Ko mēs vēl gribam?
Atsevišķi fakti dažkārt izskatās savstarpēji nesaistīti un viens no otra pilnīgi neatkarīgi. Taču patiesībā tie ir pat ļoti saistīti un vēl vairāk – viens no otra izrietoši. Lūk, piemērs.
Pēc Eurostat datiem, Latvijas labklājības līmenis ir 65% no ES vidējā līmeņa un vairāk nekā divas reizes zemāks nekā attīstītākajās valstīs – Vācijā, Zviedrijā vai Dānijā. Nepatīkams fakts un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc turpinās mūsu cilvēku emigrācija uz Rietumiem.
Vēl daži it kā ar iepriekšminēto nesaistīti fakti. LTV raidījumā De facto kāds liecinieks stāsta, kā vēlēšanu dienā pie vēlēšanu iecirkņa esot piebraucis autobuss, no kura izbiruši nez no kurienes atvesti vēlētāji. Vairākums no viņiem esot bijuši alkohola reibumā. Daži pēc savu vēlēšanu tiesību izmantošanas esot jutušies tik «saguruši», ka nav spējuši saviem spēkiem pat pārvietoties. Viens esot karājies uz sētas, bet kāds cits gulējis garšļaukus uz ceļa, līdz tie, kuri bijuši skaidrāki, viņu piecēluši un kaut kā aizdabūjuši līdz autobusam. Šādi vai līdzīgi gadījumi novēroti vairākās vietās. Deputāts, kura labā šīs balsis it kā pirktas, sēž Saeimā, it kā nekas nebūtu bijis, un dusmojas, kad viņam par šo nesmukumu atgādina.
Valdošās partijas līdere vēlēšanās netiek ievēlēta un paliek aiz strīpas. Tā vietā, lai atkāptos no partijas vadītājas amata, viņa (vai viņas «draugi») ar apšaubāmām metodēm (katrs pats var iedomāties, kādām) piedabū kādu citu, ievēlētu deputātu atteikties no mandāta un tādējādi atrod iespēju iesēsties viņa vietā (likteņa ironijas dēļ tieši blakus tam pašam deputātam, pār kuru guļ balsu pirkšanas aizdomu ēna).
Valstij pieder banka, kuras izveidošanā ieguldīti milzīgi nodokļu maksātāju līdzekļi. Valsts ir solījusi Eiropas Komisijai, ka līdz gada beigām banka tiks pārdota, taču darījums jau no paša sākuma pārklājies ar blīvu aizdomu ēnu. Sarunas notiek nesamērīgas slepenības apstākļos ar vienu sarunātu pircēju, un atsevišķi politiķi brauc ar šī pircēja pārstāvi vienā lidmašīnā atpūsties uz Gruziju. Gluži «nejauši» viens no šī atpūtas brauciena politiķiem ir tas pats, uz kuru krīt balsu pirkšanas aizdomu ēna. Pats darījums tiek ārkārtīgi steidzināts, lai to varētu pabeigt līdz vecās valdības pilnvaru nolikšanas brīdim. Pēdējā brīdī, protestējot pret bankas pārdošanas nosacījumiem, atkāpjas Privatizācijas aģentūras valde, kurai šis bankas pārdošanas līgums ir jāparaksta. Aizejošās valdības pēdējās dienās drudžaini tiek meklēti šo cilvēku aizvietotāji. Tiek atrasti cilvēki, kuri vēl pirms iepazīšanās ar dokumentiem publiski paziņo, ka nesaskata problēmas parakstīt bankas pārdošanas līgumu, un burtiski dažas minūtes pirms valdības pilnvaru beigām daudzmiljonu darījums tiek noslēgts. Nav šaubu, ka daži no politiskās virtuves darboņiem bija ārkārtīgi (tas vēl ir maigi teikts) ieinteresēti šajā darījumā.
Šie trīs pēdējie piemēri it kā nav tieši sasaitīti ar minētajiem 65% no vidējā ES labklājības līmeņa, taču ir naivi iedomāties, ka cilvēku sadzīviskā, tiesiskā un politiskā kultūra ir viens, bet valsts labklājība kaut kas pavisam cits. Ja mēs vienā grupā sarindojam tās ES valstis, kuru labklājības līmenis ir virs vidējā ES līmeņa, un otrā tās, kuru labklājības līmenis ir zem vidējā, tad redzam, ka valsts labklājības līmenis ir cieši saistīts ar šo valstu visu veidu kultūras līmeni. Balsu pirkšana, traukšanās pa šoseju, ievērojami pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, šaubīga darījumu slepenība un neadekvāta steiga to noslēgšanā ir tādas nacionālās kultūras iezīmes, kuras ir viegli iedomājamas valstīs, kurām ļoti negribam līdzināties, bet daudz grūtāk iedomājamas Vācijā, Zviedrijā vai Dānijā.
Viss ir cieši saistīts. Nevar ļaut parlamentu pārvērst par iestādījumu, kur deputāta mandātu var nopirkt gluži kā augstskolas diplomu vai autovadītāja tiesības vēl atpalikušākās valstīs par mūsējo, un cerēt, ka tuvināsimies ES vidējam labklājības līmenim. Uz kā rēķina? Kāpēc lai labklājības līmenis Latvijā tuvotos Vācijas, Zviedrijas vai Dānijas labklājības līmenim, ja pieļaujam to visu? Vērojot jezgu, kas saistās ar vēlēšanu procesu, un mūsu politisko kultūru, rodas cits jautājums – ko tad mēs vēl gribam? Gandrīz vai jāpriecājas par tiem 65%. Varēja būt sliktāk.