Kara pieteikums

© f64

Trešdien pasauli satricināja barbariskais terora akts Parīzē. Gāja bojā 12 cilvēki. Žurnālisti un policisti. Tās pašas dienas vakarā LTV raidījumā Sastrēgumstunda tā dalībniekiem tika uzdots jautājums – vai pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs tā kā agrāk? Atbildes bija dažādas, taču kopējais viedoklis bija – notikušais nepārsteidz. Uz to viss esot gājis. Atšķīrās vienīgi šā terora akta iemeslu skaidrojumi – no sociālās nevienlīdzības līdz pārprasta politkorektuma kultam.

Atļaušos izteikt viedokli, ka ne velti šo terora aktu raksturoju kā barbarisku. Tas ir jāvērtē kā kara pieteikums Rietumu civilizācijai Eiropā. ASV šo kara pieteikumu saņēma jau 2001. gada 11. septembrī. Tagad arī Eiropai laiks notraukt putekļus no ASV politologa Semjuela Hantingtona grāmatas Civilizāciju sadursme un saprast, ka neviens te jokot netaisās un cīņa ies uz dzīvību un nāvi. Par to, kura civilizācija nākotnē valdīs Eiropas kontinentā. Tas, ka šobrīd Eiropā mēs varam baudīt Rietumu civilizācijas labumus (tas, ka varam bez problēmām šo civilizāciju gānīt, kā vien iepatīkas, arī pieder pie šiem labumiem), vēl nenozīmē, ka varam atļauties būt bezbēdīgi un nodoties iemidzinošai eiforijai cita ASV politologa Frensisa Fukujamas grāmatas Vēstures beigas stilā. Nekas nav beidzies, un cīņa par vietu šai pasaulē nekad nebeigsies, lai kā vienam otram gribētos sapņot par mūžīgu mieru un laimi kulturālā, tolerantā un absolūti neagresīvā pasaulē. Diemžēl cerēt uz šādas utopiskas pasaules izveidošanos ir vismaz pāragri, lai neteiktu naivi. Iespējams, arī bīstami, jo, kamēr vieni sludina iecietību un par katru cenu cenšas samazināt agresivitāti sabiedrībā, citi dara pilnīgi pretējo un izmanto šo mūsu miermīlību. Islāmistu teroristi mūsu maigo un iecietīgo attieksmi pret citādi domājošiem uztver nevis kā cēlu augstsirdību, kura ar cieņu jānovērtē, bet gan kā vājuma izpausmi (iespējams, ka tā arī ir).

Šis neģēlīgais terora akts tika vērsts tieši pret vērtībām. Žurnālisti nebija izvēlēti nejauši. Tas bija uzbrukums ne tikai vārda brīvībai, tas bija uzbrukums brīvībai kā tādai, jo spēki, kuri pārstāv teroristus, neatzīst brīvību kā kaut ko pozitīvu. Viņu izpratnē brīvība ir pasauli graujoša, un tāpēc jābūt stingrai reglamentētai kārtībai, kurā katrs sabiedrības loceklis dara un domā tikai to, kas noteikts kādos priekšrakstos. Konkrētā gadījumā Korānā.

Neslēpsim galvas smiltīs un neizliksimies neredzam, ka arī mūsu sabiedrībā netrūkst tādu, kuri domā, ka brīvības ir par daudz un to vajag drusku tā kā ierobežot. Šādas diskusijas par brīvības robežām ir normālas, un tieši tās liecina par mūsu attīstības līmeni. Pasaulē, kuru gribētu redzēt teroristi, nekādas diskusijas nenotiek. Pat domāt par to nedrīkst. Tāpēc būsim pateicīgi, ka varam brīvi izteikt savu viedokli un nebaidīties, ka kāds atnāks un mums ko nodarīs.

Tomēr jāatzīst, ka Rietumu tendence uz jebkādu tabu noārdīšanu un jebkādu svētumu noliegšanu (caur to klaju zaimošanu) ir jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes. Tas ir jautājums par šīs brīvības robežām, par kurām jau tika minēts. Pasaulē ir ļoti dažādi cilvēki, un vairums no tiem ļoti vāji saprot ironiju, visu uztver viens pret vienu, un realitāti uztver daudz tiešāk un vienkāršāk nekā daudzi liberāļi, kuriem pasaule ir kā eksperimentāla laboratorija sociāliem risinājumiem. Tādiem cilvēkiem brīvība ir apgrūtinoša, jo viņiem rodas grūtības orientēties. Tāpēc viņi pret jebkurām brīvības izpausmēm izturas izteikti naidīgi, un ar to ir jārēķinās. Nevar izlikties, ka tas tā nav, un to ignorēt.

Skaidrs, ka šis terora akts liks mums vairāk domāt, kā pašiem tālāk organizēt sabiedrību, lai saglabātu savu pasaules kārtību un mēs netiktu nospiesti zem citu spiediena? Graša cena ir tādai brīvībai, kura neprot sevi aizstāvēt. Ir jābūt stingrākiem, aizstāvot savas intereses un vērtības, jo vēsture māca – vājos pasaule nepieņem. Uz teroru jāatbild ar absolūtu neiecietību pret tiem, kuri nāk un nevēlas ievērot to kārtību, kāda ir izveidojusies pirms viņiem. Tas attiecas ne tikai uz islāmistiem, bet visiem, kuri grib nākt svešās mājās ar savu pārliecību par to, kā šajā mājā jādzīvo. Vēsture liecina, ka miera jaucējiem jādod ass pretspars. Piekāpšanās neko labu nesola, jo karā kā jau karā.

Svarīgākais