Spēle, kura neko neizšķir

© F64

Manā bērnībā, septiņdesmitajos, gadu mijas laikā norisinājās hokeja spēļu supersērijas, kuru ietvaros padomju klubi cīnījās ar NHL komandām. Spilgtā atmiņā palikusi aizraujošā Jaungada nakts tiešraide no Monreālas, kur cīnījās vietējais Canadiens ar krievu CSKA. Šogad uz gadu miju latviešu tautai tiek piedāvāta savdabīga politiskā «supersērija». Sacenšas vairāki premjera amata kandidāti no dažādām politiskajām komandām – Solvita Āboltiņa no Vienotības un Māris Kučinskis (varbūt arī kāds cits) no ZZS. Aiz viņiem stāv plašas treneru, funkcionāru, fanu un atbalstītāju vienības.

Ja pretinieki ir spēkos daudzmaz līdzīgi, tad parasti uzvar tas, kuram ir lielāka griba uzvarēt. Šo patiesību labi zina sporta treneri, kuri gribu uzvarēt savos audzēkņos vērtē pat augstāk nekā talantu, jo bez dzelžainas gribas neviens par izcilu zvaigzni vēl nav kļuvis. Labs piemērs ir mūsu talantīgais tenisists Ernests Gulbis, kuram griba uzvarēt ir krietni virs vidējās, taču būtiski atpaliek no, piemēram, Novāka Džokoviča gribas. Īpaši tas izpaužas izšķirīgos brīžos un garu, nogurdinošu spēļu beigu daļās. Atšķirībā no tenisa politika ir komandu sporta veids, un šeit «griba» nenozīmē tik daudz individuālo gribu (lai arī tās nozīmi nevar novērtēt par zemu), cik kolektīvo. Tas nozīmē, ka svarīgāka par konkrētās personas vēlmi ieņemt attiecīgo amatu ir visas aiz viņa esošās «frontes» gatavība mesties cīņā un uzvarēt.

Vienotības iekšējais balsojums parāda, ka ne visi partijā ir par Āboltiņu kā premjera kandidāti. Vienotība ir acīmredzami nogurusi no ilgstošas atrašanās priekšgalā. Partijas vadība aiz inerces un politiskās «pieklājības» gan turpina runāt par gatavību uzņemties «atbildību par valsti», taču, ja tā būtu patiesība, tad gan jau viņi būtu atraduši daudz saprātīgāku un partijas prestižam mazāk sāpīgu veidu, kā panākt sev vēlamās pārbīdes uz politiskās skatuves. Veids, kādā tika atbrīvots «laukums» un no «troņa» dabūta nost Straujuma, neliecina par rūpīgi pārdomātu un smalki izstrādātu plānu. Tas drīzāk liecina par paļaušanos uz «gan jau kaut kā» stratēģiju, kas nekādi nesaistās ar «uzvarētājiem». Tā ir vājo un izmisušo stratēģija.

Situācija nav skaidra arī ZZS, jo daudzi ar šo politisko spēku saistīti cilvēki ir pieraduši gadiem ilgi būt tādā kā politiskās neatbildības ēnu zonā, kad priekšplānā ir citi, bet paši var rosīties, pārāk negozējoties mediju uzmanības staros. Būt otrajam dažkārt ir ērtāk nekā būt pirmajam. Vislabāk to zina riteņbraucēji, kuru stratēģija ir tieši pēc iespējas ilgāk turēties aiz pirmā muguras, kura aizvējā mīt pedāļus ir daudz vieglāk. Nevajadzētu arī aizmirst, ka ZZS komandā ilgstoši darbojas spilgts politiķis ar pietiekami lielu «gribu», bet niecīgu vēlmi pašam premjerēt. Līdz ar to šajā komandā tādi, kuri par varītēm cenšas būt galvenie, nav tikuši īpaši gaidīti.

Nacionālā apvienība ir tik skaļi pateikusi, ka neies Āboltiņas vadītajā valdībā, ka tai nav atpakaļceļa. Ja NA kārtējo reizi atradīs iemeslus, kāpēc «tagad situācija ir mainījusies», un, kautri laužoties, piekritīs iet Āboltiņas valdībā, tad pavisam pazaudēs seju un kļūs par politiskās bezprincipialitātes etalonu. Tas nozīmē, ka ceļš uz «troni» ir gandrīz brīvs Kučinskim un ZZS komandai. Taču tikai gandrīz. Kučinskis būtu gatavs ieņemt kabinetu Brīvības ielā 36, vēl jo vairāk tāpēc, ka šo ēku labi pazīst no laikiem, kad bija augstā vērtē Tautas partijā un darbojās kā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs. Arī ZZS nebūtu nekas pretī kļūt par «vadošo» politisko spēku. Visi ir ar mieru. Tikai viens mazs sīkums. Gribas pamaz, jo, lietojot sporta terminoloģiju – šī spēle neko neizšķir. Tā būs tāda kā draudzības spēle, jo neatkarīgi no rezultāta situācija turnīra tabulā nemainās. Nākamajā kārtā (valdošajā koalīcijā) iziet tie paši, un lielos vilcienos visu komandu «atbildīgajiem funkcionāriem» ir vienalga, kurš ieņems pirmo, kurš otro vietu. Proti, kurš tieši sēdēs zem slavenā saukļa – Viens likums utt. – Āboltiņa vai Kučinskis? Šajā situācijā Āboltiņas individuālā vēlme kaut kur iesēsties (vārda visplašākajā nozīmē) var izrādīties noteicošā, par spīti viņai nelabvēlīgai objektīvajai situācijai. Kurš uzvarēs gadu mijas draudzības spēļu «supersērijā», redzēsim jau pavisam drīz, un ar to arī visus apsveicu.



Svarīgākais