Izmantot kā mācību

Zemledus makšķerēšanas cienītājiem ielūzt uz it kā droša ledus kādā seklā, dzīvību neapdraudošā vietā patiesībā ir pat ļoti lietderīgi. Mācībai. Tāpat arī autobraucējiem un citiem, kuru darbība apdraud paša vai citu dzīvību, dažādas sīkas, tālejošas sekas neizraisošas ķibeles tikai dod nepieciešamo pieredzi, lai pareizi reaģētu nopietnākos gadījumos.

Prezidenta negaidītā saslimšana un sekojošā operācija atsedza sīku mūsu likumdošanas neprecizitāti, kas šoreiz nekādas nepatīkamas sekas neradīja, bet zināmās situācijās varētu radīt gan. Tāpēc šis gadījums jāizmanto kā mācība priekšdienām. Runa ir par neskaidro pilnvaru apjomu, kādas no prezidenta pāriet uz Saeimas priekšsēdētāju, ja prezidents kļūst uz laiku darba nespējīgs. Ko prezidenta vietas izpildītājs drīkst un ko nedrīkst? Cik lielas ir viņa pilnvaras, un cik lielā mērā tās atkarīgas no prezidenta veselības vai cita stāvokļa? Vai viņam atļauts tikai tehniski parakstīt Saeimas pieņemtos likumus, vai arī nosaukt Ministru prezidentu, ierosināt Saeimas atlaišanu, izsludināt ārkārtas stāvokli un pat pieteikt karu? Kas mainās, ja šāda situācija notiek brīdī, kad esošā Saeima ir atlaista, bet jauna vēl nav ievēlēta? Šobrīd šie jautājumi var šķist nenozīmīgi un tīri formāli, bet publiskajā telpā izskanējušās konstitucionālo tiesību ekspertu diskusijas par šiem jautājumiem liecina, ka pastāvošās likumdošanas normas nav viennozīmīgi traktējamas, pat ja daži apgalvo, ka tur viss ir skaidrs. Jau tas vien, ka šādas diskusijas parādās, liecina par nepieciešamību šīs normas tiktāl precizēt, lai nekādas diskusijas nebūtu pat iespējamas. Lai tad, ja notiek kas nopietnāks, būtu nešaubīgi skaidrs, kurš par ko atbild un kas tālāk kļūst par galveno, ja arī Saeimas priekšsēdētājs kļūs darboties nespējīgs. Un kas notiek, ja visa valdība un Saeima pēkšņi kļūst darboties nespējīga?

Šādu jautājumu izvirzīšanā nav nekā neparasta. Piemēram, nupat, 12. janvārī, ASV prezidents Baraks Obama teica savu gadskārtējo uzrunu Kongresam par situāciju valstī. Uz šo uzrunu ASV Kapitolijā bija pulcējušies abu palātu kongresmeņi un visa valdība. Taču viens cilvēks, kuram pēc ranga arī tur vajadzētu atrasties, prezidenta uzrunu klātienē neklausījās. Tas bija valsts drošības ministrs Džeijs Džeksons, kuram tika uzticēta ārkārtīgi atbildīga misija. Viņš tika nozīmēts par «izdzīvojušo» (designated survivor) gadījumā, ja uz Kapitoliju tiktu uzmesta bumba un visa ASV augstākā vadība aizietu bojā. Šim nolūkam viņš tika nogādāts kādā slepenā, nevienam nezināmā vietā, un viņam būtu jāuzņemas visa atbildība (tajā skaitā kontrole pār kodollādiņu palaišanas «portfeli»), ja visas pārējās amatpersonas ietu bojā. Lai arī šāda varbūtība ir ārkārtīgi tuva nullei, tā tomēr, katram gadījumam, tiek iekļauta aprēķinos. Līdzīga kārtība ir prezidenta inaugurācijas ceremonijā, kad visa valsts augstākā vadība pulcējas vienkopus.

Latvija nav ASV, un mums nav nepieciešamības iecelt kādu, kuram ārkārtas situācijā nospiest kodolportfeļa pogu, taču arī mums var rasties sarežģījumi, kurus nespējot operatīvi un, galvenais, leģitīmi risināt var iestāties smagas sekas. Šādos gadījumos precīzi reglamentēts amatpersonu pienākumu un atbildības sadalījums, kā arī atbildības pāriešana nākamo cilvēku rokās, ja iepriekšējais savus pienākumus pildīt nespēj, ir valstiski ļoti svarīgi, lai X stundā mēs nesāktu viens uz otru skatīties, kuram tad jāuzņemas atbildība. Vai tas atbilst vai neatbilst likumdošanas burtam?

Var jau teikt, ka nav ko lieki tricināt gaisu, kurinot nevajadzīgu histēriju, bet labāk lieki nodrošināties nekā kritiskā brīdī apmulsušiem mētāties no vienas puses un otru, līdzīgi kā sociālajos tīklos tik populārajā epizodē to dara Džons Travolta. Mēdz teikt, ka katram mākonim ir sava zelta maliņa. Būtu jauki, ja pēc prezidenta atveseļošanās varētu teikt: šis laiks izmantots, lai ierosinātu un pilnībā sakārtotu visu ar amatpersonu pienākumu un atbildības nodošanu tālāk saistīto likumdošanas bāzi. Ja Saeimas juristi uzskata, ka šajā jomā mums viss ir kārtībā un nekādas papildu precizēšanas nav vajadzīgas, tad tā arī sabiedrībai jāpasaka, kliedējot jebkādas bažas.