabiedrības iecietību pret Dombrovska personību spekulē arī Jaunais laiks un cilvēkus tracinošais finanšu ministrs nemainīgi strīpainajā ādas svārciņā. Politiskā elite, par spīti grūtajiem laikiem, šobrīd faktiski jūtas komfortabli. Tāpēc iemidzinošā retorika, kuru piekopj Ķīlis, ir bīstama. Var saprast ekspertu, jo viņš labāk par citiem zina sabiedrības pieprasījumu un nedaudz koķetē ar vēlmi nest sabiedrībai gaišo vēsti šajā tumšajā laikā, taču viņa profesionālais pienākums ir teikt politiķiem – mēs ejam pa jumta kori. Viens nepareizs solis, un mēs lidojam lejā. Tāpēc atslābināties un domāt, ka gan jau kaut kā izspruksim sveikā, ir bīstami. Sociālās neapmierinātības atspere joprojām atrodas nospriegotā stāvoklī. To aizmirst – nozīmē kraut ogles virs savas galvas. Diemžēl – arī virs tautas galvas.