Dāvana savai valstij

© f64

Pēc vēstures mērogiem, pavisam drīz – pēc nepilniem četriem gadiem – Latvijas valsts svinēs savu pirmo lielāko apaļo jubileju – 100 gadus kopš 1918. gada 18. novembrī tā tika proklamēta.

 Lai gan var likties, ka šī jubileja vēl tāla un tāpēc nav jēgas par to lauzīt galvu, tā pienāks drīzāk, nekā varam iedomāties. Tāpēc jau laikus jāpadomā, ko mēs kā tauta varētu savai valstij uzdāvināt. Ierosmei Indijas piemērs.

Indija pasaulē saistās ne tikai ar tās seno kultūras mantojumu, īpatno garīgumu un krāšņo dabu, bet arī ar šausmīgu netīrību. Pareizāk sakot, ar šausmīgu piedrazotību, jo paši indieši attieksmē pret sevi un savu mitekli ir ļoti tīrīgi, tikai atkritumus pieraduši izsviest uz ielas. Man bija iespēja paceļot pa Indiju, un varu apliecināt, ka turienes vispārējā nesakoptība ļoti būtiski grauj iespaidu par šo valsti.

Taču Indija ir apņēmības pilna savu tēlu mainīt. Indija 2019. gada oktobrī atzīmēs nācijas tēva Mahatmas Gandija 150. dzimšanas dienu. Jaunais Indijas premjerministrs Narendra Modi nācis klajā ar ierosinājumu uz šo jubileju pārvērst Indiju par tīru un sakoptu valsti. Tā, pēc viņa domām, būtu labākā indiešu tautas dāvana valstij tās mūsdienu versijas dibinātāja jubilejā. Jau tagad (piecus gadus pirms pašas jubilejas) visā Indijā notiek kampaņa par tīrību uz ielām un augstas valsts amatpersonas demonstratīvi ar slotu tīra ielas, par spīti, dzīvelīgajiem kastu sistēmas aizspriedumiem, kas vairākumam šo amatpersonu neļauj slotu pat rokā turēt. Skaidrs, ka lauzt gadu simtos un pat tūkstošos veidojušos ieradumus nebūs viegli. Taču tāpēc iecerētais pasākums, ja to izdosies novest līdz pozitīvam rezultātam, kļūs vēl vērtīgāks.

Bet ko tad mēs? Latvijai 2018. gadā vēl apaļāka, vēl nozīmīgāka jubileja. Kādu dāvanu gribam pasniegt savai valstij? Turklāt nevis tādu, kādu pasniedz attālam radiniekam, proti, lai tikai kaut kāda būtu, bet gan tādu, lai var redzēt, ka ielikta sirds un, galvenais, pūles. Paliekoša dāvana valstij, nevis kārtējais teatralizētais lieluzvedums ar dziedāšanu un dejošanu tautas tērpos, kuru tautai vērot televizorā. Var iebilst, ka brīvam cilvēkam nekādas dāvanas valstij neklājas dot un šāds jautājuma uzstādījums nav mūsu domāšanas pamatsistēmai raksturīgs. Un tomēr.

Gandrīz katrs no mums kādreiz ir nolēmis kaut ko būtisku mainīt savā dzīvē – atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar skriešanu, nomainīt apnikušo darbavietu, izšķirties no neciešama dzīvesbiedra utt. Skaidrs, ka kaut ko mainīt nav viegli un, lai izietu no savas komforta zonas, ir jāpiespiež sevi to izdarīt. Ne katru reizi šīs apņemšanās ir izdevies līdz galam realizēt, taču ikviens pārmaiņu solis ir sācies ar atziņu, ka kaut kas ir jāmaina. Tā jau ir puse no panākuma. Arī Latvijā ir lietas, kuras vajadzētu un varētu mainīt. Vai esam gatavi šīs problēmas identificēt, atzīt to esamību un būt gatavi ar tām cīnīties. Cīnīties galvenokārt paši ar sevi?

Diemžēl līdzšinējā sabiedriski politiskā diskusija ar lielu paškritiku nekad nav izcēlusies. Parasti mūsu nebūšanās ir vainojami citi – valdība, korumpētie politiķi, oligarhi, krievi, sorosīdi, geji, homofobi, amerikāņi, reliģiskie aizspriedumi. Kādi tik vaininieki netiek piesaukti, lai tikai nebūtu skats jāvērš uz sevi. Jau minēju Indiju, kuru vairākums latviešu augstprātīgi uztver kā atpalikušu, nolaistu zemi. Daļēji tā arī ir, taču divās nedēļās, apceļojot Dienvidindiju, neredzēju tik daudz netīrās, nobružātās drēbēs tērpušos cilvēku, cik vienā dienā Latvijā. Indijā cilvēki no mājas iziet tikai tīrās, kārtīgi izmazgātās un rūpīgi izgludinātās drēbēs. Par Latviju to nevar teikt. Tāpēc nevajadzētu iedomāties, ka citiem ir kaudze nebūšanu, lai tad viņi kaut ko tur dāvina savai valstij. Mums viss ir glamūrā, un mums atliek svētkos tikai salūtu skatīties.

Visticamāk, diemžēl tā arī būs, un būs jāpriecājas, ja nenotiks kas līdzīgs kā uz Latvijas 90 gadu jubileju, kad 2008. gada novembrī valstij dāvanas vietā tika pasniegta Parex banksa nejēdzīgā glābšanas afēra. Man nav konkrētu priekšlikumu, ko mēs varētu visi kopā paveikt, lai Latvija ieietu savā otrajā pastāvēšanas gadu simtā būtiski labāka, bet to katrs varētu izdomāt pats. Izdomāt, ko uzdāvināt savai valstij.

Svarīgākais