Kāda laikmeta gals

© F64

Kad atklātībā nonāca «lietussardznieku» ikonas Alekseja Loskutova vēstule partijas biedriem par to, kā Vienotība izlaida varu no rokām un un kāda šajā procesā bija partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas loma, kļuva skaidrs, ka Vienotība kā homogēns politiskais spēks vairs nepastāv. Vai varam jau runāt par partijas Vienotība sabrukumu? Ja pašas partijas liktenis vēl ir miglā tīts, tad skaidrs ir viens – ar Vienotības gāšanu no «torņa» noslēdzas vesels laikmets jaunāko laiku Latvijas vēsturē.

Šis laikmets sākās ar Repšes uznācienu un Jaunā laika dibināšanu gadu tūkstoša sākumā, kad visi iepriekšējie politiķi tika pasludināti par blēžiem, zagļiem, savtīgiem pašlabuma meklētājiem, kuri domā tikai par savu kabatu un kuriem valsts un tautas intereses nerūp. Vienīgie «godīgie» esot Repše un viņa līdzgaitnieki, kuru uzvārdi godīguma kontekstā šodien jau skan kā izsmiekls. Stāsts par godīgumu bija tik efektīgs, ka uz tā fona kā nenozīmīgi sīkumi tika uztvertas vēlākās Repšes dīvainības, sākot ar kuriozo pašatzīšanos, ka ir «marsietis», un beidzot ar jokaino lateksa uzvalciņu, atrodoties nopietnajā finanšu ministra amatā. Pa starpu vēl bija staigāšana pa jumtiem ārvalstu vizīšu laikā, plikņu gleznošana un daudzas citas interesantas aizraušanās. Visas šīs lietas pašas par sevi nebūt nav nosodāmas un drīzāk raksturo Repši kā interesantu un daudzpusīgu personību, taču mākslinieciskas ekstravagances nav politiķa augstas profesionālās kvalifikācijas pazīmes. Repšes profesionālā nepiemērotība arī noveda pie tā, ka viņa vietā nāca īstie «profiņi». Kuri tie bija? Āboltiņa, Kampars, Zaķis un vēl daži tādi paši «godīgie», kuri vēl tālajā 2002. gadā kopā ar Repši skandēja Raini: «Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs...» Taču katrai dzejai reiz pienāk gals. Šodien no Vienotības līderu mutes runas par godīgumu, tāpat kā par lielo darbu, kam roka jāpieliek, vairs nedzird, jo pat viņiem šos pašu piesmietos vārdus kauns pieminēt.

Ikvienai idejiskai konstrukcijai jābalstās uz kaut kādiem realitātes pāļiem. Vienotības līderu uzvārdi ir kļuvuši par Latvijas politiķu liekulības un divkosības etaloniem. Jau apnicis uzskaitīt visas tās citadeles un vilciena iepirkumus, balsu pircējus un darba piedāvātājus «Honkongas» firmās. Gandrīz neviens Vienotības solis jau sen kā vairs neatbilst kādreiz pašpasludinātajiem godīgas politikas standartiem. Vēl decembrī notikušais partijas kongress tika norežisēts kā piegludināta izrāde, kurā nekas netiek nedz lemts, nedz izšķirts, un uzreiz pēc tā notikusī Straujumas atkāpšanās tikai kārtējo reizi apstiprināja jau agrāk zināmo – šajā ļaužu kopā nekas vairs nenotiek nedz godīgi, nedz atklāti. Visi iluzorie pamatakmeņi pajuka, kur kurais, un līdz ar to arī uz tiem būvētā varas konstrukcija ar Āboltiņu augšgalā.

Tiesa, pēdējos gados leģenda par «godīgumu» bija tik ļoti zaudējusi ticamību, ka Vienotība mēģināja pārbīdīt akcentus. Jaunais stāsts skanēja: mēs vienīgie pārstāvam latviešu sabiedrības «progresīvāko» daļu. Visi pārējie ir lumpeņu, mazizglītotu «pāķu» un kaut kādu tur pensionāru aizstāvji (atcerēsimies Vienotības fanu cinisko priekšvēlēšanu saukli sociālajos tīklos – noslēp omei pasi). Mēs tie gudrie, jūs muļķi. Ja uz «godīguma» mānekli daudzi bija gatavi pavilkties, tad šāda augstprātīga uzpūtība jau iedarbojās atgrūdoši. Rezultātā Vienotības morālais un ideoloģiskais bankrots ir pilnīgi likumsakarīgs.

Stāsts par «citādu partiju» izrādījās tikpat tukšs kā apnicīgās reklāmas par citādām kompānijām un «īpašiem» veļas pulveriem. Vienotība izrādījusies vēl sliktāka par «parastajām» partijām, un nav svarīgi, vai tas ir Āboltiņas «nopelns», vai, tieši pateicoties viņai, šis raibu raibais konglomerāts vēl tik ilgi spējis noturēties kopā. Partija, kuras vienīgais vienojošais faktors ir tuvība varai un iespēja šo varu izmantot pēc pilnas programmas, acīm redzami nav dzīvotspējīga. Ir sabrukusi kārtējā sapņu pils, un no valstiskā viedokļa šis process jāvērtē kā jauna pieredze pārdomātākai rīcībai nākotnē. Ir notikusi pāreja demokrātijas skolas nākamajā klasē, un tas ļauj cerēt, ka sabiedrība turpmāk vairāk vērtēs politiķu reālos darbus, nevis nekritiski jūsmos par dažādu politisko iluzionistu scēniskajiem priekšnesumiem.



Svarīgākais