Ceļš, kurš ved uz ateju

© F64

Radio SuperFM valdes priekšsēdētājs Uģis Polis izplatījis NEPLP priekšsēdētājam Aināram Dimantam adresētu vēstuli ar provokatīvu virsrakstu Vai ēterā «drāzt anālā» drīkst tikai sabiedriskie mediji?

Ar šo vēstuli viņš aktualizējis jautājumu par necenzētas leksikas lietošanu medijos. Tai skaitā par nodokļu maksātāju naudu uzturētajā sabiedriskajā medijā – Latvijas radio 5, kur raidījumā Pieliec punktu notiekošajās Battle rap sacensībās (tās ir sacensības, kuru dalībnieki sacenšas, kurš pateiks otram ko rupjāku un aizvainojošāku) milzu intensitātē tiek atskaņotas jēlības. Vēstules pielikumā pievienots fragments no šo raidījumu tekstiem, kuros virsrakstā minētā «drāšana anālā» ir viens no pieklājīgākajiem izteikumiem daudz piedauzīgāku jēlību gūzmā.

Tas, ka vēstules autors U. Polis ir konkurējošas radiostacijas vadītājs, ļauj raidījuma Pieliec punktu vadītājam un idejiskajam tēvam Mārtiņam Pavasarim censties pārbīdīt akcentus no jautājuma būtības uz vēstules autora personisko ieinteresētību konkurentu apkarošanā, un viņš portālā lsm.lv raksta: «Nebūsim naivi, šī nav situācija, kur Polis vai Kaimiņš met krustus, dzirdot ēterā b**ģ lietojumu, un steidz glābt latvju bērnus, lai mazgātu viņu ausis svētavotos. Tas ir tikai kārtējais iegansts, lai vājinātu sabiedriskos medijus, dalītu finansējumu un tā tālāk.»

Ne vairāk un ne mazāk. Protests pret atejas kultūras ievazāšanu sabiedriskajā radio esot šī sabiedriskā radio vājināšana. Ja kāds publiskā vietā, piemēram, vilcienā, sāktu skaļi runāt tādas jēlības, kādas gāžas šajos battle rap sacensību raidījumos, tad būtu neapšaubāms pamats šo nekauņu sodīt par huligānismu. Ja kādā lielveikalā vietējā translācijas tīklā atskaņotu šādas rupjības, kādas skan sabiedriskajā (!) radio, izceltos skandāls un lielveikalam rastos nopietnas nepatikšanas. Taču kopš 15. aprīļa šādas huligāniskas izpausmes tiek raidītas sabiedriskajā (agrāk sauktā par valsts) radio, un protesti pret šo nejēdzību tiek uzdoti par mēģinājumiem «vājināt sabiedriskos medijus».

Trakākais, ka pats M. Pavasaris uzskata, ka neko nosodāmu nedara. Gluži otrādi, piesaista jaunatni sabiedriskajam medijam un veicina tā popularitāti. Tas arī ir centrālais jautājums, par kuru jārunā. Proti, par sabiedrības ētisko bāzi; par to, ko uzskatīt par normālu un ko par nenormālu. Par tendenci – uz kurieni sabiedrības virzās un kā šo virzību vērtēt, jo tieši tas, ko mēs uzskatām par normālu un pieņemamu, arī nosaka sabiedrības kopējo uzvedību. Cilvēku sabiedrība atšķiras no dzīvnieku sabiedrības tieši ar to, ka tajā ir noteiktas ētiskās uzvedības normas, kuru ievērošana arī rada arvien civilizētākas un sarežģītāk strukturētas sabiedrības pastāvēšanas iespējamību.

Jaunībā cilvēkiem dažkārt ir visai savdabīgi priekšstati par to, kas ir labi un kas slikti. Daudz ko gribas lauzt un darīt pavisam citādi, nekā agrāk darījuši «tie neko nesaprotošie vecie kraķi». Vienam otram šķiet, ka «liekulīgās» sabiedriskās normas ir kaut kas arhaisks un sabiedrības attīstību bremzējošs, savukārt atgriešanās pie dzīvnieciskā – progresīvs, viņa individualitāti uzsverošs un vitāls. Taču rupja un prasta valoda nav nekāda individualitātes vai kādas īpašas brīvības izpausme. Tā ir tikai un vienīgi prastuma un nekulturālības pazīme.

Ja lietas saucam īstajos vārdos, tad notiek klajš mēģinājums ieviest sabiedrībā kā pieņemamu tā dēvēto atejas kultūru. Ir cilvēki, kuriem rada savdabīgu baudu neķītrību zīmēšana un rakstīšana uz publisko ateju sienām. Bauda runāt jēlības ir no tā paša deviāciju apcirkņa. Prastuma un nekulturālības uzvaras gājienu pasaule jau reiz pieredzēja pēc oktobra apvērsuma Krievijā 1917. gadā, kad prasta uzvedība (по рабочекрестьянски, krievu val.) tika pasludināta par vispareizāko un atdarināšanas cienīgāko. Sekas šīs uzvedības un tā saukto mātes vārdu leksikas triumfam mēs redzam un dzirdam joprojām, izejot uz ielas. Nez vai lietderīgi vēlreiz kāpt šajā duļķainajā upē. Komunistiskā režīma sabrukumu savulaik ievadīja gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes filma Grēku nožēlošana. Filmas galvenā varone – sieviete, kas dzīvē daudz piedzīvojusi – uzdod retorisku jautājumu: «Kam vajadzīgs ceļš, kas neved uz baznīcu?» Vai tiešām esam gatavi atgriezties uz ceļa, kurš ved uz ateju?



Svarīgākais