IKP un caurums grīdā

LTV raidījumā 1:1 satiksmes ministram Anrijam Matīsam tika rādītas nolaistās Krustpils dzelzceļa stacijas tualetes fotogrāfijas ar tradicionālajām betona pēdiņām un caurumu grīdā. Ministrs taisnojās, ka nevarot jau pieklājīgas tualetes uzbūvēt, jo tās nedēļas laikā tikšot izdemolētas un salauztas, piebilstot, ka vilcieni viņam svarīgāki. Visticamāk, ministram par to izdemolēšanu taisnība. Diemžēl runa nav tikai par tualetēm, kas ir visai specifisks iestādījums. Diemžēl pie mums daudzi gribētu dzīvot kā Vācijā, bet uzvedas kā Krievijā un pie savām un arī savas valsts nebūšanām vaino visus citus, tikai ne sevi.

Pagājušo piektdien Centrālā statistikas pārvalde publiskoja valsts galvenos ekonomiskos rādītājus – datus par iekšzemes kopproduktu (IKP) pērnā gada ceturtajā ceturksnī. Šie dati bija visai pieticīgi. Salīdzinot ar iepriekšējā gada ceturto ceturksni, IKP pieaudzis tikai par 1,9%. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas atjaunošanās pēc krīzes smagā krituma krietni sabremzējusies. Tam ir vairāki iemesli, starp kuriem viens no galvenajiem ir valdības pasivitāte un paļaušanās uz ērto – gan jau ekonomika pati no sevis attīstīsies. Tomēr ne mazāk būtisks ir arī kāds cits iemesls, un tas zināmā mērā saistīts ar Matīsa teikto.

Iekšzemes kopprodukts, vienkāršā valodā runājot, ir tas, ko mēs visi, Latvijā dzīvojošie, katrs savā lauciņā kopā sadarām un sarūpējam. Šie visi ir ne tikai tie autobusu šoferi, medmāsas, skolotāji, inženieri un celtnieki, kuri godprātīgi un ar pilnu atbildības izjūtu veic savu darbu, bet arī tie, kuri, bruņojušies ar divlitrīgajām stiprinātā alus pudelēm, nīkst dažādās autobusu vai dzelzceļa stacijās ar vairāk vai mazāk izteiktu tendenci kaut ko demolēt. Kad domājam par valsts ekonomikas izaugsmi, tad jāskatās ne tikai uz amatpersonu neizdarībām vai blēdībām (kuru netrūkst), bet jāuzmet acis arī savai tuvākajai apkārtnei un sev. Cik lielā mērā mēs katrs esam varējuši gan mājās, gan darbā visu sakārtot pēc labākajiem Vācijas vai Zviedrijas paraugiem? Nekādā gadījumā negribu aizvainot tos daudzos Latvijas cilvēkus, kuri godprātīgi strādā, uztur augstu darba ētiku, bet ir spiesti saņemt civilizētajai pasaulei neadekvātu atalgojumu. Diemžēl šis atalgojums lielā mērā ir atkarīgs no mūsu visu kopējā pienesuma savai valstij. Ne tikai no tā ministra vai politiķa, kuru ierasti lamājam (visbiežāk arī pelnīti), bet pilnīgi no mums visiem. Gan no tā ceļu būvētāja, kurš pavirši ieklāj asfaltu, gan ierēdņa, kurš iet uz darbu, ienīzdams tos dokumentu blāķus, kuri viņam jāizskata, gan skolotāja, kuram bērni krīt uz nerviem. No visiem.

Jau minēju, ka Latvijas politiskajā vidē valda uzskats, ka ekonomika attīstīsies pati no sevis, tāpēc pietiek turēties pie kaut kādiem budžeta rādītājiem un pārējais nāks pats par sevi. Diemžēl politiķi ir tikai sabiedrības spogulis. Ekonomika Latvijas sabiedrību maz interesē. IKP izmaiņu publicēšana Latvijā izraisa pavisam niecīgu interesi. Labi ja kaut kur ziņās to vispār piemin, bet visbiežāk nepiemin nemaz. Sabiedrībā jau vēsturiski izveidojies viedoklis, ka mūsu labklājība ir atkarīga nevis no visu mūsu kopā sarūpētā, bet gan kaut kādiem pusabstraktiem faktoriem – baronlielskunga labvēlības, Maskavas fondiem, ES fondiem, Briseles, Vašingtonas, varbūt vēl arī no valdības un Saeimas.

Lai cik tas banāli izklausītos, valsts izaugsme jāsāk katram ar sevi un savu apkārtni. Ja tur viss kārtībā vai nav spēka kaut ko mainīt, tad vismaz, ejot uz vēlēšanām, jāvērtē, ko katrs politiķis var izdarīt tautsaimniecības veicināšanā. Ja galvenais kritērijs, balsošanas kabīnē izdarot izvēli, ir tas, ko viņš saka par krieviem, gejiem, korupciju, Satversmes preambulu un tamlīdzīgām lietām, tad nav jābrīnās, ka šīs tēmas tad arī ir galvenās politiķu darba kārtībā un ekonomika tiek atstāta attīstīties pati par sevi ar visām no tā izrietošajām sekām.

Man ir izdevies pabūt visdažādākajās pasaules valstīs, un vienu varu teikt droši – saistība starp katras valsts labklājību (IKP) un tur esošo publisko tualešu kvalitāti ir krietni lielāka, nekā parasti mēdz domāt. Kāds tualešu līmenis, tāds civilizētības līmenis un atbilstoši arī cilvēku algas. Tā ka par ministra piebilsto – vilcieni svarīgāki nekā tualetes – var arī pastrīdēties.