Vienotību ar ragaviņām uz mežu

Līdz šim atbilde uz jautājumu, vai nobriedusi augsne jaunai politiskajai partijai, kas varētu aizņemt rietošās Vienotības nišu, visbiežāk skanējusi noraidoši. Šis uzskats balstās uz to, ka jauns politisks spēks varētu rasties vienīgi kreisi liberālajā spārnā, taču šim spārnam Latvijā nav pietiekama sociālā bāze. Valda uzskats, ka Latvijā cilvēki ir samērā konservatīvi un liberāļus nemīl. Vai tas nozīmē, ka Latvijas politiskā sistēma ir galīgi nostabilizējusies un jauniem spēkiem tajā nav vietas? Ne uz to pusi.

Vienotība savos pirmsākumos radās kā politisks spēks, kurš iemiesoja, Maestro vārdiem runājot, «jaunos, daudzsološos», iepretim vecajiem, apnikušajiem, kuri tika pataisīti par gluži vai «tautas ienaidniekiem». Vienotība un tās kroplīgais klons – Zatlera reformu partija nonāca pie varas uz šo «ienaidnieku» apkarošanas bāzes, kas, kā tagad mēdz teikt, nav ilgtspējīgas politikas pamats. Ir jābūt kādai nopietnākai ideoloģiskajai bāzei.

Vienotībai tīk uzsvērt, ka tā pieder pie ES lielākās partiju – Tautas partiju – grupas. Proti, pie labēji konservatīvajiem. Šim ideoloģiskajam novirzienam Latvijā it kā būtu pietiekama sociālā bāze, un viss būtu čikeniekā (no Vienotības skatu punkta), ja ne kāds apstāklis. Latvijā nedarbojas klasiskā politiskā spektra dalījums. Dalījums notiek, no vienas puses, pa etnisko robežšķirtni, bet, no otras – starp «darītājiem» un «runātājiem», kur «darītāji» uzsver savu «pragmatismu», savukārt «runātāji» savu «godīgumu». Lai ko katrs teiktu, pēc godīgas politikas Latvijas sabiedrībā ir pietiekams pieprasījums. Ne tāpēc, ka latvieši būtu apveltīti ar īpašu taisnīguma izjūtu un godīgumu vērtētu pāri visam, bet gan tāpēc, ka politikā tā kliedzoši trūkst. Ja visās partijās būtu augsti godprātības standarti, tad cilvēki varētu balsot par sev ideoloģiski tuvākajām partijām, bet, tā kā šie standarti ir dubļos izvazāti, tad daudzi izvēlas balsot par tiem, kurus uzskata par godīgākajiem.

Līdz šim, par spīti visām citadelēm, metalurgiem, vilcieniem un airbaltikiem, Vienotībai izdevās samērā lielai sabiedrības daļai iestāstīt, ka tieši viņi ir šie «godīgie». Taču līdz ar Solvitas Āboltiņas izvirzīšanu par premjeres kandidāti priekškars ir kritis un izrāde beigusies. Viss. Vienotības burvju šarms izgaisis, zudis. Partijas vadības lielākā daļa ir uz visiem laikiem apzīmogota ar «shēmotāju» zieģeli. Tas nozīmē, ka «godīgo» niša ir tukša, bet, kā zināms, daba necieš tukšumu. Tiesa, Vienotībā ir grupiņa, kura cenšas saglabāt kaut šķietamu šķīstību, un varētu domāt, ka šie cilvēki nākamajā partijas kongresā ņems virsroku un partiju restartēs. Problēma tik tā, ka Vienotība jau pietiekami ilgi bijusi pie varas, lai pārvērstos par tipisku varas partiju, kuras biedrus uz vietām maz interesē «gudra» pļāpāšana (ko iecienījusi šī grupiņa), toties tos daudz vairāk saista praktiskā rosīšanās, kas praksē nozīmē «godīguma» šķīstības zaudēšanu. Visi šie politiskie «piesūcekņi» prasa ēst. Viņus maz interesē partijas ideoloģiskie uzstādījumi. Viņus interesē amati, iepirkumi, piekļuve pie administratīvā resursa utt. Runas par tā dēvētajām «vērtībām» viņus kaitina.

Ko lai šajā situācijā dara cilvēki, kuriem neiet pie sirds zaķu, šadursku, āboltiņu politiskā šaha kombinācijas? Nākamo Vienotības kongresu organizēs tieši viņi, un viņi jau pratīs visu sariktēt tā, lai pašu pozīcijas netiktu apdraudētas. Nākamās Saeimas vēlēšanas būs 2018. gada rudenī. Atļaušos prognozēt, ka uz tām tauta atkal gaidīs uz balta zirga atjājam «godīgos». Iepriekšējās vēlēšanās pēc Zatlera uzmetiena tauta «godīgajos» jutās vīlusies, bet tagad atkal būs pieprasījums pēc «jauniem, daudzsološiem». Ja tiks pieņemti grozījumi vēlēšanu likumā (nav pamata domāt, ka tie netiks pieņemti), tad, lai kāda jauna partija varētu piedalīties vēlēšanās, tā jādibina ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām. Tātad līdz 2017. gada oktobrim. Pieņemot, ka partijas veidošanai nepieciešams vismaz pusgads – gads, jāsecina, ka vēlākais nākamgad pēc Vienotības kongresa tiks pieteikts jaunais spēks, kurš parūpēsies, lai tradīcija – pēc triju vēlēšanu cikla vecos «valdošos» ar ragaviņām vestu uz mežu, netiktu lauzta.