Sestdien sasauktās Pilsoniskās savienības (PS) biedru kopsapulces formālais iemesls bija pirmajiem oficiāli apstiprināt partijas gatavību iekļauties Vienotības rindās. Otrs iemesls bija atgādināt par sevi, jo kopš pašvaldību vēlēšanām, kuras lielā mērā varēja nosaukt par PS zvaigžņu stundu, šī veidojuma spožums sācis strauji bālēt, un nu tā reitingi ir krietni zem Jaunā laika reitingiem.
Šis apstāklis jaunlaicēniem ļauj pret PS atkal izturēties kā pret jaunākajiem brāļiem. Jaunā laika vadības (Dombrovskis, Āboltiņa, Zaķis) demonstratīva piecelšanās un aiziešana no viesiem atvēlētajām vietām pirmajā rindā tieši brīdī, kad kā runātājs tika pieteikts Kārlis Šadurskis, simbolizēja Vienotības ķīseļa patieso vienotības līmeni.
Ikviena notikuma laikā ir brīdis, par kuru var teikt – patiesības mirklis. Kad visa pasākuma enerģija sublimējas kādā noteiktā frāzē vai rīcībā, kas iemieso visu notikuma būtību. Arī PS biedru kopsapulcē bija šāds mirklis. Debašu laikā uzstājās kāds uzņēmējs, kura uzņēmējdarbība saistīta ar metālkausēšanu. "Metāls viens pats ir mīksts un nelietojams. Tikai sakausējumā tas kļūst ciets un lietderīgs. Tāpat arī partijas vienas pašas ir..." un šajā brīdī zāle iespurdzās nervozos smiekliņos un pats runātājs aprāvās, jo pēkšņi apjauta, ko patiesībā ir gandrīz vai pateicis. PS viena pati ir mīksta un nelietojama.
Šī rūgtā patiesība visā savā kailumā atklājās partijas priekšsēdētāja Ģirta Valda Kristovska uzrunā, kas bija tukšvārdības un pliku saukļu paraugstunda. Izrādās, ka PS ir pulcējušies nācijas spožākie prāti, godīgākās sirdis, spēcīgākie un rīcības spējīgākie cilvēki, kuru vēsturiskais uzdevums ir vest tautu cīņā pret oligarhiem un Kremļa pakalpiņiem. Netika nosaukts neviens uzvārds, kas apstiprinātu pretenzijas uz nācijas spožāko prātu pārstāvniecību, toties vairākkārtīgi tika pieminēti Šlesera, Šķēles un Lemberga uzvārdi. Neviena konkrēta priekšlikuma, tikai abstrakta pašslavināšana un citu nomelnošana. Runa spilgti nodemonstrēja uztveres līmeni, kādā orientējas partijas līderis. Nav šaubu, ka zālē sēdošie intelektuāļi – Sarmīte Ēlerte un Aigars Štokenbergs – Kristovska runas laikā izjuta nomācošu kaunu (varbūt arī ļaunu prieku par konkurenta vājumu) par to, ka spiesti sēdēt vienā laivā un sist uz pleca šādam tukšam frāžkalim. Bet ko lai dara, ja Saeimā dikti tikt gribas? Ne tas vien jāpiecieš. Taču nav ilglaicīga savienība, ja izjūti kaunu par otru, nevis cieņu.
Daļēju vilšanos izraisīja pasākuma centrālais notikums – Ēlertes runa. Šī runa tika gaidīta kā programmatiska, taču tā bija pārsteidzoši īsa un tās vienīgajai programmatiskajai tēzei – nepieciešams celt modernu, 21. gadsimtam atbilstošu nacionālu eiropeisku valsti – nevar nepiekrist. Tāpat kā viedajai domai par to, ka ar šo uzdevumu nevar tikt galā vecie politiķi un vecie šīs politikas arhitekti. Atzinīgi spiežu roku un paklanos Ēlertes kundzei par šiem patiesajiem vārdiem. Taču kam un kur viņa tos saka? Prezidijā sēž politikas dinozaurs Kristovskis, kas nomainījis vairākas partijas un entās reizes bijis dažādu valdību ministrs, un Sandra Kalniete, kas savā runā vecišķā nostalģijā ieslīga garās atmiņās par Tautas frontes laikiem. Zālē sēž Viņķelis, Seile, Vidiņš. Pirmajā rindā Štokenbergs. Kur ir tie jaunie, kas cels šo moderno Latviju? Ēlerte runu sāk spēcīgi, taču ar katru mirkli tās enerģētika plok, arvien vairāk atraujoties no realitātes. "Nekad kopš trešās atmodas laikiem neesam piedzīvojuši tādu emocionālo pacēlumu, aktivitāti un pašaizliedzību," Ēlerte skaļi sapņo un stāsta par jaunu biedru pieplūdumu Vienotības rindās.
Debatēs šie jaunie biedri raujas pie vārda, lai taptu ievēroti un varētu pretendēt uz vietu sarakstā. Zīmuļu parāde – tā varētu īsi raksturot šo runu raksturu. Galvenais mērķis pazīmēties. Neviena konstruktīva piedāvājuma, tikai tukši saukļi virtuves sarunu līmenī, melno bruņinieku, tumsas spēku piesaukšana un aicinājumi cīnīties pret naudas varu politikā. Šim aicinājumam varētu tikai piekrist, bet ar nosacījumu, ka tukšu runu dominante ir tikpat nepieņemama.
Pilnīgi atšķirīgā tonalitātē uzstājās PS vēlēšanu kampaņas vadītājs Arvils Ašeradens. Izmantojot PowerPoint prezentācijas iespējas, Ašeradens, turot vienā rokā projektora pulti, bet otru iebāzis bikšu kabatā, centās šim senīlajam pasākumam piešķirt kādu daudzmaz modernu noskaņu un parunāt par ekonomiku. Taču jau pirmais eksponētais grafiks stipri disonēja ar valdošo eiforisko bezrūpības gaisotni. Ja Kristovskis savā runā piesauca jaunākos IKP rādītājus, kas viešot cerīgu optimismu (?), tad Ašeradens norādīja, ka, pēc SVF aplēsēm, 2014. gadā mēs būsim sasnieguši tikai 2006. gada līmeni (iepretim tagadējam 2004. gada līmenim). Ašeradens gan beigās piebilda, ka PS panākšot IKP pieaugumu nevis par 2 līdz 4% gadā, kā prognozē SVF, bet gan vismaz par 5%. Kā PS to panāks, ne vārda. Taču visas pazīmes liecina, ka PS biedrus reāli darbi maz interesē. Tā ir tipiska muldētāju partija – mīksta un nelietojama.